Nacionālo partizānu grupa. 1941. gada vasara.
Nacionālo partizānu grupa. 1941. gada vasara.
Foto: no Kara muzeja krājumiem

FOTO. Pirmā pretošanās padomju okupācijai! Vēsturnieka Ciganova rakstu sērijas turpinājums 36

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Vai tiešām tikai sakritība? Cilvēku uzmanības centrā nonācis kārtējais “Simpsonu” pareģojums 13
“Man par to, ka es daru savu darbu, neviens “tējas” naudu nemaksā!” Izvēršas asa diskusija par dzeramnaudas atstāšanu restorānos 79
Krimināls
Kalnciemā atrastās cilvēka mirstīgās atliekas, iespējams, atbilst Annas Jansones aprakstam 30
Lasīt citas ziņas

Latvijas valsts dekonstrukcija. 1939.–1941.

Turpinām vēsturnieka Jura Ciganova rakstu sēriju par traģiskajiem vēstures griežiem, kad agresīvā Padomju Savienība okupēja neatkarīgo Latvijas valsti. Zīmīgi, ka “Mājas Viesī” publikācijas tieši par Latvijas okupācijas norisi iekrīt decembrī, kad gan tika dibināta, gan beidza pastāvēt Padomju Savienība (1922. gada 30. decembris – 1991. gada 26. decembris).

CITI ŠOBRĪD LASA
Pirmā pretošanās padomju okupācijai

1940. gada jūnijā sarkanās armijas tanku kāpurķēdes pārtrauca Latvijas neatkarību. Nepilnos divos mēnešos valsts bija sagrauta, tās teritorija tika pievienota svešai impērijai, notika materiālo vērtību izlaupīšana, garīgo bagātību nopulgošana, Latvijā sāka plosīties komunistiskais terors.

Latvijas patriotiski noskaņotā pilsoņu daļa, tāpat kā tās bruņotie spēki, bija gatavi cīņai pret agresoriem. Bet pavēle bija: “Visiem palikt savās vietās!” Vairāki redzami Latvijas armijas virsnieki, izpildot savu karavīra pienākumu, 1940. gada vasarā izdarīja pašnāvību: Armijas štāba Informācijas daļas (jeb citiem vārdiem – militārā izlūkdienesta) priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš, kurš paspēja pirms padomju tanku ienākšanas Rīgā likvidēt lielāko daļu Informācijas daļas dokumentu, līdz ar to izglābjot daudzus Latvijas pretizlūkošanas dienesta aģen- tus ārpus valsts robežām. Savā darba kabinetā pēc sarunas ar jauno iekšlietu ministru Vili Lāci nošāvās Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Protestēdams pret padomju okupāciju, 27. jūnijā Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa demonstratīvi no- šāvās bijušais Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas armijas veterāns, tobrīd Iekšlietu ministrijas Politiskās policijas ierēdnis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Gailis.

Pirmā cīņā – skolu jaunatne

Jau 1940. gada vasaras beigās, kad Latvijas teritorija bija oficiāli iekļauta Padomju Savienībā kā savienotā republika un sovjetizācijas process ritēja pilnā sparā, sabiedrībā bija vērojams aizvien pieaugošs pretpadomju noskaņojums. Vairāk palika to, kas meklēja iespēju atstāt Latviju. Vācbaltiešu repatriantu straumei līdzi uz Vāciju izceļoja arī ap 10 000 latviešu. Bija vērojamas arī skolu jaunatnes un studentu pretpadomju aktivitātes. Jau septembrī visā Latvijā sāka veidoties nelielas pretpadomiski un bieži vien arī pretkrieviski noskaņotu cilvēku kopas. Tā kā šo kopu locekļiem trūka jebkādas pagrīdes darba piere- dzes, tad tās visbiežāk pārvērtās par sav- dabīgiem diskusiju klubiem, kuros šaurākā vai plašākā paziņu lokā tika apspriesti pēdējie jaunumi un ārvalstu raidītājos dzirdētās ziņas. Skolēnu pretpadomju aktivitātes gan bija plašas, taču stihiskas un pašdarbnieciski diletantiskas, tās bija jau sākotnēji lemtas neveiksmei. Aktīvākie un relatīvi prasmī- gākie skolu jaunatnes un studentu pretpadomju cīņas dalībnieki izrādījās 20.–30. gadu Latvijas legālo jaunatnes organizāciju biedri, vispirms skauti, jaunsargi, “Latvijas vanagi” un mazpulcēni, kas apliecina šo organizāciju bū- tisku ietekmi uz nacionāli darbīgas jaunās paaudzes audzināšanu.

