Nogalinātie bija apglabāti vienā bedrē: Nacionālie partizāni atgūst vārdus 17
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Oktobra sākumā Balvu novada Bērzpils pagasta Saksmales Masalnieku mežā ekshumēto nacionālo partizānu Jāzepa Rūzes un Staņislava Biksāna mirstīgās atliekas tiks pārapbedītas kapsētā Balvos, taču pagaidām nav skaidrs, kad tas notiks, informēja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.
Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” štāba grupas partizānus Rūzi un Biksānu čekisti nogalināja 1949. gada 24. janvārī, uzbrūkot tiem no slēpņa Bērzpils pagasta Osudaru ciemā. Vietu, kur abus apbedīja, šogad jūlijā Turčinska vadītā meklētāju vienība atrada pēc vietējo iedzīvotāju norādēm (“Latvijas Avīze” par to rakstīja š. g. 20. jūlijā publikācijā “Pārbauda 75 gadus senu leģendu”).
Nogalinātie bija apglabāti vienā bedrē.
Pagaidām medicīnas ekspertīze nav veikta, līdz ar to nevar pilnīgi droši pateikt, kurš no skeletiem piederējis Rūzem, bet kurš – Biksānam. Mirstīgās atliekas šobrīd glabājas noliktavā. Pārapbedīšana varētu notikt nākamgad.
“Vēl nevar pateikt, kurš ir kurš. Vienam ir četri ložu caurumi galvaskausā. Šauts no visām pusēm. Divi trāpījumi sejā, bet viens no augšas uz apakšu, tātad laikam šauts jau uz gulošu. Otrs cilvēks acīmredzot nosists, jo viņam sadragāti labie deniņi un kreisajā pusē viss apakšžoklis,” stāsta Turčinskis.
Vēsturnieks atzīst, ka ekspertīzes jautājums paliek atklāts, jo nav skaidrs, par kādiem līdzekļiem to varētu veikt, jo “no mūsu puses tas bija brīvprātīgs pasākums”.
Vēsturnieks atgādina, ka pēdējo vairāk nekā divdesmit gadu laikā oficiāla nacionālo partizānu kapavietu meklēšana šādā veidā nav notikusi: “Ja nu vienīgi bijuši gadījumi privātā kārtā. Rūzes un Biksāna gadījums tāpēc ir tāds kā pilotprojekts, jo mums jāsaprot, cik laika tas prasa, kādus cilvēkresursus, kādas administratīvās formalitātes, kā runāt ar pašvaldībām.”
Meklēšana un ekshumācija Ziemeļlatgales nacionālo partizānu kustības pētījuma ietvaros notika ar “Brāļu kapu komitejas” atļauju, saskaņojot ar vietējām pašvaldībām. Ekshumācijā piedalījās arī vēsturnieki Inese Dreimane un Jānis Goldšmits, organizācijas “Vidzemes vanagi” pārstāvis Māris Jurciņš, kā arī fotogrāfe Anete Nordena.
Ar vāciešiem nesadarbojās
Informācija par abiem partizāniem ir ļoti trūcīga. Arī piederīgo meklējumi panākumiem nav vainagojušies.
Jāzeps Rūze bija dzimis 1918. gadā Nautrēnu pagastā, 1925. gadā dzimušais Staņislavs Biksāns – Bērzpils pagasta Liepnīšu ciemā. Abi kara gados ar vācu okupācijas varu nav saistījušies.
Interesanti, ka Rūzes vārds reiz jau nonācis vēsturnieku redzeslokā. Proti, Okupācijas muzeja pētniecei Inesei Dreimanei noskaidrojot 1941. gada jūnija beigās Centrālcietumā čekistu nogalināto vārdus, atklājās, ka starp vairākiem desmitiem ieslodzīto, kam toreiz izdevās pārdzīvot padomju teroru, bijis arī padomju armijas obligātajā karadienestā 24. teritoriālā strēlnieku korpusā iesauktais karavīrs Jāzeps Rūze.
