Māris Antonevičs: Vēl viens skaļš noziegums, bet pagaidām tikai dzirdam, ka “tas nav pieļaujams” 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl viens skaļš noziegums, par kuru tiek gaidītas atbildes, bet pagaidām bijuši vien politiķu paziņojumi, ka “tas nav pieļaujams”, un nekonkrēti policijas amatpersonu komentāri par lietu “pozitīvo virzību”.
Kārtējā izaicinošā slepkavība – Rīgā, Purvciemā, uz ielas nošauts futbola aģents Romāns Bezzubovs. Shēma jau gandrīz “klasiska”, ja atceras, ka tieši tāpat 2018. gada maijā Mežaparkā tika noslepkavots maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus.
Šoreiz slepkavas bijuši vēl pārdrošāki – apkārt vairāk liecinieku un novērošanas kameras. Auto, no kura notikuši uzbrukumi, vēlāk atrasts sadedzināts.
Abās situācijās simboliskas ir arī vietas, kur norisinājušies notikumi.
Bunkus tika noslepkavots nepilnu kilometru no Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas galvenās ēkas. Savukārt mašīna, no kuras šauts uz Bezzubovu, sadedzināta netālu no Policijas koledžas – Ezermalas ielā.
Ne vienā, ne otrā reizē policija nav spējusi ātri reaģēt, lai tiktu uz pēdām noziedzniekiem.
“Klasisks” ir arī piegājiens šos notikumus salīdzināt ar deviņdesmitajiem, ko labprāt savos vēstījumos iepin gan mediji, gan interneta sociālo tīklu komentētāji, kas steidz paziņot, ka tas laiks nu atgriežas.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, kad Latvijā ieradās pirmatnējais kapitālisms komplektā ar korumpētu politisko vidi un vājām, pārejas posmā esošām tiesībsargājošām iestādēm, tiešām saistās ar īpaši kriminālu laiku.
Savā ziņā tas ir pat mitoloģizēts, par ko labi varēja pārliecināties savulaik LTV uzņemtajā dokumentālajā seriālā “Deviņdesmitie”, kur dažādi tā laika notikumu dalībnieki nu jau ar smaidu un pat zināmu gandarījumu stāsta, ko tolaik piedzīvojuši.
Salīdzināt, protams, var visu ko, tomēr diez vai vajadzētu pārāk aizrauties ar šīm paralēlēm, jo apstākļi ir pavisam citi.
Tad jau varbūt vēl pēc desmit un vairāk gadiem kāds varēs teikt: “Nu gan sāk atgādināt divtūkstoš divdesmitos.”
Jāpiebilst, ka aizdomas par pasūtījuma slepkavību ir arī 2020. gadā nogalinātā advokāta Pāvela Rebenoka gadījumā, lai gan policija, šķiet, vairāk mēģinājusi izcelt laupīšanas versiju.
Vēl viens skaļš noziegums, par kuru tiek gaidītas atbildes, bet pagaidām bijuši vien politiķu paziņojumi, ka “tas nav pieļaujams”, un nekonkrēti policijas amatpersonu komentāri par lietu “pozitīvo virzību”.
Tā vietā, lai atkal un atkal piesauktu deviņdesmitos, daudz nopietnāk vajadzētu analizēt, kas tad ir iemesli, ka šāda kriminālā vide izveidojusies tagad.
Viens no pieņēmumiem, ko nenoraida arī policijas amatpersonas, – algotie slepkavas Latvijā ierodas no citām valstīm, piemēram, Krievijas. Bet mūsu robeža taču vairs nav caurs siets, tā ir Eiropas Savienības ārējā robeža.
Katrā ziņā tā ir problēma, kurai vajadzētu pievērsties nopietnāk. Tāpat kā jautājumam par policijas resursiem un to lietderīgu izmantošanu.
