Laika vērotājs Vilis Bukšs Viļakā pavadījis lielāko daļu sava mūža.
Laika vērotājs Vilis Bukšs Viļakā pavadījis lielāko daļu sava mūža.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Par delfīniem, depresiju un jaunu sākumu! Dabas bērns ar dzejnieka dvēseli – Vilis Bukšs 12

Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. Ir iemesls, kāpēc Zelenskis kopš kara sākuma velk vienu un to pašu apģērbu un kāpēc tuvākajā laikā to mainīs 85
“Ir pamats uztraukumam?” Slaidiņš par to, vai Latvijas iedzīvotājiem jāveido pārtikas krājumi 41
Rolands Repša: Krievijā mobilizācija tālāk var attīstīties divos atšķirīgos scenārijos 15
Lasīt citas ziņas

 

Viļacāns Vilis Bukšs vairāk pazīstams ar saviem laika vērojumiem, pēc kuriem itin bieži taujā plašsaziņas līdzekļi, un tie regulāri lasāmi arī interneta blogā “Meiravietis”. Viņa teiktajā ieklausās, jo Vilis norises dabā sācis vērot un pierakstīt jau agrā jaunībā, studēdams Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, tādēļ sakrātā pieredze ļauj izdarīt izsvērtas prognozes. Mazāk zināms par citiem viņa talantiem – gleznošanu un dzejas rakstīšanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Vilis ir sava ceļa gājējs ar plašu iekšējās brīvības telpu. Tautfrontietis, Latgales patriots, dzimis Meirovā bijušajā Abrenes apriņķī un dzīves laikā no dzimtās vietas nekur tālu nav aizklīdis. Katru gadu savā dzimšanas dienā 5. jūlijā viņš kājām dodas gar Latvijas–Krievijas robežu, nosoļojot sasniegtajam vecumam atbilstošu attālumu – šogad jau 66 kilometrus.

Kad dodos satikt Vili, viņš jau māj ar roku pa daudzdzīvokļu mājas trešā stāva logu – gaidījis manu ierašanos, uzklājis galdu. Šeit, Viļakas centrā, viņš mitinoties kopš 1986. gada – dabūjis dzīvokli drīz pēc dēla piedzimšanas. Viss mūžs pagājis te, strādājot kā diplomētam zootehniķim pīļu fermā un pēc sirds aicinājuma vietējās kultūras iestādēs. Tikai pāris gadu darba gaitās devies uz netālajiem Balviem.

 

Dzīvi izmaina delfīni

Ģimene. No kreisās Vilis, māsa Rita un brālis Viktors – 1962. gads.
Foto no Viļa Bukša privātā arhīva

“Bērnībā biju ļoti noslēgts zēns, dzīvoju savā pasaulē, iztiekot vien ar dabas fantāzijām un vecmāmuļas stāstīto. Pirmajās klasēs arī biju visai nesabiedrisks. Pēc stundām centos ātrāk nokļūt mājās un savā nodabā paklaiņot pa pļavām un birztalu. Patika vērot dabu – putnus, visas dzīvās radības. Tehnikumā nekas īpaši nemainījās, bet mani pārmainīja dienests padomju armijā,” atklāj Vilis Bukšs.

Tur uz trim gadiem viņš nonācis Sevastopolē Melnās jūras kara flotē un pusgadu pavadījis dziļūdens nirēju kursos. Kas zina, kādi militārie uzdevumi Vilim būtu jāveic, ja nebūtu radušās veselības problēmas un komisija atzinusi, ka dziļāk par četrdesmit metriem viņam labāk nenirt. Iespējams, zootehniķa izglītības dēļ norīkots pildīt dienesta pienākumus delfinārijā. “Tā bija zinātniskās pētniecības iestāde, protams, ar militāriem mērķiem, kurā pētīja delfīnu smadzenes un eksperimentēja ar viņiem, apmācot piestiprināt magnētiskās mīnas kuģiem un desantējot jūrā no helikopteriem. Mums, jūrniekiem, bija jānodrošina visas ar baseinu uzturēšanu saistītās tehniskās lietas, taču delfīni turpat vien peldēja, un varēju viņus iepazīt tuvāk.

