Pareizticīgo krustus neredzēju 0
Pārdomas un atmiņas viesa L. Bebres raksts par Brāļu kapiem Rīgā (”Atsakās no zvaigznēm”, 21.06.2012.).
Neaizmirstamas ir svinības 1936. g. 11. novembrī, kad iesvētīja tēlnieka K. Zāles, parku mākslinieka A. Zeidaka un arhitektu E. Laibes un P. Federa sirds darbu: Brāļu kapus par Latvijas brīvību kritušiem karavīriem. Tāda svētvieta ir vienīgā pasaulē. Pagodinoši bija dzirdēt dziļi saviļņotā Anglijas diplomāta Herberta A. Granta Vatsona sacīto, ka tā savus varoņus godina cienījama un godājama tauta.
Ne ļaunākajā murgā nerādījās, ka iznīcinās Latviju, tautu un okupēs pat kritušo karavīru Brāļu kapus.
Kā Guntis Gailītis var atņemt kritušam sarkanarmietim zvaigzni un pasludināt par kristieti, uzliekot tikai vienas reliģijas krustu? Pareizticīgo krustu nevienam neredzēju.
Izbrīnīja arī J. Ciganova kunga paustais, “ka nezinām viņu pārliecību… Karš ir beidzies… nav ko dalīt…” Un vai atzinība pienākas par to, ka uzlikt visiem plāksnes ar krustiem bija vienkāršāk un lētāk? Vai tas ir pašnovērtējums vai atbalsts vēstures liecības iznīcināšanai?
Okupanti pārdēvēja ielas. Brāļu kapus Rīgā vēl nepaspēja pārdēvēt vai tomēr neuzdrošinājās. Toties tagad ir darboņi, kas Brāļu kapus kritušajiem karavīriem no visas Latvijas pataisījuši par kapiem kaut kādiem Rīgas brāļiem…