Jūnijā viņš bija arestēts Gulbenē, jo atklāti paudis neapmierinātību ar padomju varu. Viņu etapēja uz Rīgas Centrālcietumu.
Kad kļuva skaidrs, ka Rīga drīz kritīs vācu rokās, čekisti steigā nogalināja 99 ieslodzītos. Ap pussimts kaut kāda iemesla pēc nebija iekļauti obligāti nošaujamo “spiegu un diversantu” sarakstā vai arī to vienkārši nepaspēja izdarīt. Šie cilvēki, arī Rūze, 1941. gada 30. jūnijā, izmantojot bezvaras mirkļa haosu, izlauzās no Centrālcietuma kamerām un aizbēga.
Rūze kara laiku pavadīja savās mājās Nautrēnu pagastā. Padomju okupācijas varai otrreiz ienākot, 1944. gadā viņš pievienojies nacionālajiem partizāniem. 1945. gadā to izdarīja arī Staņislavs Biksāns. Abi 1946. gadā tomēr legalizējās, taču tajā pašā gadā, draudot arestiem, atgriezās mežā.
Nodeva radinieks
Turčinskis stāsta, ka abu partizānu nogalināšana 1949. gada 24. janvārī, čekas dokumentos pasniegta kā “bandgrupas likvidācija”, aprakstīta diezgan detalizēti.
Minētajā dienā Rūze un Biksāns devušies pēc pārtikas pie Biksāna brālēna. Viņš izrādījies čekas ziņotājs ar segvārdu “Metjolkins” un par partizānu ierašanos ziņojis “istrebiteļu” komandierim, leitnantam Pavlovam. Tas ar savu komandu gaidīja slēpnī. Kad viens no partizāniem iznāca no mājas un ielika pajūgā maisu ar kartupeļiem, pagalmā pret viņu atklāta intensīva uguns.
Šis cilvēks krita uz vietas; nošauts arī zirgs. Otrs partizāns, redzot notiekošo, metās atpakaļ mājā, izgāza logu ar visiem rāmjiem ēkas pretējā pusē un bēga meža virzienā. Viņš nošauts apmēram simts metru no mājas.
Var pieņemt, ka pie pajūga nošautais bijis Rūze, bet Biksāns nogalināts pēc tam.
Pētnieks Turčinskis norāda, ka ar abiem nogalinātajiem čekisti rīkojušies ne gluži tā, kā padomju specdienesti toreiz mēdza rīkoties. Viņu ķermeņus neizlika pagasta centrā citiem par biedinājumu. Sākotnēji partizāni patiešām vesti uz pagasta centru Bērzpilī, tomēr kaut kāda iemesla dēļ vedēji pārdomājuši, ap kilometru no mājām iegriezušies meža sānceliņā un savus upurus aprakuši, tos lāgā pat nepārmeklējot.
Par pēdējo liecina tas, ka abiem kritušajiem kabatā palika naži, bet vienam pat bijusi līdzi acīmredzot zem apģērba paslēpta vācu rokasgranāta. Mirstīgo atlieku izcelšanas laikā granātu likvidēja izsauktie NBS sapieri.
“Atdot vārdus un sejas”
Pētnieku rīcībā ir foto, kur Jāzeps Rūze redzams kā nacionālais partizāns mežā 1947. gadā. Tajā pašā laikā Staņislava Biksāna fotogrāfijas nav saglabājušās. Okupācijas muzeja pētniece Dreimane uzsver, ka svarīgi ekshumēt, identificēt un ar godu pārapbedīt nomaļās vietās pēckara laikā apbedītos kritušos nacionālos partizānus – “atdot viņiem vārdus un sejas”.
Turčinskim, strādājot pie Ziemeļlatgales nacionālajiem partizāniem veltītās grāmatas (tā tuvākā nākotnē iznāks “Latvijas Mediju” apgādā), uzkrājusies informācija par vēl vairākām iespējamām apbedīšanas vietām: “Turpat Ziemeļlatgalē ir zināmas vēl kādas četras piecas vietas. Bet tas jānoskaidro precīzāk. Visas darbības atliksim uz nākamā gada pavasari.”
