“Mūs piedzirdīja, pēc tam šāvām pa migrantiem, kuru līķus tagad plosa vilki!” Ierindnieka Čečko piedzīvojumi, kas “uzspridzināja” Baltkrievijas medijus 160
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Krievijas propagandā Baltijas virzienā diezgan tradicionāli ziemas sezonai dominē apokaliptiskas prognozes par baltiešu un visas Rietumeiropas “nosalšanu”, ja vien tie nedraudzēsies ar Maskavu, un šausmināšanās par “pašnāvnieciskajiem” Baltijas valstu plāniem 2025. gadā drošības apsvērumu dēļ atslēgties no enerģētiskā loka, kas tās savieno ar Krieviju (“Baltija lūdz Krieviju paglābt to no sala”, “RIA Novosti” 10. decembrī), Baltkrievija parūpējusies par vienu no kuriozākajām šī gada viltus ziņām.
Runa ir par Polijas armijas dezertiera, 25 gadus vecā Emīla Čečko “atmaskojošajiem” stāstiem. Tiesa, tie ir tik fantastiski, ka pat Baltkrievijas propagandistu Krievijas kolēģi ziņas par Čečko izplatījuši diezgan atturīgi. Tostarp Aleksandra Lukašenko režīma mediji strādā pilnā sparā.
“Viņus saplosīja vilki”
Polijas armijas 11. Mazūrijas artilērijas pulka ierindnieks Emīls Čečko posteni pie Polijas–Baltkrievijas robežas pameta 16. decembra vakarā, atstājot tajā ieroci. Dienesta biedri viņu vairākas stundas nesekmīgi meklēja, līdz no Baltkrievijas robežsardzes paziņojuma uzzināja, ka meklētais 17. decembrī uzradies Baltkrievijā, kur lūdzis politisko patvērumu, jo nepiekrītot “Polijas politikai migrantu krīzes jautājumā”.
Burtiski jau nākamajā dienā pēc bēgšanas dezertieris Baltkrievijas valsts televīzijā, aci nepamirkšķinot, klāstīja, ka uz robežas esot daudz svaigu kapu, kuros guļot nogalinātie migranti: “Mēs vienmēr nogalinājām. Migrantu ķermeņi ir aprakti vai viņus saplosījuši vilki, tomēr vairums ir bedrēs. Man grūti pateikt, cik tur ir kapu.”
Karavīrus pirms robežpatruļām un migrantu apšaušanas piedzirdot: “Pirmajā patruļā mēs bijām piedzērušies, pa ceļam noķērām vientuļu cilvēku, aizvedām uz mežu, izrakām bedri un mūsu acu priekšā robežsargi iešāva viņam galvā.”
Migranti esot slaktēti mērķtiecīgi un lielos daudzumos: “Patruļa ņēma līdzi divus karavīrus, kas katru dienu nogalināja personu grupu, kuru varētu ievietot militārās automašīnas kravas kastē.” Arī pašam esot nācies šaut. It kā nebūtu gana, Čečko apgalvoja, ka pats redzējis divus gadījumus, kad poļu karavīru patruļa pierobežā “nogalinājusi” poļu brīvprātīgos no kādas palīdzības organizācijas, kas atbraukuši palīdzēt migrantiem.
Propagandas fantāzijas
Baltkrievijas propagandai savādais stāsts bija kā medusmaize. Epitetu ziņā tā turējās pie labākajiem padomju paraugiem. “Varšava radījusi un palaidusi uz robežas īstu slepkavošanas mašīnu. Pēc Emīla Čečko atzīšanās visa mierīgās, labklājīgās, demokrātiskās un katoliciskās Polijas bildīte ir saplēsta driskās,” vēsta izdevums “Belorusj segodņa”. Čečko liecības esot kā “atombumbas sprādziens”. Polija un “kolektīvie Rietumi” pēc tāda trieciena atrodoties “komā” un nespējot nekādi atspēkot viņa teikto.
Tikmēr baltkrievu opozīcijas vietnes ironizēja, ka beidzot uz 200 tūkstošiem no Lukašenko režīma uz Poliju aizbēgušo baltkrievu atradies arī viens polis, kurš devies pretējā virzienā. Notikušais bija pārāk šaubīgs, lai uz rietumiem no Baltkrievijas tam kāds noticētu. Turklāt drīz vien noskaidrojās, ka tie, kuri intervijā tulkojuši Čečko poliski stāstīto, valodas nianšu nezināšanas dēļ pieļāvuši vairākas rupjas kļūdas. Piemēram, izteiciens “strzelić w łeb”, kas tulkots kā “šāva pierē”, sarunvalodā nozīmē nevis šaušanu, bet “dot pa pieri”.
Savukārt Čečko ne vienmēr uztvēra, ko viņam krieviski jautā intervējošā žurnāliste. Viņa uzdeva uzvedinošus jautājumus un dezertieris vienkārši klāstīja to, ko no viņa sagaidīja. “Šis ir stāsts nevis par stāvokli uz robežas, bet gan par [Baltkrievijas] valsts propagandas asiņainajām fantāzijām. Ja radi propagandu un vēlies, lai tai kāds noticētu, tad jāpacenšas, lai tā būtu kaut cik ticama. Un vēl ļoti svarīgi ir nepārspīlēt, lai neizgāztu visu propagandas projektu. Poļu karavīra Emīla Čečko stāsts ir absolūti amatierisks pat baltkrievu propagandistu mērogiem, kam visā visumā netrūkst talanta,” situāciju savā “Telegram” kanālā raksturoja Vācijā dzīvojošais baltkrievu vēsturnieks un politiskais apskatnieks Aleksandrs Fridmans.
