Kad televizorā bija tikai pieci kanāli un internets pīkstēja: Kārļa Streipa pārdomas par pasauli, kura mainījās acu priekšā 0
Sen atpakaļ bija tāda dziesma “Viss nāk un aiziet tālumā.” Par to šonedēļ gribētu paspriest šajā komentārā.
Sākšu ar to, ka esmu 1960. gada eksemplārs. Mani vecāki īrēja dzīvokli Čikāgā, un tad, kad man bija četri gadi un māsai divi, viņi nopirka māju vienā no pilsētas priekšpilsētām.
Mājās mums nebija televizora, jo mani vecāki negribēja, ka mēs ar māsu saskatāmies dažādas multfilmas un citas lietas. Tiesa, tajos laikos nebija ne tuvu tādas izvēles, kāda ir mūsdienu jauniešiem. Brīdī, kad mēs iegādājāmies pirmo melnbalto televizoru, tam bija pogas, kuras pašam bija jāgriež, lai pārslēgtu kanālu vai palielinātu vai samazinātu skaņu.
Čikāgā bija tikai kādi pieci vai seši televīzijas kanāli. Trīs lielie televīzijas tīkli CBS, NBC un ABC, tad vietējais Čikāgas kanāls WGN, sabiedriskā medija kanāls PBS, kā arī viens kanāls, ja atmiņa neviļ, kur raidījumi bija spāņu valodā, jo Čikāgā dzīvoja ļoti daudz Latīņamerikas un Karību jūras valstu migranti.
Mūzikas ziņā vecāki mums neļāva klausīties moderno mūziku, iekams nebijām apguvuši klasisko mūziku. Dzīvojamā istabā stāvēja aparāts ar skaņu plašu atskaņotāju. Kad drusku paaugāmies, mums ar māsu bija iespēja iegādāties pirmās skaņuplates. Kaut kad ap to laiku vecāki arī atļāva pirkt pirmos personīgos radio.
Atzīstos, es tajā radio pirms gulētiešanas klausījos nevis mūziku, bet gan seriālu par noziedzniekiem un dažāda veida mošķiem.
Pirmajā gadā, kad mācījos augstskolā, studentu klubā bija televizori, un atceros, ka pāris mēnešu garumā mans klašu grafiks iekrita tā, ka varēju skatīties ziepju operu “General Hospital.” Tieši tajā sezonā risinājās visādas attiecības starp diviem populāriem ziepenes tēliem.
Jau biju citā augstskolā, kad pirmoreiz studentu kopmītnēs ieraudzīju kabeļtelevīziju. Konkrēti atceros, ka skatījāmies filmu “Supermens,” kas jau bija redzēta kinoteātrī, bet lūk – te tā bija, turklāt bez reklāmām.
Brīdī, kad pirmoreiz pārcēlos uz Latviju, televīzijā sāka parādīties pirmās reklāmas ar tekstu “tev tas vienkārši ir jāpamēģina!” Tu runa bija par pirmajiem interneta pakalpojumiem, kādus cilvēki varēja iegādāties lietošanai mājās.
Pie interneta Latvijā tiku kaut kad pagājušā gadsimta 90. gadu otrajā pusē. Kādu laiku es strādāju Sorosa fondā Latvija, kur kāda kolēģe man parādīja, kā lietot e-pastus.
Mājās internets sākotnēji bija ar iezvanīšanās procesu – lēns, bet ar skaņu, kuru, pieļauju, kaut kur zemapziņā atceras visi tie, kuri ar to ir kādreiz saskārušies.
Laikā kopš tam esmu ticis pie daudz smalkākiem interneta pakalpojumiem. Kad dzīvoju Rīgas centrā, toreizējais Apollo deva saprast, ka visātrāko optisko internetu tas būs gatavs instalēt kādā dzīvojamā namā, ja uz to parakstīsies trīs dzīvokļu iemītnieki, kuri bija gatavi par to maksāt attiecīgo summu.
