Juris Lorencs: Politiskās pastardienas gaidīšana 0
Visos laikos atradušies cilvēki, kuri centušies tulkot laiku zīmes. Īpašas parādības dabā vai sabiedrībā, kas varētu liecināt ja ne par pastardienas tuvošanos, tad vismaz par laikmetu maiņu. Zīmes var būt visdažādākās – komēta pie debesīm, lieli plūdi, zemestrīce, pārāk īsi meiteņu brunči, personas kods dokumentos vai 5G interneta parādīšanās.
Viena no nopietnākajām zīmēm ir jauna pravieša, glābēja, mesijas gaidīšana.
Ja ne gluži drīza Kristus atnākšana, tad vismaz harismātiska vadoņa parādīšanās tepat uz grēcīgās zemes.
6. septembrī par tādu runāja Maskavā, vienā no bijušās PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes paviljoniem, kur tika prezentēta rakstnieka Aleksandra Prohanova jaunā grāmata “Piektais Staļins”. Kā uzskata autors, tad Krievijas vēsturē esot bijuši četri “Staļini” – Krievzemes kristītājs sv. Vladimirs, cars Jānis Briesmīgais, cars Pēteris I un pats Josifs Visarionovičs Staļins.
Lūk, daži citāti no Prohanova runas šajā pasākumā, kas vismaz man atgādina reliģisku tekstu: “Šī grāmata ir priekšnojauta, jauna Staļina priekšnojauta. Staļins nāks!… Uzvara ir mūsu Noasa šķirsts vispasaules plūdos, kas draudēja aprīt Krieviju. Un šī šķirsta stūrmanis ir Staļins…
Es nevaru apgalvot, ka Putins ir “piektais Staļins”, kuru gaida Krievija.
Viņš varētu par tādu kļūt, ja pārstās aizstāvēt oligarhu un korumpēto ierēdņu intereses, ja sāks domāt par tautu. Bet varbūt par tādu kļūs cits vadonis, “piektais Staļins”, kurš iedzīvinās Krievu Sapni par Templi Kalnā – Labestības un Taisnības valstību, altāru un rūpnīcu zemi. Pats Staļins bija šāds cilvēks, kurš sapņoja par Dieva svētītu sabiedrību, par Dieva valstības iemiesošanu uz zemes.”
“Dieva svētīta sabiedrība”, kurā tika noslepkavoti desmitiem miljonu cilvēku! Prohanovs pieder pie tā saucamajiem “nacionālpatriotiem”, kuriem Krievijas impēriskās intereses ir augstākas par visu, individuālā cilvēka brīvību un labklājību ieskaitot.
Pagaidām viņi ir margināls mazākums, “noderīgie idioti”, ar kuriem pabaidīt pasauli, – nepatīk Putins, dabūsiet jaunu Staļinu!
Oficiālie Kremļa televīzijas propagandisti ir vienkāršāki un tiešāki, bet arī viņi saskata jaunā laikmeta atnākšanas zīmes. Dažas no tām: Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā, viņa sauklis “Amerika pirmajā vietā”. Tirdzniecības karš ASV un Ķīnas starpā. Breksits, labējo un kreiso populistu ietekmes pieaugums Eiropā. Transatlantisko saišu vājināšanās, vienprātības un solidaritātes mazināšanās “vecajā kontinentā”.
Migrācija, bēgļi un islāma ienākšana Eiropā, graujot “kristīgās kultūras kodolu”. Tāpat esot vērojama demogrāfiskā krīze, morāles deģenerēšanās, vispārējā izglītības līmeņa krišanās, politiskā apātija utt. Kā šīs zīmes tiek tulkotas? Saprotams, viss notiekošais liecinot par drīzu Rietumu pasaules sabrukumu. Ko tur lai atbild? Kā reiz jokojoties teica rakstnieks Marks Tvens: “Baumas par manu nāvi ir krietni pārspīlētas.”
Un tagad otras puses skats uz Krieviju. Taisnību sakot, Rietumeiropā un īpaši ASV lielākajai daļai cilvēku Krievija un tās politika neinteresē.
Vienīgi Baltijas valstīs un Polijā, varbūt vēl dažās vietās Eiropas austrumos cilvēkiem nav vienaldzīgs Krievijā notiekošais. Dažus no rietumniekiem, kuri raksta par Krieviju un analizē tur notiekošos procesus, es pieskaitītu pie tā saucamajiem dīvāna analītiķiem. Labi, jauki, izglītoti cilvēki, no kuriem daži pat nedaudz pārvalda krievu valodu un lielās, ka lasījuši Dostojevski.
Viņiem pašiem šķiet, ka iespējams ielūkoties gan Kremļa aizkulisēs, gan saprast noslēpumaino Krievzemes dvēseli.
Un arī šie cilvēki gaida Krievijas politisko pastardienu – sankciju novājinātās ekonomikas sabrukumu, finanšu krīzi, islāma ekstrēmisma un separātisma pieaugumu, masveidīgu tautas neapmierinātību krītošā dzīves līmeņa un pensiju reformas dēļ, nenovēršamo Putina režīma krahu un liberālo ideju uzvaru. Atbildi šie sapņotāji simboliskā (bet visai uzskatāmā!) veidā saņēma neseno Maskavas protestu laikā – ar omonieša steku pa pieri. Tā sakot, profilaksei.
Visdrīzāk gan Rietumu, gan Krievijas problēmas (un tādas reāli pastāv abās pusēs) spēs atrisināt vien lēnas un pacietīgas reformas. Vai tiešām politiskās pastardienas gaidītāju cerības noskatīties vēstures iestudētu izrādi ir veltīgas? Tā gluži nav.
Ir viena īpaša valsts – Ziemeļkoreja. Vieta, kur jauns Staļins nav jāgaida, kur viņš joprojām turpina valdīt jau trešajā Kimu dinastijas paaudzē, šobrīd Kima Čenuna personā. Un tas ir tikai laika jautājums, kad šodien vēl parādēs maršējošā korejiešu tauta vienā mirklī sarīkos pastardienu šiem Staļina mantiniekiem.
