Rīga ir piedzīvojusi gandrīz visu: Kārlis Streips par tās (un savu) dzīvi līdz šim 0
Nupat pagājušo brīvdienu laikā mūsu sirmā Rīga atzīmēja savas dibināšanas 825. gadskārtu. Svētdienas rītā devos uz Anglikāņu baznīcu Krasta ielā un baidījos, ka uz ielas būs liels troksnis, bet dievkalpojuma laikā neko nedzirdējām. Cik var spriest, tāpēc, ka iepriekšējā vakarā svinības turpinājās līdz vēlai nakts stundai, iespējams, ļaudis gribēja izgulēties un Krasta ielā atgriezties kaut kad vēlāk.
Vēsturnieki zina, ka pirmie cilvēki mūsdienu Rīgas teritorijā ieradās pirms apmēram 8000 gadiem, taču pāris gadsimtus pēc tam Litorīnas jūra appludināja lielu daļu no attiecīgās teritorijas. Pirms kādiem 5500 gadiem jūra atkāpās un radīja ideālu vidi zvejniecībai.
Baltiešu tautu priekšteči Rīgas teritorijā ieradās apmēra 2000. gadā pirms mūsu ēras, lai gan zemkopju fokuss bija uz citām teritorijas daļām, kur zeme bija auglīgāka.
1200. gadā mūsu ērā te uzradās vāciešu bīskaps vārdā Alberts, un nākamajā gadā tieši viņš nodibināja Rīgu. (Vismaz tāda ir galvenā leģenda, jo ir atsevišķi vēsturnieki, kuri ir secinājuši, ka pilsētu dibināja bīskaps Bertolds.)
Senajā Indriķa hronikā pilsētas dibināšana aprakstīta šādi: “Savas konsekrācijas trešajā gadā bīskaps atstāja ķīlniekus Vācijā un ar krustnešiem, kurus viņš varēja sadabūt, atgriezās Līvzemē, un tajā pašā vasarā uz plaša lauka, kuram līdzās varēja būt kuģu osta, tika celta Rīgas pilsēta.”
Rīga ātri vien kļuva par aktīvu tirdzniecības ostu, jo pavisam netālu bija Daugavas ieteka Rīgas jūras līcī. Ap pilsētu uzcelts biezs mūris, un pašpārvaldi pārņēma pilsētas galvenie namīpašnieki. Pirmā Rīgas rāte minēta dokumentā no 1226. gada.
Nākamo gadu laikā Rīgai bieži vien uzbruka dažādas ciltis un nācās aizstāvēties. Taču pilsētā kā tādā Romas pāvests to noteica par vietējā metropolīta sēdekli. 13. gadsimta sākumā Rīgā dzīvoja ap tūkstoti, bet pēc divdesmit gadiem jau divi tūkstoši cilvēku.
Pakāpeniski pilsēta attīstījās, un leģenda vēsta, ka tieši 1510. gadā Rātslaukumā uzstādīta pirmā rotātā Ziemassvētku eglīte. Igaunija apgalvo, ka pirmā eglīte bija tur, bet pēc tik ilga laika, grūti spriest, kam tur ir taisnība.
Savukārt 1584. gadā izcēlās lieli nemieri sakarā ar jaunā Gregoriāņu kalendāra pārņemšanu. Tā dēvēto Kalendāra nemieru laikā, kas ilga piecu gadu garumā, daudz kas, un it īpaši dievnami, tika pamatīgi izpostīti.
Vēl pirms tam Rīga bija centrāle Mārtiņa Lutera centieniem ieviest protestantismu. Bija milzīgi strīdi starp katoļu un jaunās luterāņu baznīcas pārstāvjiem par dievnamu kontroli un citiem jautājumiem. Arī te ir saites ar minētajiem Kalendāra nemieriem. 1584. gadā Rīgas svētā Jāņa baznīcā izcēlās konflikts, jo katoļi bija gatavi svētkus svinēt pēc jaunā, bet luterāņi – pēc vecā stila. Ziemassvētku svētvakarā Rīgas rāte neļāva atslēgt svētā Jāņa baznīcas durvis, un dievlūdzēji nometās ceļos uz ielas baznīcas priekšā un lūdza Dievu. Vēsturnieki uzskata, ka tieši tas bija dzinējspēks Kalendāru nemieru pirmsākumiem.
