Pat Rīgā trolejbusā var dabūt ērci! Māmiņas dalās divās “frontēs”, diskutējot par ērču encefalīta vakcīnu bērniem
0
Lai arī aiz loga ilgu laiku nebija jūtama īsta vasara un laikapstākļi vairāk atgādināja pavasari vai pat rudeni, ērces jau sen ir aktivizējušās un turpina radīt bažas ļaužu vidū. Katru gadu līdz ar ērču sezonu aktualizējas arī jautājumi par aizsardzību pret ērču pārnēsātajām slimībām.
Vienlaikus sabiedrībā regulāri notiek diskusijas par dažādu vakcīnu nepieciešamību, efektivitāti un to, kādos gadījumos vakcinācija ir īpaši svarīga. Šoreiz sociālajos tīklos uzmanību izpelnījies kādas māmiņas jautājums par to, vai būtu nepieciešams vakcinēt savu divus gadus veco bērnu pret ērču encefalītu.
Viņa māmiņu foruma grupā vietnē “Facebook” jautā citām mammām, vai arī viņas ir vakcinējušas savus mazos, kā bērni vakcīnu “panesa” un vai nav bijušas kādas blakusparādības.
Komentāru sadaļā viedoklī dalījušies vairāk nekā 100 cilvēki – par ērču encefalīta vakcināciju viedokļi ir ļoti dažādi. Liela daļa komentētāju norāda, ka ir vakcinējuši gan sevi, gan bērnus jau no agrīna vecuma, bieži sākot ap gada vecumu, un uzsver, ka nekādas blakusparādības nav novērojuši. Daudzi atzīst, ka vakcinācija viņiem sniedz drošības sajūtu, īpaši tiem, kuri daudz uzturas dabā vai dzīvo laukos, kur ērču risks ir lielāks. Šie cilvēki bieži uzsver, ka ērču encefalīts ir nopietna slimība, un vakcīnu uzskata par nepieciešamu aizsardzību, nereti minot arī smagus saslimšanas gadījumus savā vai paziņu pieredzē.
Vienlaikus vairāki komentētāji norāda, ka vakcināciju veic regulāri un ievēro vakcinācijas grafiku, tostarp saņemot balstdevas, un daļa arī min iespējas saņemt atlaides bērniem. Daži uzsver, ka pat dzīvojot pilsētā, ērču risks joprojām pastāv, tāpēc vakcinācija ir nepieciešama visiem.
Tomēr diskusijā izskan arī skeptiski viedokļi. Daļa cilvēku izvēlas nevakcinēt bērnus, uzskatot, ka labāk ļaut attīstīties “dabiskai imunitātei”, vai arī norāda, ka blakusparādības var parādīties ilgtermiņā. Atsevišķi komentētāji pauž neuzticību vakcīnām vispār vai uzskata, ka risks tiek pārspīlēts, īpaši salīdzinot ar citām ērču pārnēsātām slimībām, piemēram, Laima slimību.
Tāpat parādās arī pieredzes stāsti, kuros cilvēki dalās ar iespējamām veselības problēmām pēc vakcinācijas, lai gan šie gadījumi tiek interpretēti individuāli un izraisa plašas diskusijas.
Savu redzējumu nelielā intervijā par šo tēmu lūdzām izteikt arī ārstam Pēterim Apinim.
Vai mazus bērnus vajag vakcinēt pret ērču encefalītu?
Bērnus pret ērču encefalītu vajadzētu vakcinēt tekatņa vecumā – pēc viena gada sasniegšanas, jo līdz tam antivielas izstrādājas nedaudz nepilnvērtīgāk. Latvijā ir endēmiski rajoni, kur ērces vīrusa encefalītu pārnēsā vairāk – tādi ir visi Kurzemes novadi, Tukuma, Cēsu un Limbažu novads. Šajos novados valsts imunizāciju apmaksā, un es domāju, ka tas ir labs un valstisks profilaktisks darbs, un neredzu iemeslu vakcīnu bērnam nenozīmēt. Tiesa, Latvija kopumā tiek uzskatīta par endēmisku teritoriju attiecībā uz ērču encefalītu. Tas nozīmē, ka inficētas ērces var sastapt mežos, pļavās, parkos un dārzos jebkurā Latvijas reģionā. Diemžēl visās valstspilsētās un citos novados vakcinācija pret ērču encefalītu veicama par vecāku naudu.
Labāk jau pirmo un otro vakcīnu būtu veikt ziemā vai agrā pavasarī ar 2–3 mēnešu starplaiku, bet nekas slikts nenotiks, ja sākotnējā vakcinācija notiks vasarā (derētu pēc vakcinācijas kādu nedēļu bērnu mežā, krūmos un biezā zālē nelaist). Trešo vakcinācijas devu būtu jāsaņem pēc pusgada vai gada, bet pēc tam – ik pēc 10 gadiem, pat, ja kompānijas centīsies iestāstīt, ka jāvakcinējas ir biežāk.
