FOTO. Brutāli sadragāti galvaskausi un ribas dziļi ietriektas pie mugurkaula…Šaušalīgs, bet Latvijas vēsturei nozīmīgs atradums Tilžā 144
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divpadsmit Ziemeļlatgales partizāniem, kas Otrā pasaules kara beigās un nākamajos gados pēc tā krita cīņā ar padomju okupantiem, drīzumā karš simboliski beigsies – četru dienu ilgajā vēsturnieku ekspedīcijā Balvu novada Tilžā šonedēļ tika atrastas viņu mirstīgās atliekas.
Latvijas mērogiem tas ir unikāls un nebijis atradums, kas turklāt veikts saskaņā ar prasībām, kādas uzliek augstie arheoloģisko izrakumu standarti.
Ekspedīciju Ziemeļlatgales nacionālo partizānu atrašanā jau tradicionāli vadīja nacionālās bruņotās pretošanās kustības pētnieks Zigmārs Turčinskis no biedrības “Institute of Applied Historical Research”. Pēc viņa stāstītā – vairākās bedrēs līdzās ceļam netālu no Tilžas luterāņu baznīcas laikā no 1944. gada līdz 50. gadu sākumam čekisti varētu būt iemetuši kādus trīsdesmit nacionālos partizānus. Diemžēl šo cīnītāju vārdi neesot zināmi. Identifikācija iespējama ar dažādām metodēm, un, ja būšot nepieciešamie līdzekļi, šiem meža karotājiem tiks atdoti viņu vārdi.
Z. Turčinska sabiedrotais, palīgs un domubiedrs kritušo karavīru meklētāju vienības “Vidzemes vanagi” vadītājs Māris Jurciņš, kas kopš 2007. gada nodarbojas ar kritušo karavīru meklēšanu un ekshumāciju, uzsvēra, ka tieši tagad šiem atrastajiem partizāniem beigsies karš un viņus varēs kā nākas ar atbilstošu godu apglabāt.
Savukārt vēsturniece Inese Dreimane, kas arī pārstāv “Institute of Applied Historical Research”, “Latvijas Avīzei” norādīja uz šaušalīgo ainu izrakumos – lielākajai daļai no kritušajiem partizāniem tikuši brutāli sadragāti galvaskausi. Tas skaidri norādot uz to, ar kādām metodēm pret latviešu nacionālajiem partizāniem darbojušies padomju okupanti.
Kā atrada vietu
Kā atrasta precīzā partizānu atrašanās vieta? Tas, pēc Z. Turčinska teiktā, visticamāk, uzskatāms par laimīgu gadījumu. Ilgus gadus pat vietējie iedzīvotāji bijuši pārliecināti, ka īstā vieta bedrēm ar partizānu mirstīgajām atliekām bijusi 50–60 metrus tālāk. Tur atjaunotajā valstī bija novietots krusts viņu piemiņai.
Pagājušā gada rudenī Z. Turčinskis devies uz Tilžu izpētes braucienā. Turp viņu pavadījis partizānu pētnieks balvēnietis Zigfrīds Berķis (diemžēl šā gada pavasarī beidzis savu darbīgo mūžu), kas labi pārzinājis reģionu, zinājis ļoti daudzus partizānus vārdos, ilgā laika posmā intervējis desmitiem vietējo iedzīvotāju.
Meklēšanas grupai sākumā nav sekmējies ar pareizās vietas noteikšanu. Tomēr līdz viņiem nonākušas ziņas par kādu vīru, iespējams, vārdā Ēriks, kuram tas bijis zināms. Kopā devušies uz mežmalu netālu no luterāņu baznīcas. Un tas devis sekmes – ar iztaustīšanas palīdzību, izmantojot garu metāla stieni, uzdūrušies kauliem. Tad arī nolemts jau ar pilnu ekipējumu atgriezties Tilžā šogad.
“Šeit varam redzēt, kā čekisti rīkojās visos toreizējā Abrenes apriņķa pagastos. Visur ciematu centrā tika nosviesti un ilgāku laiku noturēti kritušie un nogalinātie nacionālie partizāni. Pēc tam viņus aizveda projām, cenšoties noslēpt no vietējiem iedzīvotājiem, aprokot upurus nezināmās vietās,” “Latvijas Avīzei” stāstīja šīs ekspedīcijas vadītājs.
“Ribas dziļi ietriektas pie mugurkaula…”
Dienas vidū vēsturniekus izrakumos apciemo tilzenietes – vietējā amatieru teātra vadītāja Inese Daukste un kultūras pasākumu organizatore Daiga Lukjānova. Arī viņas ir pārsteigtas par atradumu. Tas, protams, izraisa emocionālo pārdzīvojumu – vēsturnieki parāda, ka lielākajai daļai bedrēs iesviesto partizānu nežēlīgi sadragāti galvaskausi. Vairāki no viņiem guļ viens uz otra, tas nozīmē, ka bedres tikušas izmantotas ilgākā laikā.