Laika gaitā mūsu galvaspilsētu ir kontrolējuši zviedri, kuri varu te pārņēma 17. gadsimtā. Tā dēvētos zviedru laikus tauta atceras kā īstenu uzplaukuma laiku, kad vietējiem iedzīvotājiem dotas krietni plašākas tiesības, nekā pirms tam un arī pēc tam. Rīga bija lielākā pilsēta Zviedrijas karaļvalstī.
1709. gadā pie Rīgas vārtiem uzradās Krievijas cara Pētera I karaspēks, un pēc deviņu mēnešu aplenkuma pilsēta bija spiesta padoties. Aplenkuma laikā pilsētā izcēlās mēra epidēmija, kuras rezultātā nomira apmēram puse tās iedzīvotāju.
18. gadsimta pirmās puses laikā Rīgas iedzīvotāju skaits pateicoties karam un mērim krietni saruka līdz mazāk nekā 6000 dvēselēm 1728. gadā.
1812. gadā Francijas imperators Napoleons iebruka Krievijas impērijā, un uz to gatavojoties, impērijas pārstāvji lika nodedzināt Rīgas priekšpilsētas ārpus mūra. Tas izrādījās esam pārsteidzīgs lēmums, jo Napoleona spēki Rīgai neuzbruka nemaz.
Toties 19. gadsimta laikā Rīga sevi attīstīja kā ievērojamu Krievijas impērijas tirdzniecības pilsētu. 1856. gadā impērija ļāva nojaukt pilsētas mūrus un tādējādi pilsētu paplašināt. 1861. atvērta jauna dzelzceļa līnija, kas savienoja Rīgu ar Daugavpili un tad ar Pēterburgu.
Pilsētā arīdzan attīsta rūpniecība dažādās jomās. Vienlaikus strādnieki sāka plašāk aģitēt par savām tiesībām. Pirmie streiki bija jau 1870. gados.
Rīgas statuss kā ostas pilsētai arī nozīmēja, ka turp pārcēlās liels bars tirgoņu no citām valstīm.
Cita starpā jau 19. gadsimta 60. gados britu tirgotāji sev uzcēla jaunu baznīcu, kuras pamatos bija smiltis no balasta kuģī, kurš turp atveda visus baznīcas celtniecībai vajadzīgos būvmateriālus.
Runa ir par Anglikāņu baznīcu, kura turpat Krasta ielā ir darbojusies visu laiku kopš tam.
Cita starpā Rīgai no 1900. līdz 1913. gadam bija britu tautības mērs. Viņa vārds bija Džordžs Armitsteds, un 2006. gadā Rīgā ieradās Lielbritānijas karaliene Elizabete ar mērķi, atklāt pieminekli Armitstedam un viņa sievai.
Latvijas Televīzija mani nosūtīja vadīt raidījumu par karalienes vizīti. Sēdēju baltā mikroautobusā netālu no Brīvības pieminekļa. Kad tur piebrauca limuzīns ar karalieni un Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, karaliene vispirms nolika ziedus pie pieminekļa un tad devās sasveicināties ar britiem, kuri tur bija sapulcējušies lielā skaitā.
Sāku saviem skatītājiem stāstīt visu, ko zināju par Lielbritāniju un tās karalisko ģimeni. Kādas 20 minūtes nācās improvizēt līdz brīdim, kad viņas majestāte beidzot nonāca pie pieminekļa.
Tas bija apklāts ar drānu. Karaliene paraustīja striķīti, un nenotika nekas. Viņa pamēģināja vēlreiz ar tādu pašu rezultātu, un klātesošo starpā sākās ķiķināšana. Trešoreiz un velti, un tad kāds drānu vienkārši nocēla no pieminekļa. Elizabete smaidīja. Viņai humora izjūtas netrūka.
