Dabā
Zaļā dzīvošana

“Okeāna krasts viņu sapratnē ir vieta atkritumu izmešanai, jo viss taču aizpeld!” Bardelis par dzīvi salās2


Vienā no tikšanās reizēm Kārlis tā vietā, lai “nebrauktu augumā” par piesārņoto vidi, izstāstījis savu sapni, ka iedzīvotāji pieņēmuši lēmumu kļūt par zaļāko valsti pasaulē. Iestājies mulss klusums.
Vienā no tikšanās reizēm Kārlis tā vietā, lai “nebrauktu augumā” par piesārņoto vidi, izstāstījis savu sapni, ka iedzīvotāji pieņēmuši lēmumu kļūt par zaļāko valsti pasaulē. Iestājies mulss klusums.
Foto no Kārļa Bardeļa feisbuka lapas “Bored of Borders”

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Cik nav dzirdēts par Klusā okeāna piesārņojumu, kas izpleties ap 1,6 miljonu kvadrātkilometru lielā plastmasas atkritumu plankumā, un salu iedzīvotāju visai šmucīgo dzīvesveidu. Kārlis Bardelis, gandrīz divus gadus ceļojot ar airu laivu no Dienvidamerikas krastiem līdz Āzijai, par civilizācijas atstātajām pēdām pārliecinājies pats savām acīm.

Milzīgie atkritumu plankumi Klusā okeāna dienvidu daļu, vismaz to, kuru šķērsojis Kārlis Bardelis, vēl nav sasnieguši, un ceļotājam nevajadzēja visus 26 tūkstošus kilometru irties cauri plastmasas mēslu straumei.

Toties tūrisma ceļvežos krāšņi izslavētajās salās uz katra soļa varēja sastapies ar iedzīvotāju bezrūpīgo attieksmi gan pret vidi, gan savu veselību un dzīvesveidu.

Vēl 60.–70. gados augumā slaidie un gana sportiskie salinieki mūsdienās iedzīvojušies liekajā svarā un ar to saistītajās slimībās, jo pārtikā lieto pārmēru daudz cukura un maz kustas savām kājām – pat pāris kilometriem viņiem vajadzīgs motorollers.

Piestājot Klusā okeāna salās, Kārlis izjutis salinieku viesmīlību un sirsnību, kas viņu sagaidījuši pat ar ziedu vainagiem, taču nepatīkami pārsteigusi bezatbildīgā attieksme pret dabu.
Foto no Kārļa Bardeļa feisbuka lapas “Bored of Borders”

Lasīju, ka salinieki tevi sirsnīgi uzņēmuši – rotājuši ar ziedu vijām, rīkojuši tikšanās. Vai par dabai draudzīgu dzīvesveidu arī runājāt?

Indonēzijas un Franču Polinēzijas salās dalījos ar vietējiem iedzīvotājiem gan ar savu piedzīvojuma pieredzi, gan pārdomām un jautājumiem par vidi, taču tā nebija diskusija, jo viņi bija pārsteigti, ka kāds vispār par to domā. Nedaudz labāk bija Marķīza salās, piemēram, Hivaoa, kas ir Francijas valsts sastāvdaļa, tāpēc jūtama franču kultūras ietekme.

Kad tikšanās laikā pašvaldības namā iedzīvotāji uzzināja, ka esmu studējis vides resursu pārvaldi, atkritumu apsaimniekošanu u. c., uzdeva daudz jautājumu par šiem tematiem, piemēram, ko darīt ar veciem akumulatoriem. Viņiem vides temats rūpēja, tāpēc varēja just, ka centās vairāk aiz sevis savākt, sala un piekrastes ūdeņi bija tīrāki.

Kāda ir salinieku attieksme pret vidi?

Lielais atkritumu plankums no manis bija apmēram divu tūkstošu kilometru attālumā, taču, kad tuvojos salām, ūdeņi tur ir daudz, daudz piesārņotāki, nekā spēju iedomāties. Kā novēroju vietējo iedzīvotāju ikdienas gaitas, tur dzīvojot vairākus mēnešus, viņi absolūti nerespektē dabas tīrību un nepiesārņotību.