Biju pārsteigts un sajūsmināts, cik gudras ir šīs radības – pārākas par mani, cilvēku. Īpaši apbūra delfīnu acis, radās sajūta, ka šis dzīvnieks nemaz nav no mūsu planētas. Tā kā vieta, kur dienēju, bija unikāla, šurp brauca ne tikai padomju, bet arī ārzemju kompartiju līderi,” atceras Vilis. Ieradušās gan Bulgārijas, gan Mongolijas augstākās amatpersonas, kurām par godu ap pētniecības centru pat zāle tikusi krāsota zaļā krāsā, jo karstajā Krimas vasarā tā bija izdegusi.

“Ar dienestu armijā man paveicās, jo zinātnieku vidē nebija jūtama stagnācija. Viens no zinātniskajiem līdzstrādniekiem mani apmācīja karatē. Dienesta laikā daudz ko ieguvu. Manī pamodās vēlme sabiedriski aktīvi darboties, un kara daļā sāku organizēt futbola sacensības.”

 

Ne zariņa nenolauzt

Sākumā Vilis gribējis mācīties par dārznieku un iestājies Bulduru dārzkopības tehnikumā, bet pēc trim mēnešiem sapratis – nebūs labi. “Nu kas es par dārznieku, ja es tam nabaga kociņam, ābelei nevaru nogriezt dzīvu zaru, kas kādreiz tomēr būs jādara. Nav runa par sausajiem zariem, taču dzīvu zaru zāģēt – to ne. Tā nu aizgāju mācīties uz Smilteni. Vispār mans sapnis bija apgūt zooģeogrāfiju, bet pagājušā gadsimta 70. gados vienīgā vieta Padomju Savienībā, kur to mācīja, bija Ļeņingradā.

Ja sapnis būtu īstenojies, es droši vien tagad klīstu kaut kur pa Āfrikas plašumiem – tāds izaicinājums manī vēl jo­projām mīt. Toreiz gribējās būt tuvāk dzīvniekiem. Lai gan zootehniķa studijas lika vilties, tomēr diplomu ieguvu. Neskatoties uz to, no Smiltenes man palikušas vislabākās atmiņas gan par pasniedzējiem, gan savu kursu. Tehnikuma laikā sāku zīmēt un rakstīt dzeju. Aktīvi sportoju pie vieglatlētikas trenera Puķīša, kas vēlāk aizgāja strādāt uz Murjāņiem. Man vislabāk patika garo gabalu skriešana, bet spēlēju arī futbolu un nodarbojos ar cīņassportu.”

Latvijas simtgadei par godu Vilis Bukšs noskrējis simts kilometru, un viņam par tradīciju kļuvis pārgājiens Latvijas pierobežā, mērojot distanci apritējušo gadu garumā. “Mans dēls jau prasa: tēt, ko tu darīsi, kad tev būs astoņdesmit gadu? Bet es nedomāju padoties.”

 

Depresija, kas gandrīz visu izpostīja

Vilis Bukšs pēc skrējiena “Apkārt Balvu ezeram” 1997. gadā.
Foto no Viļa Bukša privātā arhīva

Pēc armijas Vilis sācis strādāt par zootehniķi kopsaimniecībā “Vecumi”. Nemiera gara urdīts, iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē Žurnālistikas nodaļas neklātienē, kas tolaik atradās Rīgā, Visvalža ielā, bet, nodibinot ģimeni, laika visam sācis pietrūkt. “Biju nomācījies jau trīs gadus, kad paņēmu akadēmisko pārtraukumu, un tā arī mācības vairs neatsāku. Rajona komjaunatnes sekretārs Jānis Vanags mani pārvilināja uz Balviem par sporta organizatoru. Sporta dzīve te tolaik mutuļoja, notika dažādas sacensības un citas aktivitātes, taču gribējās uzņemties lielāku atbildību, un atgriezos Viļakā, kur bija nepieciešams pīļu fermas vadītājs, un man bija vajadzīgā izglītība.”

