NASA astronautiem pēc 286 dienām kosmosā draud viena problēma, kas var vajāt viņus līdz mūža galam 0
NASA astronauti Sunita Viljamsa un Berijs Vilmors, kuri nesen atgriezās uz Zemes pēc 286 dienām kosmosā, varētu saskarties ar vienu no visnepatīkamākajām kosmosa misiju blaknēm – mokošām, hroniskām muguras sāpēm, kas var saglabāties visu atlikušo mūžu, ziņo “Daily Mail”.
Pētījumi liecina, ka aptuveni trešdaļai astronautu, kuri ilgstoši uzturas bezsvara stāvoklī, vēlāk attīstās hroniskas muguras problēmas. Gandrīz visi astronauti piedzīvo akūtas muguras sāpes, un daudzi atzīst, ka atveseļošanās pēc atgriešanās uz Zemes ir lēna un izaicinoša.
NASA astronauts Fransisko =Rubio, kurš pavadīja kosmosā rekordilgu laiku – 371 dienu –, atzina, ka viņam bija nepieciešami divi līdz trīs mēneši rehabilitācijas, lai atkal justos normāli.
Gravitācijas trūkums kosmosā samazina spiedienu uz mugurkaulu, ļaujot tam izstiepties un pat palielināt astronautu augumu līdz pat 7 centimetriem. Taču, atgriežoties uz Zemes, mugurkauls atkal tiek pakļauts gravitācijai, kas izraisa kompresiju un sāpes, īpaši apakšējā muguras daļā. Tajā pašā laikā atrašanās bezsvara stāvoklī izraisa muskuļu atrofiju un kaulu blīvuma samazināšanos – tas vēl vairāk ietekmē muguras un ķermeņa stabilitāti.
Ārsti brīdina, ka Viljamsai un Vilmoram varētu būt vajadzīgi no trīs līdz sešiem mēnešiem, lai atgūtu iepriekšējo pašsajūtu, taču pilnīga mugurkaula atjaunošanās var prasīt pat vairāk nekā gadu. Rehabilitācija ietver pakāpenisku muguras stabilizācijas vingrinājumu programmu, mobilitātes uzlabošanu, augstas slodzes treniņu pakāpenisku atsākšanu un rūpīgu uzraudzību, lai laikus konstatētu trūces vai hronisku sāpju pazīmes. Viljamsai un Vilmoram, tāpat kā citiem astronautiem, nāksies piedalīties 45 dienu rehabilitācijas programmā, kas ietver intensīvu fizisko slodzi. Taču pat pēc programmas daļa astronautu nekad pilnībā neatgūst iepriekšējo kaulu blīvumu.