Bija informators?
Polijā neviens ne mirkli negrasījās nopietni reaģēt uz muļķībām, ko stāsta dezertieris, kuru izmanto Baltkrievijas un Krievijas propaganda. Polijas Iekšlietu ministra vietnieks Mačejs Vonsiks komentēja, ka tādas lietas, par kurām vēsta “tas nelaimīgais jaunais cilvēks”, Polijā gluži vienkārši nav iespējamas.
Savukārt aizsardzības ministrs Mariušs Blaščaks atklāja, ka Čečko bijušas “nopietnas problēmas ar likumu”, kuru dēļ viņš jau bija gatavojies atvaļināties no armijas. Tomēr paša pārbēdzēja Čečko personība ārkārtīgi ieintriģēja poļu žurnālistus. Tie metušies izdibināt visu iespējamo par šo visumā parasto puisi, kas agrāk strādājis par celtnieku, kam paticis remontēt automašīnas, bet kas beigās izrīkojies tik pārsteidzoši.
“Gazeta Wyborcza” noskaidroja, ka Čečko 12. decembrī ārpus dienesta bija aizturēts par sēšanos pie stūres 1,5 promiļu alkohola reibumā un vēl marihuānas iespaidā. Kaut Čečko neinformēja, ka ir profesionālā dienesta karavīrs, bija diezgan skaidrs, ka tas drīz nāks gaismā, kā arī notika. Tiešie komandieri gaidīja, ka Čečko pats uzrakstīs iesniegumu par aiziešanu no armijas, ko viņš arī izdarīja. Dienēt viņam bija atlikušas vien dažas dienas.
Faktiski šajā situācijā tādu karavīru sūtīt dežūrā uz robežu nedrīkstēja, bet tas tomēr notika, par ko trīs virsnieki pēc incidenta samaksājuši ar saviem posteņiem. Avīžnieki noskaidroja, ka šis arī nav bijis pirmais gadījums, kad Čečko konfliktē ar likumu. Septembrī viņš bija tiesāts par vardarbību – atkārtoti, vairākās epizodēs žņaudzis, ar plaukstu un dūri sitis savai mātei, ar kuru pastāvīgi strīdējās.
Puisim bija acīmredzamas problēmas ar alkoholu un narkotikām, tāpēc daudzi brīnās, kā tādu vispār pieņēma armijā. Čečko par vardarbību piesprieda sešu mēnešu ieslodzījumu, bet viņš iesniedza apelāciju, kurā lēmums bija paredzēts 29. decembrī. Ja to noraidītu, puisim jau pēc dažām dienām būtu jādodas uz pusgadu cietumā. Tāda perspektīva varēja būt motīvs pārbēgšanai. Tomēr Polijas specdienestu ieskatā patiesība visdrīzāk slēpjas citur – daži apstākļi liek domāt, ka dezertieris Čečko kādu laiku varētu būt bijis Baltkrievijas izlūkdienestu aģents vai informators.
Viņa tuviniekiem ir saites ar Baltkrieviju, tāpat viņam pašam Baltkrievijā ir draugi. Baltkrievu specdienestus interesē uz robežas dežurējošo poļu karavīru morālais stāvoklis, vājības un finanšu problēmas, jo tās var izmantot vervēšanai. “Kad ierindnieks Čečko sastapās ar situāciju, ka viņu var atlaist no armijas par automašīnas vadīšanu alkohola reibumā, viņš kļuva nevajadzīgs baltkrievu dienestiem. Tādēļ nav izslēgts, ka šantažējot viņu pierunāja pāriet robežu, lai izmantotu propagandas vajadzībām,” vietnei “Onet.pl” skaidrojis kāds anonīms Polijas armijas izlūkdienesta virsnieks.
Amatpersona norādījusi, ka parastos apstākļos, ja kāds Polijas armijas uniformā pārietu robežu, “viņu nošautu vai aizturētu, arestētu un dienām ilgi pratinātu”. Taču šoreiz notikušas brīnumu lietas: “Robežu viņš pāriet vēlu vakarā. Viņam tajā noteikti kāds palīdzēja. Un jau nākamās dienas rītā viņš sniedz intervijas baltkrievu žurnālistiem. Nešaubos, ka tur viss bija iepriekš sagatavots.”
Zīmīgi ir arī tas, ka, kaut Čečko televīzijā apgalvoja, ka arī it kā šāvis migrantus, Baltkrievijā viņam nevis uzrādīta apsūdzība, bet lemts par politiskā patvēruma došanu. Polijā spriež, ka kādu laiku Čečko izmantos, lai viņš stāstītu par “šausmām” Polijā un Rietumos. Katrā ziņā atpakaļ baltkrievi viņu vairs nelaidīs. Turklāt dzimtenē Čečko gaida sods par dezertēšanu, kas nozīmē līdz 10 gadiem cietuma.
NEĻAUJIET MELIEM IZPLATĪTIES!
Ja jums rodas aizdomas, ka lasāt, klausāties vai skatāties viltus ziņu, tad informējiet par to “LA” redakciju, rakstot [email protected]
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