Manas mājas gadījumā izrādījās, ka pietika ar vienu dzīvokli plus vēl dzīvokli, kurā dzīvoja cilvēks ar uzvārdu Streips. Optiskos pakalpojumus esmu lietojis visu laiku kopš tam.
Tad vēl tālrunis. Mums mājās bija fiksētais tālruņa numurs, kuru atceros līdz šai dienai – 956-3646. Neminēšu reģionālo kodu, kad tam bija priekšā, ja gadījumā kāds LA.LV lasītājs izdomās piezvanīt uz turieni ar interesi, kas pacels klausuli.
Telefonam bija divas līnijas, viena manu vecāku guļamistabā un otra pagrabā. Sevišķi tajā pagraba telefonā pavadīju ļoti daudz laika tērzēdams ar skolas biedriem un citiem.
Mobilie telefoni pasaulē parādījās ap to pašu laiku, kad es uzrados Latvijā. Konkrēti atceros Doma laukumā ieraudzījis sievieti pilnā un elegantā latviešu tautas tērpā ar visu ņieburu un vainagu un visu pārējo, un viņai pie auss bija piespiests viens no tiem patiešām primitīvajiem variantiem.
Es pats labu laiku iztiku ar peidžeru, kurš bija aparātiņš, uz kura kāds varēja uzpīkstināt ar tekstu. Zvanīt no tā nevarēja.
Īsi pirms pēdējās tūkstošgades beigām es iemīlējos puisī, kuram bija mobilais telefons. Ar mērķi nodrošināt saziņu, es arī tādu iegādājos.
Tas bija vienkāršs Nokia podziņu telefons. Kļuvu par Baltcom un nevis LMT klientu vienkārši tāpēc, ka tajā brīdī, kad gāju pieteikties, LMT sistēmā bija aptrūkušies jauni numuri, kurus piešķirt klientam. Baltcom sistēmā tādu netrūka.
2026. gada jūlijā man ir dators uz galda ar visu aprīkojumu. Man ir klēpjdators, kuru es principā lietoju tikai tad, kad esmu Amerikā ciemos pie māsām.
Man ir moderns Xiaomi telefons, kuru iegādājos kaut kad nesen. Gatavojoties uz šī gada ceļojumu uz Čikāgu, nopirku atsevišķu planšeti ar austiņām, uz kuras lidojuma laikā skatīties filmas un raidījumus.
Attiecībā uz lasīšanu, mana mamma man lasīt iemācīja divu vai trīs gadu vecumā, un visu laiku kopš tam esmu bijis kārs un aktīvs lasītājs.
Bērnībā lasīju Annas Brigaderes, Jāņa Širmaņa, Jāņa Jaunsudrabiņa un citu autoru darbus. Kad paaugos, ķēros klāt pie Anšlava Eglīša un Aleksandra Grīna, abos gadījumos ar ļoti lielu entuziasmu.
Konkrēti mana fanošana par Eglīša darbiem man izrādījās esam ļoti pozitīvs pavērsiens. Garezera Vasaras vidusskolas pēdējā klasē gala eksāmens bija ar biļetēm. Katrā biļetē bija viens jautājums par latviešu valodas gramatiku un otrs – par latviešu literatūru.
Būdams puika, es, protams, visas biļetes nebiju izskatījis un uz eksāmenu devos trīcošiem ceļiem. Liels man bija atvieglojums, kad roka no maisiņa izvilka pašu pirmo biļeti.
Gramatikas jautājums bija par pieturas zīmju lietošanu rakstniecībā. Literatūras jautājums bija par Anšlava Eglīša daiļradi.
Paskaidroju, kā gramatikā tiek lietots punkts, komats un citas zīmes, un tad par Eglīša “Homo Novus,” “Bezkaunīgie veči,” “Līgavu mednieki” un citām grāmatām sāku stāstīt un stāstīt, un stāstīt līdz brīdim, kad skolotāja gurdi pacēla roku un teica “nu gan pietiks.”
