FOTO. Pieskaršanās mūžībai 3
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trešdienas, 9. novembra, vakarā, priecīgām čalām skanot, vieglam rudens lietum pilot un Valsts kultūrkapitāla fondam atbalstot, suminājām leģendārā kinooperatora Mika Zvirbuļa 85. dzimšanas dienu.
“Splendid Palace” jau kuro reizi aicināja ciemos kinomīļus un grāmatu lasītājus (ļoti svētīgs savienojums). Pēdējā lielā reize, kad izdevniecība “Latvijas Mediji” piedāvājusi Latvijas lasītājiem ielūkošanos kino aizkulisēs, bija vēl pirms kovida, kad atvērām kinooperatora un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja Valda Eglīša vērtīgo grāmatu “Filmas vizuālā stila noslēpumi” (2019).
Protams, izdodam arī grāmatas par aktieru gaitām, taču mazāk zināmā drāma nereti slēpjas tieši tur, kur kāds atbild par kadra uzbūvi. Un grāmatu veidotājiem, kas arī būvē savu lapaspuses “kadru”, tā ir sirdij tuva patiesība.
Kā zināms, rakstošiem prātiem mieru neliek nepadarītais un vēl maz apzinātais, tāpēc arī operatora Valda Eglīša dzīvesbiedre režisore Brigita Eglīte nāca pie izdevēja ar piedāvājumu, no kura patiešām ir grūti atsacīties: kā būtu, ja mēs uztaisītu grāmatu par Miku? Ir grāmatas par aktieriem, par režisoriem un citiem meistariem, bet cik ir grāmatu par kinooperatoriem? Neaptverams darba lauks! “Miku pazīstu ļoti sen – abi esam no Rīgas kinostudijas un pietiekami cienījamā vecumā, tikai atšķirība tāda, ka Miks strādāja kinostudijas otrajā stāvā, kur veido mākslas filmas, savukārt es strādāju pirmajā stāvā pie dokumentālā kino,” stāsta grāmatas autore.
Veidojām izdevumu, rūpīgi uzklausot pašu operatoru, meklējot piemērotu vizuālo materiālu, apzinot tā laika filmu fotogrāfus, no kuriem tik daudzu vairs nav… Mika Zvirbuļa kā sava laika unikālā liecinieka aura un tēls iezīmējās arvien asāk. Viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē notur kadra tīrību pat tajā, kā stāsta par saviem laikabiedriem. Viņa stāstītais fascinē, tajā ir kaut kas no laika, ko nesasniegt jaunajai paaudzei, bet ko tik ļoti patīkami paņemt un paturēt grāmatas formātā, kad dzīvojam pavisam citā, it kā brīvākā pasaulē. Pilnīgi jocīgi, ka atmiņa ir jāliek rāmjos, kas būtiski ierobežo komunikāciju ar pašu stāstītāju, tomēr vēlāk saskarsme ar grāmatu būs kā pieskāriens mūžībai.
Kino ir maģiskā spēja atsaukt mūžību “uz paklāja” un suģestēt tīri vizuāli, pat ja filma ir redzēta neskaitāmas reizes vai tajā attēlotais nav īsti izprotams šodienas kategorijās. Kā hipnoze. Grāmatas “Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals” atklāšanas hipnotiskā kulminācija bija režisora Oļģerta Dunkera un operatora Mika Zvirbuļa uzņemtā filma “Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970), ko arhīvi piedāvāja aplūkot unikālā 35 mm formātā (tā laikam filmas vairs nerāda!).
Iegrimām maģiskajā Latvijas padomju kolhoza pasaulē, kur (vismaz filmas ietvaros) galveno lomu, par laimi, spēlēja cilvēku attiecības, nevis tukša frāžainība par sējas laiku, kur t. s. bandīti, šodienas acīm skatīti, patiesībā ir nacionālie partizāni, kas deva pretī kolaborantiem, bet galvenā varoņa vēlme pārkāpt robežas gan sarūgtina, gan dīvainā kārtā priecē kā jau melodrāmā.
Bet, kā atzinusi pasākuma vadītāja Daira Āboliņa, īpaši vērtīga acīm ir filmas pēdējā trešdaļa, kur formālie elementi Mika Zvirbuļa vadībā pilnīgi noteikti attēlo vienu no iespaidīgākajām nāves metaforām Latvijas kinematogrāfā: applūduša pļava ar māju vidū, laipām līdzīgas takas, divi jaunieši sapņo, bet filma, sākusies ar sulīgu lauku kāzu ainu, noslēdzas ar atvadām bērēs.
Atliek tikai cerēt, ka grāmata par kinooperatoru kādreiz varētu sniegt tikpat daudz, cik kinooperatora darbs. Jāskaras mūžībai un jātiecas vien tālāk.