Reklāma
Reklāma

Skolēnu un studējošās jaunatnes pretpadomju aktivitātes parasti saistījās ar uzsaukumu izgatavošanu un izlī- mēšanu redzamās vietās, kā arī nacio-nālā karoga izkarināšanu. Bieži vien šo grupu dalībnieki sanāca kopā, lai no- dziedātu valsts himnu vai patriotiskas dziesmas. Jaunā mācību gada sākumā 1940. gada 1. oktobrī daudzās Latvijas skolās notika stihiskas pretpadomju noskaņas demonstrēšanas izpausmes, pašdarinātu skrejlapu un uzsaukumu izplatīšana. Piemēram, Cēsu 1. vidus- skolā tikko izliktajai propagandas sienasavīzei pāri tika uzlīmēts nacionālais karogs un uzraksts: “Nost nodevējus, lai dzīvo brīvā Latvija!”, kā arī klasēs izmētāti divi tūkstoši iepriekš saga- tavotu uzsaukumu lapiņu: «Mēs prasām Latvijas atvienošanu no PSRS” un “Nost sarkanarmiešus!”. Līdzīgi notika arī Jelgavas 1. vidusskolā, Daugavpils 1. vidusskolā, Rīgas Valsts tehnikumā un daudzās citās vietās. Daudzviet radās nelieli, vāji organizēti skolēnu pretpadomju pulciņi, kuru dalībnieki bieži vien nemaz neslēpa savus uzskatus, līdz ar to radot ātru precedentu aktīvāko dalībnieku atklāšanai un represēšanai. Neveiksmīgā skolu jaunatnes cīņa skaidrojama arī ar to, ka šīm stihiski veidotajām grupām trūka pieredzējušu vadītāju, turklāt, arestējot vienu kādas grupas dalībnieku, čekisti caur šo nelaimīgo drīz vien “izstrādāja” arī visus pārējos. Neskatoties uz visu, skolu jaunatnei izdevās arī viena kopēja akcija. 1941. gada 13. maijā noteiktā stundā Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā, Tukumā un citās mazpilsētās tika izdalīti ap 5000 pretpadomju rakstura uzsaukumu.

Sāk veidoties nacionāla pretpadomju pagrīde

Nacionālās pretpadomju pagrīdes veidošanās sākās 1940. gada rudenī, kad neatkarīgi cita no citas attīstījās vairākas pagrīdes grupas. Oktobrī tika likti pamati grupai, kuru vēlāk nosauca par “Tēvijas sargiem”. “Tēvijas sargu” idejiskais veidotājs bija divdesmit sešus gadus vecais Rīgas Politehniskā institūta students Vladimirs Kļaviņš ar pie-ņemtu segvārdu Vanags. Šī grupa izvirzīja mērķi cīnīties pret okupācijas režīmu un atjaunot Latvijas Republiku. “Tēvijas sargi” sastāvēja no trim nodaļām: Aģitācijas, Ārējo sakaru un Kara, kuru vēlāk pārdēvēja par Izlūko-šanas nodaļu. Aģitācijas nodaļas uzde-vums bija pavēstīt Latvijas iedzīvotājiem par “Tēvijas sargu” esamību un uzturēt pārliecību, ka ir cilvēki, kuriem nav vienaldzīgas Dzimtenes ciešanas. Grupa izdeva arī savu nelegālo preses izdevumu, kuru nosauca par “Ziņotāju”. “Ziņotāju” pārraudzīja Aģitācijas noda- ļas vadītājs Juris Cālītis. Pavisam paguva izlaist sešus ar rotaprintu pavairotus “Ziņotāja” numurus, pirmos četrus 30–40 eksemplāros, pēdējos divus – 80 eksemplāros katru. Nelegālā tipogrāfija atradās Matīsa ielas 52. nama 3. dzīvoklī. Dzīvokļa saimniecei Elvīrai Ābolai, kura strādāja Rīgas muitā par mašīnrakstītāju, bija rakstāmmašīna, otru atnesa V. Kļaviņš, kurš par saziedotiem līdzekļiem nopirka arī rotaprintu. 1941. gada pavasarī V. Kļaviņš Limbažos no- pirka arī tipogrāfijas šriftu, taču izmantot to nepaspēja.