Dzīvodams Latvijā es saliku kopā internetu un mīlestību pret grāmatām interneta portālā Amazon.
Tā, piemēram, kaut kad pagājušā gadsimta 90. gadu beigās redzēju, ka pirmajās trīs vietās populārāko grāmatu sarakstā bija grāmatas par kaut kādu cilvēku vārdā Harijs Poters.
Intereses pēc pasūtīju pirmo grāmatu, un tad, kad tā atnāca, izlasīju pirmās divas nodaļas un rikšoju atpakaļ pie datora pasūtīt otru un trešo.
Pēc tam biju viens no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri kāri un nepacietīgi gaidīja nākamo grāmatu. Ceturtā iznāca tieši brīdī, kad es devos ciemos pie māsām Amerikā. Man priekšā sēdēja kāds, kurš jau bija iegādājies eksemplāru, un dikti gribējās viņam lūrēt pāri par plecu, bet būdams labi audzināts eksemplārs, tā es nedarīju. Nopirku grāmatu tad, kad ierados Čikāgā.
Sākot ar piekto, Potera grāmatas iznāca Latvijā tajā pašā dienā, kad citur pasaulē. Neatceros, vai sestā vai septītā, bet attiecīgajā rītā jau īsi pēc desmitiem biju Jāņa Rozes grāmatnīcā, kura izdevīgā kārtā atradās stūrī, kur es dzīvoju.
Vienalga nebiju pirmais pircējs. Te vēl piebildīšu, tad, kad bija izlasītas visas grāmatas un tuvojās luga, kuru autore bija sacerējusi, piezvanīju tai pašai grāmatnīcai ar jautājumu, vai lugas teksts arī būs pieejams Latvijā.
“Mēs zinām, ka jūs esat fans, un vienu eksemplāru mēs jums jau norezervējām.” Tāda bija atbilde.
Ārpus tā es no Amazon pasūtīju detektīvromānus, slavenu cilvēku biogrāfijas, grāmatas par politiku – daudz, daudz kas man bija interesanti.
Pienāca tā diena, kad sapratu, ka lielo dzīvokli Rīgas centrā vairs nevaru atļauties, un pirmais jautājums bija – ko iesākt ar to milzīgo kaudzi grāmatu, kādas es laika gaitā biju sakrājis?
Piezvanīju uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. Man, lūk, ir ziedojamas grāmatas, vai vēlaties tādas?
Bibliotēka atsūtīja puišus ar kastēm, kuri apmēram 90% manu grāmatu aizstiepa prom. LNB mūsdienās ir plašs klāsts detektīvromānu, slavenu cilvēku biogrāfiju, kā arī grāmatu par politiku, kas visas ir angļu valodā.
Bet kaut kad pandēmijas laikā un jaunā dzīvoklī dzīvodams, sapratu, ka nevaru vairs kolekcionēt fiziskus eksemplārus un tāpēc iegādājos sev e-lasītāju.
Tāds man ir vēl šobaltdien, un patlaban uz mana e-lasītāja ir apmēram 50 romāni, ar kuriem pietiks minētā ceļojuma laikā. Arī uz māsas māju es kādreiz pasūtīju kaudzi fizisku grāmatu. Nu tā kaut kas vajadzīgs vairs nav.
Tad vēl masu informācijas līdzekļi. Kad mācījos “junior high,” kas ir skola starp pamatskolu un vidusskolu, skolas bibliotēkā bija divas no Čikāgas avīzēm. Chicago Sun-Times un Chicago Tribune.
Izvēlējos to pirmo tāpēc, ka tā bija tabloīda un nevis platlapu formātā. Sēdēju bibliotēkā, lasīju par notikumiem Čikāgā. Kultūras sadaļā, starp citu, redzēju reklāmas par kinofilmām, kurās piedalījās tikai vīrieši. Tajā brīdī biju pārāk naivs, lai saprastu, par ko tur bija runa. Vēlāk uzzināju.