Okeāna vai jūras krasts viņu sapratnē ir vieta atkritumu izmešanai, jo viss taču aizpeld, bet, kur – tas ir pilnīgi vienalga. Ūdenī bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, nepiebremzējot ne sekundi, ielidina visu – izsmēķus, atkritumu maisus u. c.

Kad braucu ar sabiedrisko transportu, maziem busiņiem, kur salien iekšā daudz cilvēku, redzēju, kā divas astoņus vai deviņus gadus vecas meitenītes izdzer savu dzērienu, izēd čipsu paku un nevilcinoties tukšo pudeli vai turzu no braucošā busiņa izmet uz ielas.

Nospriedu, ka šis paradums viņiem nāk no laikiem, kad no produktiem pāri palika mizas, čaumalas, serdes, kas dabā sadalās, taču parādījās plastmasas iepakojums, kas vidē nesadalās, bet ieradums nav mainījies.

Lielā cieņā saliniekiem ir rūpnieciski pārstrādāta pārtika, sevišķi konservi, kā arī cukurs, kuru viņi patērē pārlieku daudz, kas atstāj negatīvu iespaidu gan uz svaru, gan veselību.
Foto no Kārļa Bardeļa feisbuka lapas “Bored of Borders”

Vēl viens svarīgs zaļās domāšanas rādītājs ir pārtika un dzīvesveids. Ko salinieki liek galdā?

Pilnībā sevi ar pārtiku viņi nespēj apgādāt, tāpēc, piemēram, Tuvalu un Papua-Jaungvinejā ir vairāk no tuvās Austrālijas ievesto produktu. Tuvalu sabiju mēnesi, labi iepazinu salas dzīvi, un visas viņu vides problēmas dūrās acīs.

Pēdējos 30 līdz 40 gados salinieki kļuvuši visai atkarīgi no rūpnieciski ražotas un pārstrādātas pārtikas, ēdiens kārbās ir laba manta! Skatījos filmas, kas 60.–70. gados uzņemtas britu pakļautības salā Tuvalu, kā karaliene Elizabete II viņus apciemoja ar kuģi. Kadros redzamie cilvēki ir slaidi, muskuļoti, jo pārtikā vairāk izmantoja turpat uz vietas iegūtus vai izaudzētus produktus – svaigas zivis, kokosriekstus u. c.

Mūsdienās tos aizvietojuši subprodukti, bet cukura patēriņš tur ir neiedomājams – brūno, sasvērtu lielos maisos, viņi pērk milzīgos apjomos, nes mājās un sajauc ar ūdeni, pievieno kādu krāsvielu un dzer ūdens vietā. Skaidrs, ka tagad viņi izskatās citādi un arī veselības rādītāji iet lejā.

Cukura patēriņš īpaši ietekmē sievietes, nepārspīlējot, viņas izskatās kā tauku blāķi. Vīrieši vēl mēdz vakaros uzspēlēt futbolu, pacilā svaru stieņus, taču ikdienā tāpat nemīl pārvietoties kājām. Jautāju puisim, kura ģimenē dzīvoju, cik dienā nobrauc. Sarēķinājām, ka ap trīsarpus kilometriem. Saku viņam, Timij, tu taču to mierīgi vari kājām noiet!

Salas jau nav nekādas lielās.

Tuvalu ir kā tāds makarons okeānā – platākajā vietā 200 metru, šaurākajā – 40, garākais ceļš – 12 kilometru, taču iedzīvotāji visur brauc ar motorolleriem. Šī sala ir viens no punktiem pasaulē, kuru klimata sasilšana ietekmē visvairāk, jo augstākais punkts virs jūras līmeņa ir tikai četri metri, tāpēc visos vides forumos viņi vicina karogu – padomājiet par mums, mēs tak te noslīksim!

Tikos ar saliniekiem divas reizes – viena sapulce notika, kad ierados, otra, kad devos projām. Lai baigi nebrauktu augumā, stāstīju viņiem it kā savu sapni, kā visi Tuvalu iedzīvotāji sanāk kopā un vienojas, ka vēlas būt zaļākā valsts pasaulē ar vēja ģeneratoriem un saules paneļiem, lai nav jāpērk dīzelis no Austrālijas, nebrauc ar motorolleriem, bet ar divriteņiem vai iet kājām, kļūst veselāki un slaidāki… Palika tādi domīgi.