Viļa pārraudzībā bijuši trīsdesmit cilvēki, un viņam izdevies ražošanu sakārtot, lai viss ritētu perfekti – katrs strādnieks būtu savā vietā un atbildīgi veiktu pienākumus. Starp citu, Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā viļacāni ieguvuši sudraba medaļu par muskusa pīļu audzēšanu un mulardu (baltās un muskusa pīles krustojums) ieviešanu Latvijā. Izdevies arī novērst ūdenstilpju piesārņojumu ar putnu mēsliem, par ko agrāk sūdzējušies somi, kuri izskaitļojuši vaininieku līdz Viļakai. Sākoties atmodai, Vilis Bukšs iestājies Tautas frontē un ar cerībām raudzījies uz Latvijas nākotni, taču pāris gados ideāli zuduši. “Man bija lieli psiholoģiski pārdzīvojumi, kad ferma tika likvidēta. Īsu brīdi strādāju par pastnieku, reģistrēju Latvijas pilsoņus un vēlāk atradu darbu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vīzu daļā, kur nostrādāju trīs gadus. Noslēdzos sevī. Visu šo laiku lasīju daudz literatūras par ezoteriku, meklējot jaunu pamatu dzīvē. Jau 1992. gadā biju ļoti vīlies valstī notiekošajā un nonācu dziļās pretrunās, jo kā tautfrontietis ar sirdi un dvēseli iestājos par bērniem un ziedošu zemi, bet realitāte nu bija pavisam cita.”

Daudzi Viļa domubiedri neizturēja tādus pārdzīvojumus un aizgāja mūžībā, bet viņš pats atjēdzās Strenčos psihiatriskajā slimnīcā. Nervu spriedzei punktu pielika vīzu daļas likvidēšana un 94 gadus vecās tantes kopšana Rīgā viņas mūža pēdējās nedēļās. “Esmu šo periodu fiksējis savā dienasgrāmatā. Viņa aizgāja 1994. gada 28. decembrī tieši pusdienlaikā. Iespējams, tādēļ, ka tobrīd biju pārņemts ar ezoteriku, redzēju tantes pēdējo elpas vilcienu. Tas bija tāds kā miglas kamoliņš, kas izplūda no viņas mutes un izgaisa pret istabas sienu. Viņa izdzisa kā svece, kuru nopūšot atdalās tieva dūmu strūkliņa. Varbūt kāds teiks, ka esmu sajucis, bet es to redzēju.”

 

Izrāpšanās no bedres

Nepilnus trīs mēnešus vēlāk viņš aizgāja sirreālā pasaulē, neēda trīs dienas. “Bērni vēl bija mazi, un sieva to ļoti pārdzīvoja, bet es vairs nebiju ar viņiem. Tagad nevaru iedomāties, kā šādā stāvoklī varētu nonākt,” ar smaidu saka Vilis Bukšs, piebilstot, ka pēc atgriešanās no ārstniecības iestādes viņš uzgleznojis gleznu pavisam citā tehnikā kā apliecinājumu jaunajam laikam, kas sācies viņa dzīvē. Kad atbraukuši mediķi, lai vestu uz Strenčiem, degusi kūla, un viņš kliedzis, ka pasaule iet bojā un visa dzīvā radība būs pagalam. “Viņi droši vien nodomāja – esmu sajucis –, tādēļ kārtīgi sazāļoja, un normāli pamodos tikai pēc piecām dienām. Kad satikos ar pārējiem slimniekiem, sapratu, ka esmu pavisam citāds nekā viņi. Atguvos ātri, jo zāles, ko man deva, nedzēru. Drīz vien man ļāva palīdzēt dārza darbos, un zvanīju sievai, lai dabū mani uz mājām vai arī sūta uz Antarktīdu, jo šeit ilgāk nevaru izturēt.” Un pēc trim nedēļām viņš jau bijis mājās.

“Par sievu Mariju esmu ļoti pateicīgs – laikam tas ir liktenis. Mani ģimenes dzīvē vada godīgums, atklātība un tiešums – galvenais, kas nepieciešams stiprām attiecībām. Ja nesaprotu, kas notiek, vienmēr gribu to uzzināt. Uzskatu, ka tieši vīrietis ir atbildīgs par visu. Protams, esam strīdējušies, bet vienmēr atkal vienojušies iet kopīgu ceļu, ko darām nu jau četrdesmit vienu gadu. Kad biju ieslīdzis sevis meklējumos, uzdūros kādai ļoti svarīgai atziņai. Lai dzīvē noturētos uz ceļa, jābūt labam kučierim, kurš spēj savaldīt septiņus mūsu emociju zirgus – visas tās iekšējās dziņas, kas mūsos rodas.”