Pirmajā gadā, kad pārcēlos uz Latviju, pirku un lasīju Atmodu, Rīgas Balsi, Cīņu. Bija žurnāls, neatceros nosaukumu, kurā cilvēks ar segvārdu Obsītis rakstīja recenzijas par tobrīd pieejamiem restorāniem Rīgā.
Diena izveidota laikā, kad jau biju atgriezies Amerikā un strādāju Amerikas latviešu apvienībā. Pašā pirmajā numurā ir materiāls no “speciālkorespondenta Vašingtonā” par ASV Ārlietu ministrijas domāšanu sakarā ar tautas atmodu Baltijas valstīs un centra Maskavā reakciju un to visu.
Dienā es kādu laiku žurnālistiem mācīju rakstīšanas pamatprincipus. Te cita starpā varu pateikt, ka tas bija vasarā, un vienu dienu pēc nodarbībām ar kolēģiem, ieklīdu Doma laukuma alus dārzā un aiz tāda neko darīt pasūtīju kausu ar alu.
Iegaršojās, un ļoti. Bet par to nav šīs nedēļas stāsts.
Daudzu gadu garumā man bija tulkošanas klients Amerikā, kuram es tulkoju avīžrakstus, kādi tam bija interesanti. Klients apmaksāja Dienas, Neatkarīgās, Dienas Biznesa, Latvijas Avīzes un žurnāla Ir abonementus. Dienai bija pašai savs piegādes serviss, kura ietvaros katru rītu kaut kad agri avīzes tika uznestas manas mājas sestajā stāvā un ieliktas vēstuļu spraugā, kāda bija durvīs.
Atsevišķs stāsts šajā ziņā ir par trimdas latviešu laikrakstu Laiks. Mani vecāki Čikāgā to abonēja, un tajos laikos Laiks iznāca divreiz nedēļā. Man puikam tur bija interesantas lasītāju vēstules, kurās latvieši diskutēja dažādus notikumus. Reizēm pusaudzim Kārlim Streipam arī par to bija kas sakāms.
Kad ierados Latvijā, Laika redaktore man piedāvāja tur rakstīt komentārus, un daudzu gadu garumā es tā arī darīju. Laiks nupat nesen beidza savu pastāvēšanu, jo nebija vairs vajadzīgās abonentu bāzes. Par to bija žēl.
Vēl gribu pieminēt bērnu žurnālu Mazputniņš, pie kura lielā mērā atbildīgi bija mani vecāki. Pusaudža gados biju redaktors tekstiem, kādus mamma rakstīja uz rakstāmmašīnas – saliku vajadzīgās garumzīmes un mīkstinājuma zīmes.
Kādu laiku biju atbildīgs par Mazputniņa kartotēku, un atceros, ka reizi mēnesī viens eksemplārs aizceļoja uz tālo un eksotisko Saūda Arābiju. Acīmredzot kāds letiņš dzīvoja un strādāja tur.
Mūsdienās ir tikai divi žurnāli, kurus abonēju fiziskā eksemplārā – Nezināmā vēsture un Nezināmā kara vēsture. Abos gaidījumos ar interesantiem materiāliem, kuru ietvaros allaž iemācos kaut ko jaunu.
Avīzes Latvijā es jau sen vairs neabonēju, jo no tām, ja godīgi, nekādas lielas jēgas nav. Dienu iznīcināja mūsu valsts tā dēvētie oligarhi. Neatkarīgā dzīvo tik dziļi tā dēvēto Ventspils interešu kabatā, ka brīnums, ka tā spēj elpot. Latvijas Avīze visa satura veidošanā izmanto latviskuma un nacionālisma prizmu, kurš nereti pāriet visnotaļ pretīgā ksenofobijā.
Taču ir viena vieta pasaulē, kurā es turpinu katru rītu lasīt fizisku laikraksta eksemplāru. Lasītāji droši vien varēja uzminēt, ka tas būs Čikāgā.