Cukura patēriņš salās ir neiedomājams – brūno, sasvērtu lielos maisos, viņi pērk milzīgos apjomos, nes mājās un sajauc ar ūdeni, pievieno kādu krāsvielu un dzer tīra ūdens vietā.
Foto no Kārļa Bardeļa feisbuka lapas “Bored of Borders”

Sludināji gluži kā zaļās dzīves misionārs.

Baigo vimpeli sev piekārt negribu, ja varu, padalos par to, ko redzu no malas. Dīzeļdegvielu salai pieved ar kuģi, viņi to kurina, lai būtu elektrība. Saule tur spīd 12 stundas diennaktī un arī vēju ir gana, taču nav ne saules paneļu, ne vēja ģeneratoru. Kad par to jautāju, plāta rokas un rausta plecus. Nekas pats no sevis nemainīsies, jābūt lēmuma pieņēmējiem, turklāt dīzeļdegvielas tirgotājiem ir savs lobijs.

Kas salinieku paradumus varētu mainīt?

Vides apziņa cilvēkiem vēl ilgi nemainīsies. Viņus var ietekmēt administratīvā kārtā, ja valdības pieņems likumus, kas stingrāk aizsargā vidi, piemēram, aizliedzot kaut kādu polimēru izmantošanu.

Ko tu pats no saviem ceļojumiem esi mācījies?

Atlantijas okeānā gāja grūti ar veselību, cīnījāmies ar augoņiem un iekaisumiem, jo mums nebija kārtībā trīs svarīgākās lietas – ēdiens, ūdens un miegs. Nebija līdzsvarā sāļu un skābju līmenis, par daudz cukura pārtikā, maz dzērām ūdeni, jo izmantojām lietotu atsāļotāja iekārtu, kas nespēja to pilnībā atsāļot. Airēšanas režīms nebija sevišķi veselīgs – divas stundas miega, divas pie airiem, tāpēc pietrūka dziļā miega fāzes.

Šajā braucienā to visu ņēmi vērā?

Šoreiz daudz vairāk piedomāju, ko ēdīšu. Ņēmu līdzi Latvijas ražotāju kaņepju pavalgu un eļļu, proteīnpulverus no kaņepēm, ķirbju sēklām un zirņiem, bioloģiski audzētu augļu, ogu un dārzeņu biezenīšus “Simply Food” bez pievienota cukura.

Vēl lietoju uzturā tūrisma pārtiku – izžāvētus rīsus, ko var pagatavot desmit minūtēs, uzlejot karstu ūdeni. No salām maksimāli savācu līdzi ķiplokus un sīpolus, jo tos ilgi var uzglabāt. Visa ceļojuma laikā apēdu pusotra kilograma karija pulvera, kura sastāvā ir dabiskā antibiotika kurkuma.

Vienā no tikšanās reizēm Kārlis tā vietā, lai “nebrauktu augumā” par piesārņoto vidi, izstāstījis savu sapni, ka iedzīvotāji pieņēmuši lēmumu kļūt par zaļāko valsti pasaulē. Iestājies mulss klusums.
Foto no Kārļa Bardeļa feisbuka lapas “Bored of Borders”

Kur smēlies zināšanas?

Turpināju izglītoties arī brauciena laikā – noklausījos 150 audiogrāmatas vai podkāstus gan par uzturu, gan dzīvesstilu, par to, kāpēc miegs ir svarīgs, un tamlīdzīgiem jautājumiem.

Vientulīgi nebija?

Vienatne man nekad nav bijusi problēma, gadu gaitā, nodarbojoties ar slēpošanu un alpīnismu, esmu norūdījis ādas biezumu.

Literatūrā un kino mēdz aprakstīt attiecības ar okeānu un dabu kā sevišķas, kā tev tās veidojās?

Tik ilgu laiku dzīvojot pa okeānu, apzinājos, ka neatrodos barības ķēdes augšgalā, vēl haizivs uzbliež pa laivu, un šaubu nav, kurš te ir boss, kas liek aizdomāties arī par dzīvnieku nogalināšanu. Esmu kļuvis par vegānu un nesaredzu, kas mani varētu piedabūt mainīt šo lēmumu.

Vai tā ir pazemība pret dabu?

