“Zobu vēl varēja glābt…” Zobārste neslēpj sašutumu par vecākiem, kuri bērna veselību atliek uz vēlāku laiku 0
Vieni bērnus pie zobārsta aizved regulāri, lai laikus pamanītu un novērstu problēmas, taču ir arī gadījumi, kad pie speciālista bērns nonāk tikai tad, kad sāpes vairs nav iespējams paciest. Kāda zobārste sociālo mediju platformā “Threads” dalījusies ar pieredzi, kas aktualizējusi jautājumu par vecāku atbildību par bērna veselību.
Karīna raksta, ka pie viņas kādā saspringtā darba dienā ieradusies mamma ar bērnu bez iepriekšēja pieraksta, jo bērnam ļoti sāpējis zobs. Zobārste bērnu pieņēmusi un, apskatot viņa pacienta karti, pamanījusi, ka pēdējā vizīte bijusi pirms vairāk nekā gada.
Jau toreiz bērnam bijuši vairāki bojāti zobi, taču ārstēšana netika turpināta. Tagad situācija bija kļuvusi daudz nopietnāka – zobs, kuru pirms gada vēl bija iespējams saglabāt, vairs nebija atjaunojams. Deviņus gadus vecajam bērnam tas bija jāizrauj.
“Kāpēc gada laikā vecāki neatrod laiku, lai atvestu bērnu pie zobārsta, zinot, ka nepieciešama ārstēšana? Vizītes ir pieejamas un valsts finansētas, un zobu vēl varēja glābt…,” raksta zobārste.
Viņas ieraksts izraisījis plašu diskusiju par vecāku atbildību un to, cik lielā mērā bērni paši ir spiesti ciest no pieaugušo lēmumiem vai bezdarbības.
Ieva uzskata, ka šādos gadījumos būtu jārunā arī par bērna tiesībām uz pienācīgu aprūpi. “Neatceros kurā valstī, bet Skandināvijā šo klasificētu kā nerūpēšanos par bērniem, ārstniecības iestādei būtu jāziņo vietējai uzraudzības iestādei, mums piemēram tā ir bāriņtiesa,” viņa raksta.
Keita savukārt norāda, ka problēma var turpināties arī pēc bērna pilngadības sasniegšanas. Viņa uzskata, ka būtu nepieciešams plašāks valsts atbalsts jauniešu zobārstniecībai, jo bērns, kuram vecāku dēļ nav bijusi pienācīga zobu aprūpe, 18 gadu vecumā var nonākt situācijā, kad nepieciešama dārga ārstēšana, bet finansiālu iespēju tai nav.
Tikmēr Kristīne dalās personīgā pieredzē par bailēm no zobārsta, kas radušās bērnībā.
“Padomju laika zobārstniecība bija briesmīga. Urba “pa dzīvo”. Esmu tā laika bērns. Laidos pat no skolas obligātajām vizītēm, jo vienkārši nespēju tās sāpes izturēt. Piekrītu par to, ka higiēna ir pati svarīgākā, bet bērnībā vecāki vispār par to nerunāja.
Tagad, pēc ilgiem meklējumiem, esmu atradusi savu zobārstu, un pie viņas uz vizītēm jau eju kā uz darbu, vispār bez bailēm. Jo tagad normāli atsāpina un tiešām nesāp. Diemžēl dēļ bērnības, jaunības nekoriģētā sakodiena un laikā nelabotajiem zobiem, daļa zobu zaudēta,” viņa atklāj.
Savukārt Elita stāsta, ka savā ģimenē zobārsta apmeklējumus cenšas padarīt par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu.
“Man kā vecākam, grūti saprast un komentēt šādu nolaidību. Jau kopš meitai parādījās piena zobi, regulāri vedu uz zobu pārbaudi (vienmēr pie tās pašas dakteres) un katru gadu uz higiēnu (tur gan ārsts varēja mainīties).
Man bija super svarīgi, lai bērns zobārstei uzticas, tāpēc vedu pie tā paša zobārsta. Pierakstu meitu uz pārbaudēm katru gadu, pat ja nav sūdzību (jo rinda ir ļoti gara). Nu jau meitai ir 12 gadi un joprojām iet pie tās pašas zobārstes bez nekādām ceremonijām vai raudāšanas,” viņa raksta.
Arī Līga uzskata, ka šāda situācija var liecināt par nopietnākām problēmām ģimenē, norādot uz vecāku bezatbildību un nolaidību.
Diskusijā iesaistās arī kāda cita zobārste, kura atzīst, ka līdzīgas situācijas savā darbā redzot regulāri.
“Ak, kolēģi, par šo varētu kliegt un kliegt… Kur nu par labošanu, uz zobu higiēnu bērnus nevar laicīgi atvest. Un beigās, kad jau visu vajag labot narkozē, vainīga ir valdība, valsts un sliktie nepieejamie zobārsti… Es par bāriņtiesu šādiem vecākiem,” viņa raksta.