Tavs aicinājums vakcinēties pret ērču encefalītu neizskanēja tik pārliecinoši kā Tavs viedoklis par nepieciešamību vakcinēties pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu.
Tur ir vairāki iemesli. Difterijas un garā klepus izsaucējus pārnēsā no cilvēka uz cilvēku, un šīs slimības ir visai lipīgas, bet revakcināciju vairums pieaugušu ļaužu nav veikuši. Savukārt attiecībā uz stingumkrampjiem pasargāts lāga nav neviens – tetanusa nūjiņa un tās sporas atrodamas melnzemē, putekļos un mēslos, bet dziļa brūce vai ievainojums kopā ar šīm nūjiņām var rezultēties kā krampji, elpošanas mazspēja un nāve. Tātad – manuprāt nevar būt attaisnojuma nevakcinēties pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu. Teikšu kā ir – pret šīm slimībām pats esmu revakcinējies, bet pret vīrusu encefalītu nekad neesmu vakcinējies, kaut vismaz 55 gadus skrienu orientēšanās sacensībās pa mežu un briksni. Man pašam šķiet, ka daudzajos gados man pašas ērces veikušas vakcināciju. Un tomēr – bērniem un cilvēkiem pēc 60 gadiem šāda vakcinācija būtu vēlama, un esmu morāli sagatavojies to veikt.
Ko darīt, ja ērce ir piesūkusies?
Pirmais noteikums būtu netaisīt brēku un haosu, pie kam – ne tad, kad ērce piesūkusies pašam, ne tad, kad piesūkusies bērnam. Nevajag traukties uz Rīgu vai citu lielu klīniku – ērci ir jāizņem tūlīt, pie kam tam, kurš ģimenē ir ar stabilāko nervu sistēmu un spēj droši satvert pinceti. Jo ātrāk ērce tiks izņemta, jo mazāk slimības pārnēsātāju (vīrusu vai borēliju, kas izraisa Laima slimību) tā ievadīs cilvēkam. Ar pinceti ērce jāsatver iespējami tuvu ādai, proti – ērci jāņem pie galvas daļās un vienmērīgi jāvelk tā laukā. Es aicinu pirms šīs procedūras neliet uz ērces krēmu, eļļu vai spirtu. Pēc ērces izņemšanas koduma vietu ar kādu 40 grādīgu alkohola šķīdumu derētu apstrādāt, bet rokas kārtīgi nomazgāt ar ziepēm. Ērci uz laboratoriju vest nevajag, bet iznīcināt būtu labi – ar to pašu 40 grādīgo dezinfekcijas šķidrumu (vairums ļaužu cenšas ērci sadedzināt, tas nav nekas slikts, ja nenosvilina māju).
Mums nesen bija gadījums, ka skolas māsiņa atteicās ērci izņemt.
Es esmu pārliecināts, ka skolas māsiņas vajadzētu izņemt no skolām un piesaistīt ģimenes ārsta praksei. Es domāju, ka skolas māsas ir padomju relikts, un viņu nozīmīgākais darbs ir viruma nogaršošana pirms bērnu pusdienām.
Tu pieminēji Laima slimību. Vakcinācija pret Laima slimību nelīdz.
Nu it nemaz nelīdz. Tādēļ mani ļoti satrauca zāļu kompāniju reklāmas, kur vakcinēts bērns apkampās ar lielu ērci. Ērces pārnēsā ne tikai ērču encefalītu, Laima boreliozi, bet vēl vismaz 40 vīrusus, kas iespējams cilvēkiem ar vājāku imūnsistēmu arī nav vēlami. Un tomēr – Laima borelioze ir bīstamākā slimība, ko pārnēsā ērces. Ja ērce ir iekodusies, būtu vēlams vismaz nedēļu vai divas pievērst uzmanību koduma vietai. Ja ap to parādās sarkans, izplūstošs plankums (eritēma), tāds kā gredzenveida apsārtums, būtu vēlams apmeklēt ģimenes ārstu un Laima slimību ārstēt ar ārsta nozīmētām antibiotikām pietiekami garā kursā.
Es ieteiktu pievērst uzmanību savai vai bērna veselībai pēc ērces kodiena arī no encefalīta skatpunkta. Uzmanību būtu jāpievērš gripai līdzīgiem simptomiem – paaugstinātai temperatūrai, galvassāpēm, kaulu laušanai, nogurumam. Ja šie simptomi parādās 1–3 nedēļu laikā pēc koduma, noteikti jādodas pie ģimenes ārsta ar ziņojumu, ka ir bijis ērces kodums.
Plaši aprakstīts, ka ērču encefalītu var iegūt, dzerot govs vai kazas pienu.