19. un 20. gadsimta mijā Rīgā jau dzīvoja ap 300 tūkstošiem cilvēku. 1904. gadā nodibināta Latvijas pirmā partija – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, un Rīga kļuva par īstenu centru 1905. gada revolūcijai.
Tajā laikā Rīgas pārvaldi vadīja Rīgas pilsētas dome. Tas turpinājās līdz 1917. gadam, kad īslaicīgā Pētera Stučkas valdība izveidoja Rīgas strādnieku deputātu padomi.
Kā zināms, 1918. gada 18. novembrī Rīgas 1. teātrī notika jaunās Latvijas Republikas dibināšana. Rīgā izveidota jauna pagaidu dome, un par tās vadītāju ievēlēts nākamais Valsts prezidents Gustavs Zemgals.
Latvijas brīvvalsts laikā atkal bija Rīgas pilsētas dome. Pirmās brīvvalsts laikā Rīgas domes priekšsēdētāja amatā bija deviņi cilvēki. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1936. gadā amata nosaukums bija lielvecākais, un visi trīs tā laika mēri saprotamā kārtā bija bezpartejiski.
1940. gada 17. jūnijā Rīgu pārņēma PSRS karaspēks, un gadu pēc tam – nacisti. Cita starpā nodedzināts Rīgas Pētera baznīcas tornis, un nacisti, protams, nogalināja gandrīz visus pilsētas un valsts ebrejus. Var teikt, ka “laimējās” tiem, kuri pāris nedēļas pirms nacistu invāzijas tika deportēti uz Sibīriju kā “buržuji.”
Pirms kaut kādiem gadiem satiku apelācijas tiesas tiesnesi no Amerikas, kuras ebreju ģimene aizmuka no Latvijas. Viņa stāstīja, kā viens no viņas onkuļiem pēc deportācijas bija atgriezies Latvijā, lai konstatētu, ka visa ģimene un visi draugi bija apslaktēti.
Padomju okupācijas laikā Rīgas pirmās personas nosaukums bija Rīgas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. Laikā līdz 1992. gadam amatā bija 10 cilvēku sākot ar Arnoldu Deglavu un beidzot ar Andreju Inkuli.
1989. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlēti 120 deputāti. 77 no tiem bija Latvijas Komunistiskās partijas biedri, kamēr 52 pārstāvēja Latvijas Tautas fronti. Galu galā izveidota LTF frakcija ar 61 deputātu un LKP frakcija ar 59 deputātiem.
Tā pie amata tika Inkuļa kungs, kurš vēlāk kļūs par Jūrmalas domes priekšsēdētāju.
Pēdējais Rīgas deputātu padomes vadītājs bija mūsu valsts vienīgais valsts notiesātais valsts nodevējs Alfrēds Rubiks.
Atjaunotās neatkarības laikā Rīgas domi ir vadījuši 10 cilvēku, sākot ar Andreju Teikmani, kurš paralēli arī bija Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts.
2009. gadā par Rīgas mēru kļuva žurnālists Nils Ušakovs. Viņš ļoti centās bīdīt krievu lietas izglītības sistēmā un izveidoja partnerattiecības ar Maskavu.
Pēc tam, kad Ušakovs no amata padzīts, Latvijas galvaspilsētā sākās juku laiki. Laikā no 2019. g. 5. aprīļa līdz 2020. gada 24. februāra amatā bija trīs pienākumu izpildītāji, sākot ar Oļegu Burovu, turpinot ar Daini Turlo (kurš amatā bija vien pāris nedēļu garumā), un pēc tam atkal Burovs.
2020. gadā no 25. februāra līdz 2. oktobrim domes darbu vadīja pagaidu administrācija pēc domes sastāva atlaišanas. To vadīja Vides Aizsardzības un Reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretārs Edvīns Balševics.
