Piektdiena. Ierašanās krīzes centrā. Katastrofa.
100
“Ienākot telpās, nu, vispār jau pie pašām ieejas durvīm ieraugot pirmās sejas, sapratu, ka nebūs. Emocionāli pēkšņi manī kaut kas plīsa, ieslēdzās kaut kāds klikšķis – spīts, ka ir jāsaņemas ļoti un jāturpina meklēt darbu, dzīvesvietu un visu citu… Gribu normālu dzīvi!
Vakara gaitā man parādīja telpas, mazliet par kārtību parunājām. Teica, ka te mēdzot ko no ledusskapja nozagt. Brr! Tas gan nav patīkami, pašlaik turu ēdienu istabā uz palodzes, iesniegumu uzrakstīju, lai saņemtu ikdienas 3 eiro uzturam. Man bija šoks par visu, kur esmu nonākusi. Palika sevis žēl. Man vienmēr mācīts nečīkstēt un nežēloties, pašai tikt galā ar savām grūtībām.
Tovakar izgāju pastaigāt pa pilsētu, cerot vienatnē ko izdomāt. Bet ko gan es varu izdomāt? Sāku meklēt plusus tam, kur šobrīd atrodos. Un atradu. Viens: man vairs nav tā neciešamā un smirdīgā kaimiņa alkoholiķa, kurš iepriekš mājoklī dzīvoja blakus un pa naktīm ārdījās. Otrs: es varu tagad normāli vēdināt istabu, jo te ir normāli atverami logi. Iepriekš, īrētajā dzīvoklī, tie bija neatverami, jo rokturi vienkārši nevarēja pagriezt. Trešais: ir forši dzirdēt, ka garām manai istabai skraida mazi bērnu solīši. Tādus te dzird daudz.
Jā, apstākļi te ir neforši, sajūta nav omulīga, bet vai es varēju domāt, ka te būs kā mājās?
Sapratu, ka jāpārkārto istaba, esošais iekārtojums ir neērts. Bet vakarā netrokšņošu, jo te ir sava kārtība un noteikumi, nedrīkstu vakarā trokšņot.
Dodoties gulēt, vakarā dzirdu, kā blakus istabā raud zīdainis. Mamma viņam uzkliedz vairākas reizes, lai ļaujot gulēt. Mjā… Iemiegu.”