No pasterizēta piena veikalā saslimt nevar nekādi. Manuprāt, kaza un aita vairāk darbojas kā ērču ēdnīca, un kaza varot saslimt ar encefalītu. Simptomi esot saimniecei pamanāmi – kazai kļūstot slikts raksturs un viņa kļūstot īgna. Toties pēc tam kazai izstrādājas antivielas un ērču kodumi vairs nav slimību un pārnešanu izraisoši. Ja kaza savu bērnību vadījusi krūmos un pļavās, viņa ar lielāko varbūtību ir encefalītu pārslimojusi bērnībā un tad, kad dod pienu, saslimt ar encefalītu nevar. Un tomēr tiem, kas nav vakcinējušies vai kam ir blakus slimības, vāja imunitāte, varbūt nevajadzētu traukties uz laukiem un litriem dzert kazas pienu.
Kāpēc daudzas māmiņas ir kategoriski noskaņotas pret ērču encefalīta vakcīnu?
Pēc ļoti neveiksmīgās Kariņa – Pavļuta valdības komunikācijas ar tautu Covid–19 laikā cilvēki zaudēja uzticību vakcinācijai. Mums vajadzētu uzticēties tām vakcīnām, kas ir ļoti nepieciešamas gan dēļ sevas, gan dēļ sabiedrības veselības, proti vakcinācijai pret hepatītu B, tuberkulozi, rotavīrusu, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, b tipa Haemophillus influenzae infekciju, pneimokoku infekciju. Es jau teiktu, ka tikpat nopietni vajadzētu izturēties arī pret vakcināciju pret masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām, vēlbakām, bet pusaudžu gados pret cilvēka papilomas vīrusu.
Nu citas vakcīnas varbūt nav tik ļoti aktuālas. Nu piemēram, mēs taču nevakcinējamies pret dzelteno drudzi, Denges drudzi vai Japānas encefalītu, ja vien nebraucam uz eksotiskām valstīm strādāt vai garākā ceļojumā. Tā arī ar encefalītu – ja mamma ir gatava pēc katras pastaigas pļavā, parkā vai briksnī savu bērnu kārtīgi apskatīt un dušā nomazgāt (īpašu uzmanību pievēršot galvas matainajai daļai) – nu ko – es necentīšos viņu agresīvi pārliecināt.
Kas ir ērču encefalīts?
Kā norādīts Eiropas Vakcīnu informācijas portālā, ērču encefalīts (TBE) ir cilvēka vīrusu infekcijas slimība, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu un sastopama daudzviet Eiropā un Āzijā. Vīruss tiek pārnests ar inficētu ērču kodumiem, un šīs ērces visbiežāk sastopamas mežainās un zālainās teritorijās. Eiropas Savienībā un EEZ valstīs katru gadu tiek reģistrēti vidēji vairāk nekā 3000 saslimšanas gadījumu. Slimība var būt ļoti nopietna, jo tā skar nervu sistēmu, var izraisīt smadzeņu iekaisumu, neatgriezeniskus bojājumus un pat nāvi. Visbiežāk saslimšanas gadījumi tiek novēroti no maija līdz novembrim, un vakcinācija ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā no šīs slimības pasargāties.
Ērču encefalīts parasti norit divās fāzēs. Pirmajā fāzē parādās gripai līdzīgi simptomi – drudzis, nogurums, galvassāpes, muskuļu sāpes un slikta dūša. Otrajā fāzē infekcija skar nervu sistēmu, izraisot meningītu vai encefalītu, kas ir smadzeņu un to apvalku iekaisums. Tas var radīt nopietnas sekas, tostarp atmiņas un koncentrēšanās traucējumus, muskuļu vājumu, trīci, koordinācijas problēmas, nejutīgumu un tirpšanu. Dažos gadījumos simptomi saglabājas ilgstoši, tostarp hronisks nogurums, kognitīvi traucējumi un kustību traucējumi.
Slimība tiek pārnesta, kad inficēta ērce iekož cilvēkam. Ērces inficējas, barojoties ar inficētiem dzīvniekiem, un pēc tam var vīrusu nodot tālāk cilvēkam. Vīruss tiek pārnests ļoti ātri, tāpēc ērce jānoņem pēc iespējas ātrāk. Svarīgi, ka ērču encefalīts netiek pārnests no cilvēka uz cilvēku.
Paaugstinātā riskā ir cilvēki, kuri daudz uzturas dabā – mednieki, makšķernieki, sēņotāji, ogotāji, pārgājienu cienītāji, kā arī mežsaimniecības un lauksaimniecības darbinieki. Risks var būt arī tiem, kuri lieto nepasterizētus piena produktus, piemēram, jēlpienu no kazām reģionos, kur vīruss ir sastopams.
Profilaksei visefektīvākā metode ir vakcinācija, taču risku var mazināt arī ar papildu piesardzību – lietojot ērču atbaidīšanas līdzekļus, valkājot apģērbu ar garām piedurknēm un biksēm, kā arī pēc uzturēšanās dabā rūpīgi pārbaudot ķermeni un pēc iespējas ātrāk noņemot ērces.
Specifiskas ārstēšanas ērču encefalītam nav – terapija ir atbalstoša. Smagākos gadījumos nepieciešama ārstēšanās slimnīcā, kur nodrošina elpošanas atbalstu, šķidruma terapiju un palīdz mazināt smadzeņu pietūkumu.
