Jālemj pašiem īpašniekiem 73
Pašvaldības uzņēmuma ”Rīgas namu pārvaldnieks” Komunikācijas nodaļas projektu vadītāja Santa Vaļuma vēsta, ka Maskavas mājokļu modernizācijas praksi diez vai būtu iespējams piemērot Rīgā. ”Mēs nevaram komentēt to, kas notiek Krievijā. Tā ir pilnīgi cita situācija, kas ievērojami atšķiras no tās, kāda ir pie mums Rīgā un Latvijā.” Vaļuma norāda, ka pašvaldība nevar tā vienkārši izdomāt nojaukt daudzdzīvokļu mājas, kurās vairums dzīvokļu ir privatizēti un kļuvuši par privātīpašumu. ”Tas ir jautājums, par ko jādomā dzīvokļu īpašniekiem: vai atjaunot un modernizēt māju, vai arī domāt par tās nojaukšanu. Šo jautājumu var izlemt tikai kopīpašnieki, nevis pašvaldība vai mājas pārvaldnieks. Ne pašvaldība, ne valsts nevar ieguldīt savus līdzekļus privātīpašumā, jo atbilstoši normatīvo aktu prasībām tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Mēs varam rīkoties tikai ar tiem līdzekļiem, ko sarūpē dzīvokļu īpašnieki. Pašvaldība nevar uzspiest, kā īpašniekam rīkoties ar savu privātīpašumu.”
Jāņem vērā, ka ”hruščovkās” bieži vien mitinās dzīvokļu sākotnējie īpašnieki vai viņu pēcteči, kas tagad pārsvarā ir pensionāri ar ierobežotiem ienākumiem, no kuriem ir grūti atlicināt līdzekļus mājas atjaunošanai, kur nu vēl nojaukšanai un jaunas uzcelšanai. Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons spriež, ka pat ar pašvaldības atbalstu mājokļu nojaukšanas programma būtu grūti īstenojama. ”Mēs neesam tik bagāti un nevaram atļauties to, kas ir iespējams Maskavā, kur iedzīvotāju skaits ir piecreiz lielāks nekā visā Latvijā.” Jākobsons gan uzsver, ka agri vai vēlu arī Latvijai nāksies ķerties pie veco mājokļu problēmas risināšanas. ”Tagad būtu jāsāk krāt naudu, ko varēs izmantot šiem mērķiem. Protams, mums nebūs pa kabatai tik vērienīga programma kā Maskavā, tomēr ar saprātīgiem ieguldījumiem daudz ko varam darīt lietas labā.”
Nostāvēs vēl 50 gadu
Jākobsons atceras, ka savulaik pats dzīvojis Āgenskalna priedēs, kur pirmās ”hruščovkas” bija projektētas uz 25 gadu termiņu. ”Kad šis laiks pagāja, termiņu pagarināja uz 50 gadiem, vēlāk – uz 75, bet tagad par termiņiem vairs neviens nerunā.” Jākobsons secina, ka vecās ēkas vairs neatbilst mūsdienu prasībām, piemēram, padomju laikā neviens nedomāja par apkures rēķiniem, tādēļ siltuma zudumi bija milzīgi. ”Nemaz nerunāsim par zemo komforta līmeni šajos dzīvokļos, piemēram, ārkārtīgi mazo virtuves platību.”
Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes Būvražošanas katedras vadītājs Mārtiņš Vilnītis gan uzskata, ka nevajadzētu steigties ar ”hruščovku” nojaukšanu; vispirms būtu jānoskaidro, kāds ir šo ēku tehniskais stāvoklis. ”Svarīgi būtu izvērtēt katru māju atsevišķi, nevis vienkārši nojaukt visas konkrētā tipa ēkas. Daudzām mājām nav nekādu problēmu, un tās mierīgi nostāvēs vēl 30 vai pat 50 gadu.”
Pēc pieredzējušā būvinženiera Eduarda Raubiško domām, būtu vērts ieguldīt līdzekļus padomju laika māju apsekošanā un tehniskā stāvokļa novērtēšanā. ”Kas var notikt ar paneļu konstrukcijas ēkām? Lielākā problēma būs tad, ja sarūsēs metāla daļas un ēka zaudēs noturību. Paši paneļi nekad nesabruks; problēmas var radīt tikai detaļas, ar ko tie piemetināti pie nesošām konstrukcijām. Vājākais punkts ir tieši šīs metinājuma vietas. Tās vajadzētu pārbaudīt, un tad jau redzēs, kāds ir ēkas stāvoklis. Uz aci to nevar pateikt, tādēļ nāksies atsegt savienojuma vietas.”
