Sestdiena. Krīzes centra iepazīšana.
100
“Es negulēju labi. Labrīt! Šodien es pārkārtoju istabu, par ko pašai prieks. Nolēmu palasīt, bet kaut kā nelasās. Pa dienas vidu nedaudz pagulēju, kas uzlaboja pašsajūtu. Un pēc vairāk nekā mēneša pārtraukuma es tiku pie kafijas. KAFIJA!!!! Kas var būt labāks par šo!?
Satiekot citus iemītniekus, saprotu, ka te visiem patīk baumot. Kurš esot atkarīgais, kuram bērnu ņem nost… Nē, mani tas neinteresē!
Te ir dežūru plāns, kad mazgāt veļu, kad/kam/kas jātīra. Izpētīju grafiku. Tad izgāju ārā, aptuveni 2 h pastaigā.
Nepierasti un neomulīgi, ka te istabām netiek slēgtas ciet durvis. Katrs pieklauvē, kad grib runāties, un nāk uzbāzīgi iekšā. Man nav patīkami, ka nāk un pēta manu istabu.
Kas vēl? Vakaros plkst.21.00 sākas uzkopšana, kas ilgst aptuveni stundu. Bērni priecājas un skraida bariņos apkārt. Kaimiņmājā bija salūts.
Es gribu atrast darbu! Gribu samaksāt parādus saimniekam un turpināt normāli dzīvot. Gribu prom no šejienes! Atrast mazu dzīvoklīti. Sākt jaunu un pilnvērtīgu dzīvi. Ar labu nakti!”