Gribēju maksimāli dzīvot ar to saskaņā, jo manā leksikā nekad nav bijušas frāzes “iekarot okeānu”, “uzvarēt virsotni” un tamlīdzīgi cilvēku izteicieni, kas griež ausīs. Saprotu, cik maza kripatiņa esmu uz pasaules okeāna vai kalnu grēdas fona.

Pret dabu, tajā skaitā dzīvniekiem, jāizturas ar cieņu un pietāti. Man nav saprotams, ka ļaudis dzīvas radības uztver kā bezjūtu objektus, izmanto tos kā kaut kādus priekšmetus. Un nav starpības, vai cilvēks ir izglītots vai ne, tiklīdz nonākam līdz tematam, ko viņš bāž mutē, tā vairs nekādu diskusiju.

Tādi kā tu joprojām ir mazākumā.

Mazākumā gan, taču ļoti gudri, radoši cilvēki atradīs risinājumus un tādi jau uzrodas. Augu piens ieņem 10% no globālā tirgus, gaļas aizvietotāji – apmēram 0,3%. Daudziem tas būs vajadzīgs, tāpēc ka nevar taču tik daudz gaļas saražot. Ja to ražos mākslīgi, būs cita situācija. Jau tagad ārzemēs ātrās ēdināšanas ķēdes sāk piedāvāt, piemēram, vistu nagetu vegānu alternatīvu, neesot smādējams.

Mammai stāstu, kā no Indijas riekstiem gatavo sieru – samaļ putrā, pieliek garšvielas un ievieto dehidratorā. Viņai tas ir pārsteigums tāpat kā bezē no konservētu turku zirņu šķidruma.

Savējos apmāci arī praktiski?

Vari zirgu pie ūdens pievest, bet nevari piespiest dzert. Tagad gaidu, kad piegādās virtuves kombainu un citas ierīces, lai varētu pagatavot vegānus ēdienus. Krosiņam vajag labas botas.

Atkritumus salu iedzīvotāji lielākoties met okeānā vai upēs, kad viņiem jautā, kāpēc tā dara, jāsastopas ar izbrīnītu skatienu un vaicājumu – ā, tu par to domā?
Foto no Kārļa Bardeļa feisbuka lapas “Bored of Borders”

Iroties pa okeānu, bija laiks padomāt par lielajiem jautājumiem – dzīves vērtībām un tamlīdzīgiem. Ko esi sapratis?

Saistītie raksti

Uzreiz nāk prātā laiks un tā vērtība, kas tagad man ir daudz svarīgāka, – kā un ar ko kopā to pavadu, kādās sarunās, nodarbēs. Līdz ar to laiks nes līdzi nākamo vērtību – cilvēkus, ar kuriem gribu būt kopā un veltīt savu laiku. Esmu ieguvis arī rūdījumu, kas man nākotnē palīdzēs, kad zeme ar debesīm griezīsies riņķī, bet pašam jābūt fokusā, lai izdzīvotu.

Ko tālāk, atkal ceļā?

Airēju jau tāpēc, ka citādi dzīvot nevaru, taču tagad tas nav tik daudz atkarīgs no manis kā no koronavīrusa. Līdz Ziemassvētkiem, kamēr, visticamāk, būšu Latvijā, piedalīšos pasākumos, došos uz uzņēmumiem stāstīt par savu pieredzi, lai cilvēki kaut ko no tās var iegūt. Komentāros gan lasu – ha, ko tad viņš tur iemācījās, man tāpat tas bija skaidrs! Nu, labi, kādam vajag okeānu pārairēt, lai ko tādu saprastu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Veselam
“Jā, Covid-19 ir bīstams, bet tas ir pārspīlēts,” uzskata Apinis 34
9 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Pasaulē
“Tas ir rets notikums!” Otrdien Latvijā ieradīsies Francijas prezidents Makrons kopā ar kundzi Brižitu
3 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Uhaņā saražotais draņķis ir izrādījies no aplam izturīga materiāla taisīts.” Egila Līcīša feļetons 2
3 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Nepamodās no narkozes: zobārsta krēslā nomirst deviņus gadus veca meitenīte 2
7 stundas
LA
LA.LV
Laukos
“Šis ir liels zaudējums.” Nelikumīgi nozāģēts pie kāda latviešu strēlnieka kapa augušais dižkoks
50 minūtes