Kara nodaļai “Tēvijas sargu” struktūrā piešķīra lielu nozīmi, jo grupas sākotnējais uzdevums bija bruņotā sacelšanās pret okupācijas režīmu un sarkano armiju Latvijā. Šīs nodaļas priekšgalā atradās bij. Latvijas armijas virsnieka vietnieks, 24. teritoriālā strēlnieku korpusa jaunākais leitnants Laimonis Sala. Viņš pretošanās darbā iesaistījās 1940. gada novembrī, būdams personiski pazīstams ar V. Kļaviņu. Kara nodaļa nodarbojās ar informācijas vākšanu par sarkanās armijas objek- tiem Latvijas teritorijā, vāca ieročus eventuālajam partizānu karam, kā arī veidoja kaujas vienības pēc savstarpējās pazīšanās principa: vienam cilvēkam bija jāatrod vēl divas uzticamas personas, katram no tiem savukārt vēl divas utt. Bija doma, ka tādas konspirācijas rezultātā katrs “TS” kaujinieks vēl pazina tikai divus grupas cilvēkus.

“TS” vadītāji V. Kļaviņš, J. Cālītis, L. Sala un citi tomēr apzinājās, ka bruņotā cīņa tikai ar pašu spēkiem jebkurā gadījumā būs lemta neveiksmei, tādēļ tika meklēta palīdzība pie valsts, kuru šie cilvēki uzskatīja par Padomju Savienības dabisko ienaidnieku un līdz ar to par latviešu draugu – hitlerisko Vāciju. Lielā daļā Latvijas iedzīvotāju šajā laikā valdīja naiva cerība, ka ar vācu palīdzību kaut kad nākotnē varēs atjaunot savu valsti. Kontaktu veicinā- šanai ar Vācijas speciālajiem dienestiem tika izveidota “TS” Ārējo sakaru nodaļa, kurai izdevās stāties kontaktā ar vācu militārā izlūkdienesta Rīgas reziden- tūras vadītāju Hansu Šinki. Kas inte-resēja vāciešus? Pirmkārt, ziņas par sar- kanās armijas vienībām, otrkārt, “Tēvijas sargu” potenciālo kaujinieku vienības, kas vismaz teorētiski jau bija izveidotas vairākās pilsētās – Rīgā, Ventspilī, Dobelē, Ludzā, Slokā, Limbažos. Par vērtīgu informāciju vācieši solīja naudu un ieročus. Šinke nodeva Kļaviņam radioraidītāju ar norādi, ka instrukcijas par tā lietošanu nāks vēlāk. Vācijas izlūkdienesta rezidentūru Latvijā čeka atklāja 1941. gada marta sākumā. Čekis- ti ieguva informāciju arī par “TS”, un 8. martā sākās grupas dalībnieku aresti. Maijā par līdzdalību šinī pretpadomju organizācijā bija arestētas 70 personas, pārējie pārtrauca nelegālo darbību līdz padomju–vācu kara sākumam, kad daudzi brīvībā palikušie “TS” kaujas grupu dalībnieki aktīvi iesaistījās latviešu pašaizsardzības vienību sāktajā partizānu karā pret sarkanarmiju, kas atkāpās.

