Dzīves atziņas 1
Pie apaļā galda sēžot, runas rit nesteidzīgi – par padomijas ģenerālsekretāriem un “Gulbju ezeru”, par maizes cepšanas un zāles pļaušanas smalkajiem knifiem, par kvalitātes latiņām, ko nevar nolaist, par dzimtu stāstu nozīmi tautas apziņā, par “Kriemeļu” svētku tradīcijām Jāņos, Ziemsvētkos un Lieldienās, par Piebalgas fenomenu – tur nav tukšu un pamestu māju, jo visas izpērk rīdzinieki, un par savas zemes vērtību, ko nedrīkst izmainīt nekādā naudā.
Prom braucot, Aiva mums iedod dažas omes Austras rakstītas lapiņas – materiālu atsevišķam stāstam, varbūt pat romānam. Nobeigumam – neliels kumosiņš:
“Es vēlētu tai paaudzei, kas aiz manis aug un augs, – lai Liktenis, Dievs un Prāts viņus vadītu. Lai veicas viņu dzīves ceļos, ja tie rit citā gultnē. Citāds ir viņu ceļa mērķis un citādam tam jābūt, jo dzīve nestāv uz vietas. Nekas nav mūžīgs, lai kā mēs vēlētos kaut ko paturēt. Šodienas bezgala vērtīgais, mīļais, skaistais, kuru tā domājam iemūžināt, paies. Arī pieminekļi, pie kuriem tagad nākam, jo tajos ir cilvēka garīgais spēks, domas un talants ielikts, – viss zudīs. Kur nu vēl mūsu, mazo cilvēku, domas un darbi.
Tāpēc būtu labi, ka cilvēki vēl savā dzīves gājumā, spēka gados cits citam kaut ar vienu ziediņu no lauka vai mīļu vārdu pateiktu, cik tie vajadzīgi. Nevajag vērtības, bet patiesu sirsnību, kuras tieši mūsu laikmetā nav.
Dzīve steidzas. Kas nokavēts, tā vēlāk žēl. Bet atsaucams nav nekas.”