2020. gada ārkārtas vēlēšanās Ušakova pārstāvētā Saskaņa beidzot zaudēja vairākumu Rīgas domē. Domes priekšsēdētāja amatā stājās Mārtiņš Staķis, kuram sekoja Vilnis Ķirsis. Pēc 2025. gada vēlēšanām mēra pienākumus pārņēma Viesturs Kleinbergs.
Es pats Rīgā ierados 1989. gadā un dzīvoju uzņēmuma VEF profilaktorijā. Tur VEF darbinieki varēja braukt atpūtai un ārstniecībai. Tur bija labi.
1992. gadā biju Latvijas Ārlietu ministrijas biroja vadītājs, un tajā kontekstā man ierādīja vienistabas dzīvokli Lubānas ielā. Tur cita starpā arī dzīvoja ārlietu ministrs Jurkāns ar kundzi, un atceros, ka tā gada ASV Pateicības dienā Jurkāna kundze sarūpēja lielu mielastu ar tītaru un visu pārējo, kas tur piederējās.
Kad aizgāju no ministrijas, iegādājos divistabu dzīvokli Maskavas ielā. Kā ārzemnieks es nekustamo īpašumu pirkt nedrīkstēju. Tas bija “dāvinājuma līgums,” kura ietvaros es īpašniecei “uzdāvināju” zināmu naudas summu, un viņa man “uzdāvināja” dzīvokļa atslēgas.
1995. gadā labs draugs un es apmaiņas kārtībā ievācāmies dzīvoklī Avotu ielā. Viņam bija divistabu dzīvoklis Vecrīgā un man – Maskavas ielā. Avotu ielas dzīvoklī mitinājās divas ģimenes ar 11 cilvēkiem. Viena devās uz Vecrīgu, otra uz Maskavas ielu, un mēs ievācāmies Avotu ielā.
Kaut kādus gadus vēlāk sēdēju dzīvojamā istabā un augšā bēniņos dzirdēju blīkšķi. Izrādījās, tur bija trīs pensionāri, kuri dzēra alkoholu un pīpēja līdz brīdim, kad vienam no tiem apstājās sirds.
Mājai tajā laikā skaitījās esam īpašnieks, no kura mēs vairākus gadus pēc tam māju attiesājām. Bet tajā brīdī zvanīju īpašniekam un teicu, ka es bēniņos ielikšu dzelzs durvis, jo maz kas var gadīties. Kāds grīdas dēļos iemetīs izsmēķi un visa māja nosvils.
“Ņem bēniņus,” tā pateica īpašnieks un tā man piederēja divu stāvu dzīvoklis ar septiņām istabām. Vienā no tām ierīkoju savu darba kabinetu, un otrajā galā bija papildu guļamistaba.
20. gadsimta beigās mainījās mana finanšu situācija, jo pazuda viens no galvenajiem tulkošanas klientiem, un sapratu, ka tik lielu dzīvokli vairs nevaru atļauties.
Pārdevu to ķīnietim no Honkongas, kurš laikā kopš tam dzīvokli ir pārdalījis trīs daļās. Vienā dzīvo viņš pats un pārējās izīrē.
Pats pārcēlos uz Ieriķu ielu Purvciemā, kur man ir trīsistabu dzīvoklis ar balkonu (tāda Avotu ielā nebija), un tur es jūtos pavisam labi.
Uzaugu Čikāgā, kur ir vairāk iedzīvotāju, nekā visās trīs Baltijas valstīs kopā ņemot. Es nevarētu dzīvot nekur citur Latvijā, ja ne galvaspilsētā, jo esmu pilsētnieks no matu galiņiem līdz kāju pirkstiem.
Atceros Rīgas astoņsimtgadi, kad Rīgā ieradās viens no maniem svaiņiem kopā ar savu dēlu no Amerikas. Tas bija jauki.
Mūsu sirmā Rīga ir skaista pilsēta, un esmu pārliecināts, ka tepat turpināšu dzīvot līdz dzīves pēdējam mirklim.
