Kārlis Streips: “Tas būtu nozīmējis, ka Tramps 2024. gadā kandidēt nedrīkstētu” 0
Komentāru rakstu dienā, kad ir pagājuši 52 gadi kopš demisionēja ASV prezidents Ričards Niksons. Es tajā dienā biju Garezera vasaras vidusskolā. Notika tautas deju mēģinājums, bet es sēdēju skolas ēdamzālē un skatījos Niksona demisijas runu uz maza, melna televizora.
Laikā pirms demisijas Kongresā bija sākusies Niksona izmeklēšana saistībā ar tā dēvēto Votergeita skandālu. Laikā pirms 1972. gada vēlēšanām Republikāņu kandidāti ielauzās Demokrātu partijas kandidāta Džordža Magoverna psihoterapeita birojā, cenšoties meklēt kompromātu.
Policija burlakus pieķēra, un vienam kabatiņā bija piezīmju blociņš ar vairākiem telefona numuriem, kuri izrādījās esam Baltajā namā.
Tas bija laikraksts The Washington Post, kur divi gados jauni žurnālisti, Bobs Vudvards un Kārls Bernstīns, kuri uzsāka Votergeita skandāla izmeklēšanu. Ar laiku viņi sastapās ar slepenu cilvēku, kurš sevi sauca “Dziļā rīkle” (atsauce bija uz neilgi pirms tam iznākušu pornogrāfisku filmu) un puišiem pateica, ka vajag sekot naudai.
Kongresa Senātā sākās noklausīšanās, kuras laikā cita starpā Baltā nama darbinieks Aleksandrs Baterfīlds atzina, ka Ovālajā kabinetā bija audio ieraksta sistēma, kurā prezidents Niksons bija ierakstījis sarunas starp sevi un saviem kolēģiem.
Tajās bija skaidri dzirdama Niksona balss jautājot, cik daudz naudas būs vajadzīgs, lai palīdzētu Votergeita burlakiem tiesāšanas laikā. Viņš arī aicināja FIB un CIP likvidēt Votergeita izmeklēšanu.
Senāta komitejā senators Hauards Beikers no Tenesī uzdeva hrestomātisku jautājumu par notikušo: “Ko prezidents zināja, un kad viņš par to uzzināja?”
Kongresa apakšpalātā Juridiskā komiteja apsprieda sēriju impīčmenta rezolūciju pret Niksonu. Galu galā ar republikāņu kongresmeņu atbalstu, komiteja apstiprināja trīs rezolūcijas.
Maza grupa senatoru devās uz Balto namu Niksonam pateikt, ka Senātā viņam bija tik maz atbalstītāju, ka nebija nekādas cerības, ka senatori viņu attaisnos.
Niksons demisionēja pāris dienas vēlāk.
Ir bijuši trīs gadījumi ASV vēsturē, kad impīčmenta rezolūcijas pret prezidentu ir pieņemtas Kongresa apakšpalātā un nodotas Senāta tālākai apspriešanai.
Pirmais šāds gadījums bija 1868. gadā, kad impīčments vērsts pret prezidentu Endrū Džonsonu, lielākoties sakarā ar viņa atteikšanos saglabāt priekšteča Abrahama Linkolna kabinetu. Lūzuma punkts bija aizsardzības ministra Edvina Stantona padzīšana.
Senātā sekoja garas debates, un galu galā Džonsonu attaisnoja ar 35 balsīm par un 19 pret (bija vajadzīgs divu trešdaļu senatoru atbalsts, un pietrūka viena balss). No pārējām apsūdzībām Senāts pēc tam atteicās.
1998. gadā impīčments vērsts pret ASV prezidentu Bilu Klintonu sakarā ar afēru, kāda viņam bija bijusi ar praktikanti vārdā Monika Levinska. Klintons apsūdzēts melošanā zvērinātas tiesas priekšā, kā arī tiesiskuma bloķēšanā.
Šajā gadījumā Senāts prezidentu attaisnoja ar 45 balsīm pret 55 un otrajā gadījumā ar 50 pret 50.