Gandrīz vienlaikus ar “Tēvijas sar- giem” radās arī vairākas citas nelegālas pretpadomju organizācijas. 1940. gada oktobrī izveidojās “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” (saīsināti: KOLA) – viena no vislabāk konspirētajām pretošanās grupām ar sazarotu apakšgrupu jeb brigāžu tīklu. Organizācijas KOLA mērķis bija bruņotā ceļā gāzt padomju varu un atjaunot līdz 1940. ga-dam pastāvējušo autoritāro valsts iekārtu. KOLA sastāvēja no vairākām bri-gādēm: Rīgā, Jelgavā, Saldū, Tukumā, Dobelē, Daugavpilī. 1941. gada pavasarī organizācijas KOLA rindās jau bija ap 200 personu. Paralēli ieroču vākšanai eventuālajam partizānu karam un stra- tēģiski svarīgu objektu ieņemšanas plānu izstrādei KOLA mēģināja uzņemt sakarus ar citām pretpadomju organizācijām gan Latvijā, gan citās oku- pētajās Baltijas valstīs. KOLA meklēja kontaktus ar vācu izlūkdienesta pār- stāvjiem, konkrēti ar jau minēto H. Šinki. Iespējams, ka vācu militārā izlūk-dienesta rezidentūra pati sakontaktējās ar T. Gulbi. Vēlāk nopratināšanas laikā T. Gulbis norādīja, ka Šinke viņu pār- liecinājis par drīza vācu–padomju kara sākumu. Pēc karadarbības sākšanās KOLA kaujiniekiem būtu jāuzsāk partizānu cīņa sarkanās armijas aizmugurē. Ieročus Šinke solīja, taču tikai pēc karadarbības sākuma.

Paralēli ieroču vākšanai iespējamai partizānu vienību kustībai, ar ko nodarbojās organizācijas KOLA dalībnieki, grupa mēģināja uzņemt sakarus ar citām nacionālās pagrīdes grupām gan Latvijā, gan abās pārējās okupētajās Baltijas valstīs. T. Gulbja nopratināšanas protokolā tiek minēts lietuviešu pret-padomju organizācijas “Gelžinis vilkas” (“Dzelzs vilki” ) pārstāvis Gribauskis, ar kuru KOLA stājusies kontaktos. 1941. gada pavasarī KOLA pat plānoja Rīgā noorganizēt Latvijas, Lietuvas un Igau- nijas pretpadomju organizāciju nele- gālu sanāksmi. Taču arī KOLA tika atklāta 1941. gada martā, čekai izdevās arestēt T. Gulbi, kā arī virkni citu grupas KOLA aktīvistu.

Uz 1940. gada oktobri attiecas arī nacionālās pagrīdes grupas “Jaunlatvieši” dibināšana. “Jaunlatvieši” vērtējama kā vislielākā un nopietnākā nacionālās pagrīdes grupa 1940./1941. gadā. Gru-pas dibināšanas iniciators bija LPSR Vie- tējās rūpniecības pārvaldes inspektors Edgars Rūja. 1941. gada pavasarī “Jaunlatviešu” skaits bija ap 600 cilvēku. Organizatoriski “Jaunlatvieši” dalījās blo-kos jeb vienībās. Pavisam tika izveidoti 20 bloki, katrā blokā ietilpa 20–30 dalībnieki, kuri savukārt bija sadalīti 2–3 apakšblokos. Atsevišķu bloku veidoja eso- šie un atvaļinātie bijušie Latvijas armijas, toreizējā sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri atvaļināto pulkvežu-leitnantu Voldemāra Veisa un Emīla Grapmaņa vadībā. Hipotētiski var pieļaut, ka caur Veisu un Grapmani “Jaunlatvieši” bija saistīti ar 24. teritoriālā strēlnieku korpusa virs-nieku grupu, konkrēti ar korpusa štāba operatīvās daļas priekšnieka vietnieku pulkvedi Jāni Upīti, kuri gatavoja sacel- šanos. Šeit jāuzsver, ka jautājums par korpusa virsnieku un karavīru noskaņojumu pirmajā padomju okupācijas gadā prasa papildu nopietnu pētniecību.

“Jaunlatvieši” izdeva arī savu nelegālo laikrakstu “Tautas Balss”, kā arī no- darbojās ar padomju okupācijas varas pasākumu sabotēšanu un veica vairākus diversijas aktus. Pirmā lielākā diversija tika veikta 1940. gada 6./7. novembra naktī, Liepājā sarīkojot ugunsgrēku sēr- kociņu fabrikā “Vulkāns”.