Vilis atklāj, ka pēc atgriešanās no slimnīcas vairākas dienas bijis ļoti grūti, bet atkal sazāļot sevi nav ļāvis. Viņš joprojām kā baisu piemiņu no tā laika glabā burku ar neizdzertajām tabletēm. “Būtu tās visas izdzēris, droši vien vairs nebūtu starp dzīvajiem, kā mans draugs. Es viņam teicu, ja nevari izturēt, pieķēdē sevi pie kāda koka, sakod zobus un pacieties trīs dienas, kamēr iekšā viss norimstas, bet viņam nebija tāda gribasspēka un pretestības kā man. Arī armijā nonācu hospitālī, un man aizliedza lielas fiziskās slodzes, taču es vienalga atsāku skriet.”

 

Jauns sākums pašvaldības iestādēs

Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū visās dzīves jomās strauji ienāca datortehnika, un vietējās pašvaldības nebija izņēmums. Tā laika Balvu pilsētas mērs, labs draugs no Tautas frontes laikiem Juris Annuškāns paaicināja Vili Bukšu uzņemties rūpi par pašvaldības iestāžu datorizāciju. “Bijām ļoti aktīvi. Izveidojām bijušo abreniešu apvienību. Tajā piedalījās arī grupas “Leijerkastnieki” vadītājs Ainis Šaicāns un dzejnieks Bruno Vilks (īstajā vārdā Leontijs Vizulis. – Z. B.), kura pirmo dzejoļu grāmatiņu salikām jau uz datora. Annuškāna komandā darbojos līdz 2001. gadam, kad viņa saraksts zaudēja vēlēšanās un līdz ar to arī es pametu darbu domē, atkal nonākdams bezdarbniekos. Nu jau bija vieglāk atrast jaunu darbu. Pieteicos uz tautas nama vadītāja vietu Žīguros. Bija gan vēl viena pretendente ar muzikālo izglītību. Viņai vajadzēja dzīvokli, bet es biju ar mieru no Viļakas izbraukāt ar velosipēdu, tādēļ paņēma mani. Tā nu es piecus gadus gan vasarā, gan ziemā gandrīz katru dienu minos uz darbu desmit kilometrus turp un atpakaļ. Arī trīsdesmit grādu salā. Cilvēki, kas brauca ar autobusu, grozīja galvas – tas Vilis ir galīgi traks.” Tagad viņš to stāsta smiedamies, bet dažbrīd joki bijuši mazi. Reiz auss nosalusi tā, ka to varējis nolocīt, un, kad atsilusi, strutojusi un pampums nepārgājis trīs dienas. Allaž pēc katra brauciena Vilis pateicībā divritenim mēdzis uzspiest bučiņu, bet trakajā salā lūpas uzreiz piesalušas pie metāla stūres un, skūpstā saslēgtam, nācies vien iet pagrabā atsilt.

Savā darba mūžā Vilis Bukšs strādājis trīspadsmit darbavietās, visilgāk pēdējā – divpadsmit gadus par interneta lasītavas vadītāju Viļakas bibliotēkā līdz pat aiziešanai pensijā 2019. gadā. Viļa dēls dzīvo un strādā Jelgavā, bet meita – jau septiņpadsmit gadus Īrijā.

 

Viedais laika vecis

Vienmēr ceļā – Vilis Bukšs 2017. gada vasarā plūdu skartajā Latvijas austrumu pierobežā.
Foto no Viļa Bukša privātā arhīva

Lai gan Vilis Bukšs mīt Latvijas austrumu pierobežā tālu no Rīgas, viņš varētu būt viens no pazīstamākajiem viļacāniem, jo viņa vārds itin bieži paradās dažādos medijos, kuri mēģina izdibināt, cik agrs būs pavasaris, gaidāma karsta vai lietaina vasara, silts rudens un kad izveidosies sniega sega. Globālās klimata pārmaiņas ir skārušas arī Latviju, tādēļ ilgtermiņā puslīdz precīzi prognozēt pēc dabas zīmēm ir teju neiespējami. Tomēr Vilis ar prieku dalās savos vērojumos, kuru pamatā ir tautas ticējumi, vecmāmuļas bērnībā stāstītais un paša pieraksti kopš 1975. gada.