Nudien. Zinu, ka pirmajā rītā pēc ierašanās pamodīšos agri, jo agri, jo mans organisms joprojām atradīsies Latvijā vai kaut kur ceļā starp turieni un Ameriku.
Kādu brīdi pavāļāšos gultā līdz brīdim, kad ārā vairs nebūs pilnīga tumsa, un tad klusiņām piecelšos, klusiņām iziešu no dzīvokļa un nopirkšu laikraksta Chicago Tribune eksemplāru.
Kad biju bērns, avīze maksāja piecus vai desmit centus. Mūsdienās tie ir pāris dolāri un svētdienās, kad laikraksts ir sevišķi smags un apjomīgs visi pieci dolāri. Bet man tas ir tā vērts.
Jautājumā par to, kas nāk un iet, ir arī citas lietas. Nu jau sešus gadus dzīvoju Purvciemā, un tajā laikā notikušas dažādas pārmaiņas, kas arī ietekmējušas manu dzīvi.
17. trolejbuss pieturā “Ūnijas iela” pieturēja tieši pretī manas mājas iebrauktuvei. Tad pienāca diena, ka tas pārbrauca pāri Ieriķu ielai un mazliet tālāk. Laikā kopš tam pietura atkal pietuvināta Ieriķu ielai.
Atceros vakaru, kad braucu mājās no darba un atskanēja balss “nākamā pietura Tālivalža iela.” Salecos, jo 17. trolejbusa sarakstu puslīdz zināju no galvas, un nekāda Tālivalža iela tur nebija.
Izrādījās, nevienam neko nesakot, Rīgas Satiksme Kastrānes ielas pieturu bija tā vienkārši pārdēvējusi par Tālivalža ielu. Sazini kāpēc.
Ārpus tā, pavisam netālu no manas mājas bija mazs veikaliņš, kurā varēja pieskriet nopirkt dažādus vajadzīgus proviantus.
Pirms pāris gadiem veikaliņš slēgts. Tā vietā tagad atvērts bēru pakalpojumu birojs, kas lieki teikt nav vieta, kur iepirkties.
Otrā Ieriķu ielas pusē bija māja, kurā bija vietējā Latvijas pasta nodaļa, plus vēl aptieka un konditorejas izstrādājumu beķereja. Aprīlī kāds to māju nopirka, visas trīs iestādes slēgtas, un laikā kopš tam zināms, ka tur būs jauns Mego veikals.
Tuvākā pasta nodaļa nu ir Domina centrā tāpat kā tuvākā aptieka. Mārtiņa beķereja ir tieši pie pieturas, no kuras no centra braucu mājās, ja sagribas kaut ko gardu.
Ja, starp citu, par lietām, kas kādreiz bija, bet vairs nav, tur bija olu liķiera maizītes, kuras bija dikti garšīgas, bet tad tās pazuda un laikā kopš tam redzētas vairs nav.
Kad biju bērns, viss bija lēnāk un mierīgāk. Pirmoreiz, kad lidoju uz Eiropu, lidmašīnai bija jāpietur Reikjavikā Īslandē, lai papildinātu degvielas krājumus.
Cilvēki, kuri uzauga Padomju Savienībā atcerēsies, ka viņiem televizorā bija tikai divas programmas un arī radio nekādas lielas izvēles nebija.
Savukārt bērniem, kuri piedzimuši laikā kopš tam var šķist grūti saprast, cik ierobežotas bija iespējas viņu vecākiem un vecvecākiem.
Allaž esmu bijis visai slinks jaunā pieņemšanā. Man patīk tradicionālas lietas un skumstu, ja tās ir kaut kur aizgājušas nebūtībā.
No otras, puses, protams, nevaru savu dzīvi iedomāties bez modernām ērtībām. Un līdz ar to, ja reiz viss nāk un aiziet tālumā, tad ir arī tādas lietas, kuru aiziešana tālumā manī nekādus sirdsēstus nerada.