“Laiks nokratīt krievu jūgu…”

1940. gada vasaras beigās radās “Latvijas Nacionālais leģions” (“LNL”), grupa, kuru tās organizatori bija iecerējuši veidot kā, tagad teiktu, jumta organizā- ciju visām pretpadomju grupām. “LNL” priekšgalā atradās bij. Latvijas Aerokluba instruktors Jānis Tamanis, Latvijas armijas virsnieka ģimenē augušais vācbaltietis Alfons Bergs un bijušais latviešu strēlnieku pulku dalībnieks Jānis Dāvis. “LNL” bija plānota militāra struktūra – grupas, vadi, bataljoni, divīzijas, korpusi ar attiecīgu subordināciju un vadību no vienota centra. 1940. gada septembrī “LNL” pārstāvji izbrauca uz dažādiem Latvijas nova- diem, no kuriem bija iegūta informācija par tur pastāvošām nacionālās pagrīdes grupām, cenšoties tās pakļaut savai vadībai. “LNL” sevi uzdeva par spēcīgu pretpadomju centru, spekulējot uz dažu pretpadomju kopu, pulciņu vai grupu (piem., Rīgas Valsts tehnikuma, Rē-zeknes Skolotāju institūta, Rūjienas un Gaujienas aizsargu) loģisko vēlmi pa-kļauties kādam stiprākam centram. Bet “LNL” vadībā nebija cilvēku, kuriem tāda iecerēta vēriena darbībai būtu nepieciešamā prasme, autoritāte un sakari. Ar J. Dāvja starpniecību mudinātais atvaļinātais Latvijas armijas pulkvedis Roberts Briesma no “LNL” militārās vadības atteicās, domājams, cilvēcisku baiļu par savu dzīvību vadīts. Tiesa, tas nepaglāba R. Briesmu no apcietināšanas 1941. gada 21. janvārī. Viņam inkrimi- nēja tieši darbību “LNL”. Nemākulīgi piedāvāto sakaru uzņemšanas priekšlikumu noraidīja arī vācbaltiešu repat- riācijas iestādes UTAG (Umsiedlung Treuhand akziengesellshaft) oficiālais vadītājs Rīgā. Sakarus ar vāciešiem “LNL” uzņēma caur grupu KOLA, kuriem tie jau bija.

1940. gada 21. decembrī “LNL” čekai izdeva divi Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņi, kuru nacionālajai pārliecībai nepieņemama likās “LNL” orientācija uz Vāciju un kuriem šķita, ka, ar čekas palīdzību likvidējot vāciešu “pakalpiņus”, viņi stiprinās nacionālo kustību. “LNL” vadītājus apcietināja gandrīz nekavējoties un grupa gāja bojā, nepaspējusi izveidoties.

1940. gada beigās radās arī citas, nelielas pretpadomju grupas: “Dzelzs gvarde”, “Jaunā Latvija”, “Vanagi”, “Latviešu tautas apvienība”, kā arī citas. Daļa šo grupu dalībnieku paralēli sastāvēja arī kādā no iepriekšminētajām, lielajām grupām. Tā kā grupas darbojās atsevišķi cita no citas, bija nepieciešams vienots koordinējošs centrs, kas aptvertu visu nacionālo pagrīdi Latvijā. Savu apsvērumu dēļ šāda centra izveidošanā bija ieinteresēti arī Vācijas izlūkdienesti, konkrēti militārais izlūkdienests, kas gribēja kontrolēt visas pretpadomju grupas Latvijas teritorijā. Taču šis nodoms neīstenojās, jo 1941. gada pavasarī čekai nacionālo pa- grīdi Latvijā izdevās paralizēt. Tika ares- tēti lielākā daļa “Tēvijas sargu”, “Jaunlatviešu”, “KOLA” u. c. grupu vadītāju. Grupu konspiratīvais tīkls tika daļēji sagrauts, atlikušie pārtrauca nelegālistu darbību. Diez vai šie cilvēki, palikuši bez savām jumta organizācijām, vispārējas apātijas, bezcerības apstākļos un bailēs par savu dzīvību, būtu sākuši kādu aktīvu darbību. Jauns pretpadomju cīņas posms sākās pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijām un padomju–vācu kara sākuma.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.