“Tolaik pagājušā gadsimta 50.–60. gadu mijā mūsu mājās vēl nebija elektrības, un mēs, bērni, ar aizturētu elpu klausījāmies vecmāmiņas stāstos. Atceros, man bija seši gadi, un es ar akmeni nogalināju vardīti. Vairs nezinu, kāpēc tā darīju, bet tajā brīdī manī kaut kas salūza un šis pārdzīvojums iespiedās atmiņā uz visu atlikušo mūžu. Es briesmīgi raudāju. Vēlāk atskārtu, ka no dabas katrā ir iedēstīta kāda ļaunuma sēkliņa un tikai pašu rokās neļaut tai uzdīgt. Tādēļ savā turpmākajā dzīvē esmu, cik vien spējis, glābis visas dzīvās radības. Sākumā ievainotus putniņus nesu uz dzīvokli, bet, kad meita, maziņa būdama, vienu nejauši saspieda, tagad tā vairs nedaru – vien noceļu no takas, lai dieviņš parūpējas.”

Vilis atzīst, ka, neskatoties uz ilgajiem dabas vērojumiem, viņa paša prognozes piepildoties vien par apmēram septiņdesmit procentiem. Arī šajos Jāņos mazliet kļūdījies. “Prognozēju, ka šur tur varētu būt lietus, bet nebija. Pēc maniem vērojumiem likās, ka karstums sagaidāms uz vasaras beigām, taču šoreiz uznāca tūlīt pēc Jāņiem. Nu atkal dabas ritējums iegājis prognozētajās sliedēs, tomēr ar negaidītiem pavērsieniem turpmāk laikam jārēķinās, jo laikapstākļu izmaiņas saistītas ar globālajiem procesiem, un, iespējams, katru ziemu un vasaru daba mūs pārsteigs arvien biežāk.”

 

Prognozes rāda – būs laba raža!

“Saskaņā ar Jūlija kalendāru 12. jūlijs ir Pēterdiena jeb Vecais Pēteris. Viena no Pērkona dienām. Saules gaisma šajā dienā, salīdzinot ar vasaras saulgriežiem, jau sarukusi par nepilnu stundu un naktis tumšākas. No 12. jūlija pieklust putnu balsis un kokiem sāk krist pirmās lapas. Ticējums saka: “Pēteris kokam norauj pirmo, Labrencis (10.08.) otro un Bērtulis (24.08.) trešo lapu. Ja Vecajā Pēterī dzeguze vēl kūko, tad vasara būs gara, iestiepsies līdz Miķelim (29.09.).” Šogad 13. jūlijā austrumu pierobežas mežmalā dzeguze vēl kūkoja. Ja lakstīgala vēl pogo, tad tajā gadā ziemas nebūs. Lakstīgala apklusa Jāņu laikā, pēdējoreiz dzirdēju 26. jūnijā,” teic laika vērotājs.

“Vecajā Pēterdienā vismaz trīsreiz lietum jānolīst. Ja nolīst vienu reizi, raža būs ciešama. Ja nolīst divreiz – raža laba. Ja līst trešo reizi, būs dāsns gads. Ja līst visu dienu, tad līdz Annām (26. jūlijs) lietains. Šogad gan lietutiņš nolija, gan pērkons ducināja, un tā ir zīme, ka būs dāsns ražas gads. Vēl 12. jūlijā bija jāvēro pīlādzis. Ja ogu daudz, sagaidāms garš, slapjš rudens un auksta ziema, bet austrumu pierobežā meža pīlādžiem ogu maz. Tātad tik traki nebūs.”

 

es

no

domas

domās

izdomāts

***

es nerakstu,

es tikai pierakstu…

mirklim bezgalību,

sirdij – gudrību.

***

es negleznoju,

es tikai krāsoju…

ar zeltu saullēktu,

ar domām – nemirstību.

 

***

es nedzīvoju,

es tikai elpoju…

dabas ritmā,

esamībā.

***

es laimīgs,

jo vienmēr esmu…

ar laimes apziņu,

laimes aptumšots.

***

es patiesība,

es tikai patiesībā…

šobrīd īstenībā,

SAISTĪTIE RAKSTI

vēroju.

