Kādēļ Krievijas politiskajai elitei ir vajadzīga jauna impērija? 31
Jau tā pasaulē lielākās valsts (Krievija tāda ir palikusi arī pēc PSRS sabrukuma) robežu paplašināšana politiskajai elitei šķiet svarīgāka par neattaisnotiem materiāliem zaudējumiem, sabojātām attiecībām ar kaimiņiem un pasauli kopumā. Tā šķiet svarīgāka par nepieciešamību sakārtot Krievijas rūpniecību, lauksaimniecību, infrastruktūru un sociālo jomu, svarīgāka par iespēju attiecības ar kaimiņvalstīm veidot uz abpusēji izdevīgiem sadarbības noteikumiem. Pirms 25 gadiem tas pats Prohanovs nodēvēja krievus par “pašu valsts vēstures aplaupītiem un apkrāptiem”. Ironiski un zīmīgi, ka nu arī Prohanovs ir pievienojies “aplaupītajiem un apkrāptajiem”, ik uz soļa publiski paužot apgalvojumu, ka Krievija var eksistēt tikai un vienīgi kā impērija.
Zbigņevs Bžezinskis, poļu izcelsmes ASV politiķis un politologs, ir pārliecināts, ka viens no galvenajiem pašreizējās Kremļa elites ambīciju iemesliem ir Džordža Buša vecākā un Klintona koķetērija ar Kremli pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma, ko krievi maldīgi iztulkoja kā mājienu, ka ASV redz viņos līdzvērtīgus spēlētājus un dod zaļo gaismu Krievijas “nacionālo interešu” eskalācijai postpadomju telpā. Grāmatā “Lielais šaha galds” Bžezinskis raksta: “Uzsvērti draudzīga attieksme, ko Rietumi, īpaši ASV, demonstrēja jaunās Krievijas vadītājiem, pavedināja viņus ļauties maldīgu iedomu eiforijai. Viņiem glaimoja tuvās attiecības ar pasaulē spēcīgākās lielvalsts līderiem, un šķita, ka arī paši ir līdzīgas lielvalsts līderi. Kad amerikāņi palaida apritē saukli par “nobriedušām partnerattiecībām” starp Vašingtonu un Maskavu, krieviem šķita, ka agrākās sacensības vietā ir sākusies jauna attiecību stadija un ASV ir devušas svētību Krievijas kundzībai pasaules telpā. Tāpēc Krievija būs ne tikai likumīga PSRS tiesību mantiniece, bet arī Savienoto Valstu partnere, nosakot jaunu pasaules kārtību. Šāda viedokļa galvenā problēma ir tā, ka tam nav ne iekšpolitiska, ne ārpolitiska seguma.”
Borisa Jeļcina administrācija nesaprata, cik maldīgas un bīstamas ir šādas iedomas. Militāristu spārna ietekmē 1993. gadā Kremlis nostājās separātistu pusē Abhāzijas (Gruzija) un Transnistrijas (Moldova) konfliktā, ko vēl pirms PSRS sabrukuma bija izplānojuši un izprovocējuši padomju specdienesti.
Putina nākšana pie varas sakrita ar naftas cenu kāpumu. Tas ļāva uzlabot valsts ekonomisko situāciju. Uz šā fona Džordža Buša jaunākā koķetērija ar Kremli palīdzēja Putinam pilnībā noformulēt neoimpērisko doktrīnu, kuras īstenojumu patlaban varam vērot Ukrainas austrumos un dienvidos.
Jāpiebilst, ka drīz pēc tam, kad Putins bija pasludinājis PSRS sabrukumu par divdesmitā gadsimta “lielāko ģeopolitisko katastrofu”, krievu politiķiem un oligarhiem tika skaidri norādīts, ka ieeja Rietumeiropas un Ziemeļamerikas elites klubos viņiem ir slēgta. Formālais stāvoklis, personiskā labklājība (iegūta visnotaļ apstrīdamā veidā) un pat tas, ka viņu bērni mācās izcilākajās ārvalstu skolās, nav padarījis viņus par savējiem. Tas izraisīja ne vien aizvainojumu, bet arī neprātīgu vēlmi apliecināt sevi kādā citā, alternatīvā veidā, kaut vai reanimējot Krieviju kā impēriju.
Vēl viens svarīgs neoimpērisko ambīciju iemesls sakņojas Kremļa līderu izcelsmē. Viņi ir ne vien padomju sistēmas produkti, bet arī tās valdošās elites augsti stāvoši locekļi vai to pēcteči. Lielākā daļa jaunākās paaudzes pārstāvju ir uzauguši vai nu nomenklatūras, vai to apkalpojušo cilvēku ģimenēs.
Padomju elite kopš Ļeņina un Staļina laikiem ir skaidri zinājusi, ka PSRS var pastāvēt tikai un vienīgi izolācijā un ekspansijā. Tā vēlas kontrolēt visu pasauli, jo sakārtot savu teritoriju nespēj, bet jebkurš salīdzinājums tai nāk par sliktu. Kolīdz cilvēkiem tiks dota iespēja salīdzināt, “otrajam reiham” būs beigas. Tā tas arī notika 1991. gadā. Kremlis nav spējīgs efektīvi pārvaldīt valsti, tāpēc tam ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai novērstu tautas masu uzmanību no pašmāju katastrofām un patiesajām problēmām. Šim nolūkam tiek radīts iekšējā un ārējā ienaidnieka tēls. Krievija tiek pasludināta par pasaules glābēju, bet Rietumu demokrātija – par ļaunuma un izvirtības iemiesojumu. Krievijai no visiem stūriem uzglūn iedomāti pretinieki rusofobi, kas cenšas sagraut un pazemot vareno un neuzvaramo valsti. Absurdi? Jā. Toties efektīvi.