“Kārtību” bedrēs gan izjaukuši dažu nogalināto partizānu radinieki. Šiem cilvēkiem izdevies uzzināt, kur aprakti viņu tuvinieki, un tie slepus izrakti. Tomēr tas noticis haotiski – paņemot ne visas konkrētās personas atliekas. Daudz kas ticis izsvaidīts. Šāda rakšana, pēc Z. Turčinska teiktā, notikusi 40., 50., 60., 90. un pat 2000. gados. Atnācējām vēsturnieks skaidro: “Rekur tikai kājas ārā! Šim atkal pilnībā sadragāta galva. Iespējams, centās sasist seju tā, lai radinieki nepazītu…”
Uz “Latvijas Avīzes” jautājumu, vai padomju okupantu arhīvos ticis norādīts, kur aprakti nacionālie partizāni, pētnieks atbildēja noraidoši. Viss darīts tā, lai neviens neuzzinātu, kur atrodas partizāni, lai viņus nav iespējams pārapbedīt un arī izrādīt viņiem pienākošos godu.
I. Daukste teic, ka viņu pārņēmusi dīvaina sajūta, stāvot šādā vietā – pie šāda vēstures posma: “Tāds bija tas laiks, tik tālu no šodienas. Lielākajai daļai bija jāsaprot, kā izdzīvot starp diviem spēkiem. Vieniem, kas bija mežā, un otriem, kas valdīja centrā. Ja mājās cepa maizi, tad cepa gan vieniem, gan otriem un vēl arī sev. Bet ar pārtiku bija tā – pēc tās nekad nenāca pazīstami cilvēki.”
M. Jurciņš norāda uz citu bedri: “Redziet, vienam sadragātas rokas. Viena sadragāta, otras vispār nav. Bet tam otram, kas guļ līdzās, ribas dziļi ietriektas pie mugurkaula. Varbūt pats sevi saspridzinājis, lai nenokļūtu gūstā…”
Atceras kauju Tilžā
1945. gada 5. jūlijā partizāni veica veiksmīgu uzbrukumu Tilžas čekai – atbrīvojuši tur turētos divpadsmit partizānu atbalstītājus un radiniekus. Iespējams, tā labvēlīgu norisi var izskaidrot ar to, ka lielākā daļa okupantu bija devušies uz mežu partizānu tvarstīšanai.
Kā sarunā ar “Latvijas Avīzi” atcerējās 89 gadus vecā Janīna Loča, kauja bijusi ārkārtīgi nopietna. Viņa ar mammu skrējusi pie Tilžas upītes, tur sakritušas zālē, lai paglābtos no lodēm. Tā kā viņas tēva māja bijusi centrā, tad kaujā aizdedzies viņu šķūnis un nodedzis. Pavisam nodegušas septiņas tuvējās mājas.
Janīna tajos gados pēc kara garām vietai, kur čekisti bedrēs iemetuši partizānus, dzinusi govis uz ganībām. Zinājusi, ka tur guļot mežinieki – tā Janīna dēvēja partizānus. “Tik nežēlīgi bija tie krievi – šitā izdarīties ar cilvēkiem!” Viņas ģimenē neesot bijuši partizāni. Tomēr zināms, ka daudzās mājās tādi esot slēpušies.
Kopš kara laika pagājis daudz gadu desmitu, tomēr Janīnas atmiņas glabā sevišķi dramatiskus notikumus. Viņas tēvam pirms kara un okupācijas tā saucamajos ulmaņlaikos Tilžas centrā piederējis gaļas veikals. Dzīvojuši pārtikuši, tēvs pats arī kāvis lopus. Iedzīvotāju tolaik bijis daudz vairāk nekā tagad. Labā atmiņā viņai palikuši Tilžas ebreji. Tolaik bijusi vien 7–8 gadus vecs meitēns un labprāt iegriezusies vienā otrā viņu veikaliņā.
Tur esot bijuši tik dažādu krāsu audumi! Vaicāju par holokaustu. “Žīdiņi tika sapulcināti centrā, aiz tagadējā veikala. No turienes viņi dzīti uz Naudaskalnu. Tur arī nošauti. Es vēlāk dzirdēju – Jankeļiem bija pavisam mazs bērniņš, ne pārāk sen kā piedzimis. Un tad tādu mazu arī nošāva… Kas dzina? Tak jau vietējie policisti. Nevarēja atteikties, viņiem stingri pavēlēja.” Janīna teic, ka nogalināto ebreju mantas vēlāk lietojuši daudzi vietējie iedzīvotāji. Viņas māte gan kategoriski noliegusi paņemt vai nopirkt kaut ko no ebreju mantām.
Kā formējās istrebiteļu rindas
Pēc ekspedīcijas dalībnieku teiktā, ar sadistiskajām nosliecēm visdrīzāk izcēlies kāds no vietējiem istrebiteļiem. Diezin vai vairāku upuru atliekas ar ķieģeli plosījis kāds čekists. Tas, saprotams, liek uzdot jautājumu par to, kādēļ tā darīts un kādas personas tajos gados nokļuvušas okupācijas varas izpalīgos istrebiteļos. “Saprotams, tas parāda naidu pret nacionālajiem partizāniem.
Sākumā daļa varēja būt tādi, kas centās paglābties no iesaukšanas sarkanajā armijā. Vēl viena iespēja palikt aizmugurē bija iegūt skolotāja darbu skolā, taču ne jau visiem bija atbilstoša izglītība. Vēlāk istrebiteļos nonāca personas, kas neko nespēja sasniegt dzīvē, arī viens otrs dzērājs.
Un viņi ar prieku tad izmantoja savu varu, bija saņēmuši rokās ieročus un varēja parādīt dažam labam bijušajam turīgajam saimniekam vai citai personai, kas tagad ir noteicēji. Tā ka šajās bedrēs atrastos patiešām varēja būt apstrādājis kāds istrebiteļs ar sadistiskām tieksmēm,” stāstīja I. Dreimane.