Vilis Bukšs

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. Ir iemesls, kāpēc Zelenskis kopš kara sākuma velk vienu un to pašu apģērbu un kāpēc tuvākajā laikā to mainīs 85
“Ir pamats uztraukumam?” Slaidiņš par to, vai Latvijas iedzīvotājiem jāveido pārtikas krājumi 41
Rolands Repša: Krievijā mobilizācija tālāk var attīstīties divos atšķirīgos scenārijos 15
VIDEO. Pirmais sagūstītais Krievijas mobilizētais neslēpj pārsteigumu par piedzīvoto: “Es no sirds nožēloju, ka tā rīkojos”
VIDEO. “Jums arī tā ir?”: latvietis uzliek “skaitītājus” uz radiatoriem, bet tie nepavisam nedarbojas pareizi
Lasīt citas ziņas
Parlaments konceptuāli atbalsta Valsts aizsardzības dienesta likumprojektu 32
Rolands Repša: Krievijā mobilizācija tālāk var attīstīties divos atšķirīgos scenārijos 15
VIDEO. Ko Krievijas iedzīvotāji domā par mobilizāciju un vai ir ar mieru doties karot uz Ukrainu?
Iekšlietu ministrs: Riska skalā no 1 līdz 10 situācija Krievijas pierobežā vērtējama kā 7-8 15
VIDEO. Divkāju robots sasniedz Ginesa pasaules rekordu 100 metru skrējienā
14:16
Arī otrajā balss nodošanas dienā vēlētāju aktivitāte lielāka nekā pirms četriem gadiem
14:15
VIDEO. “Neviens nevar aizstāt mammu…” ukraiņu māsas cenšas atgriezties normālā dzīvē pēc piedzīvotā zaudējuma Kramatorskā
14:15
FOTO. “Jums nav jākliedz uz mani!”: Elizabetes II mazmeitas vīrs nezināmu iemeslu dēļ karalienes bērēs ieradās ar medaļām pie frakas, kuras nav “nopelnījis”
FOTO. “Visgarlaicīgākais s**** no visiem šoviem!”: mūziķis Ralfs Eilands skarbi nokritizē jauno TV projektu
VIDEO. “Labākā priekšvēlēšanu reklāma, kāda redzēta!” Tiktokeri parodē partiju solījumus 1
VIDEO. “Ļoti skaidri liku saprast, ka to vēlos!”: pirms savas 50.jubilejas trešo reizi apprecējusies modes žurnāliste Una Ulme
VIDEO. Divkāju robots sasniedz Ginesa pasaules rekordu 100 metru skrējienā
Kabaču un tomātu groziņpīrāgs
“Kopš modē uzpumpētas lūpas un citi apaļumi…”: aktrise Vita Baļčunaite prāto par “plastmasīgo” laikmetu 4
VIDEO. Viesuļvētra “Īans” posta ASV Floridas štatu
Arī otrajā balss nodošanas dienā vēlētāju aktivitāte lielāka nekā pirms četriem gadiem
VIDEO. “Neviens nevar aizstāt mammu…” ukraiņu māsas cenšas atgriezties normālā dzīvē pēc piedzīvotā zaudējuma Kramatorskā
Rudens jau klāt! Kā pareizi “ieziemot” dārza mēbeles, lai tās nebojātos mitrumā un salā?
VIDEO. Buļļupē manīts ronis – vai viņš pārgrauza “NordStream”?
Jauno koalīciju gaidot 11
divi cilvēki uzsāka vakcinēšanas sertifikātu viltošanas “biznesu”? Par viltus sertifikātu prasīja 350–400 eiro 1
Pabriks: Valsts aizsardzības dienesta reformu nebūs viegli veikt, tomēr nav citas izvēles
Sārts piesardzīgs prognozēs par iespējamu masveida protestu veidošanos Krievijā, tomēr tiem esot potenciāls 10
Eklons: Krievijas pilsoņi šobrīd no Latvijas vairāk izbrauc nekā iebrauc 12
Zelenskis krievu okupantiem: Gribat dzīvot – bēdziet
Enerģijas krīze Eiropā ievirzās bīstamā posmā
Sirmgalve nobrauc sirmgalvi – pretim spīdējusi saule un ņirbējuši uz ceļa stabiņi
“Ir pamats uztraukumam?” Slaidiņš par to, vai Latvijas iedzīvotājiem jāveido pārtikas krājumi 41
Valsts prezidents: Ar cauruļvada “Nord Stream” bojāšanu Krievija ir sākusi jaunu agresijas fāzi
Sākts kriminālprocess par mediķu atteikšanos vest uz slimnīcu sievieti ar smagu galvas traumu 25
VIDEO. Nepatīkami skati: krievi lauž sev kājas, lai izvairītos no mobilizācijas 111