Trešais un ceturtais impīčments bija pret ASV prezidentu Donaldu Trampu. Pirmais bija 2019. gadā sakarā ar pilnvaru pārsniegšanu un Kongresa tiesību bloķēšanu.
Senāts prezidentu attaisnoja ar 45 balsīm pret 52 pirmajā, bet ar 45 balsīm pret 53 otrajā gadījumā.
2021. gadā sekoja otrs Trampa impīčments sakarā ar dumpi, kādu viņš sarīkoja pēc tam, kad viņš zaudēja 2020. gada valsts prezidenta vēlēšanās. Apsūdzība bija konkrēti sakarā ar dumpinieku musināšanu.
Šajā gadījumā vairāki republikāņu senatori nobalsoja par prezidenta notiesāšanu, bet mazliet pietrūka līdz 2/3 balsojumam. 57 senatori, tajā skaitā septiņi no Republikāņu partijas, balsoja par, 43 pret.
Impīčmenta klauzula ir ASV Konstitūcijā, un tajā ir rakstīti šādi vārdi:
“Prezidents, viceprezidents un visas Savienoto Valstu civilās amatpersonas tiek atceltas no amata, ja impīčmenta gadījumā viņas tiek atzītas par vainīgām valsts nodevībā, kukuļņemšanā un citos smagos noziegumos un pārkāpumos.”
Citā pantā noteikts, ka gadījumā, ja impīčmenta klauzulas apstiprina apakšpalāta, Senāts kļūst par sava veida tiesu, kuru vada ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs.
Ārpus valsts prezidenta, impīčments Amerikā vērsts pret citām amatpersonām. Pirmais gadījums bija tālajā 1797. gadā, kad tas vērsts pret senatoru Viljamu Blountu sakarā ar sazvērestību, kuras ietvaros bija centieni palīdzēt Lielbritānijai, kura centās sagrābt spāņu kontrolētas teritorijas mūsdienu Floridā un Luizianā.
Blountu izraidīja no Senāta pirms process varēja sākties, un tāpēc apsūdzības atceltas.
1803. gadā impīčments vērts pret federālu tiesnesi vārdā Džons Pikerings sakarā ar apgalvojumu, ka viņš tiesu sēžu laikā esot bijis piedzēries un nepareizi risinājis jautājumus par īpašumtiesībām.
Pikeringu Senāts notiesāja un viņš bija spiests demisionēt no tiesas.
1804. gadā impīčments vērsts pret ASV Augstākās tiesas tiesnesi Semjuelu Čeisu sakarā ar viņa uzvedību tiesu sēžu laikā. Čeisu Senāts attaisnoja.
1803. gadā kārta pienāca tienesim Džeimsam Pekam, kurš apsūdzēts pilnvaru pārsniegšanā. Arī viņš attaisnots.
1862. gadā impīčments vērts pret tiesnesi Vestu Hamfriju sakarā ar opozīciju ASV valdībai ASV pilsoņu kara laikā. Viņš notiesāts, un viņam aizliegts turpmāk būt jebkādā federālā amatā.
1873. gadā impīčments vērsts pret tiesnesi Marku Delahaju sakarā ar žūpošanu tiesu sēžu laikā. Viņš pats demisionēja pirms sākās tiesāšana Senāta.
1876. gadā process saistīts ar ASV kara ministru Viljamu Belknapu ar apgalvojumu, ka viņš bija ignorējis savus pienākumus un ņēmis kukuļus. Viņu Senāts attaisnoja.
1904. gadā kārta pienāca tiesnesim Čārlzam Sveinam, kurš apsūdzēts pilnvaru pārsniegšanā, bet arīdzan attaisnots.
1912. gadā impīčments vērsts pret ASV Komerclietu tiesas tienesi Robertu Arčibaldu, kurš apsūdzēts nelikumīgās biznesa attiecībās ar cilvēkiem, kuri bija tiesas priekšā. Viņu Senāts atrada par vainīgu, un arī viņam aizliegts turpmāk ieņemt jebkuru federālu amatu.
1926. gadā impīčmentam pakļauts tiesnesis Džordžs Inglišs sakarā ar pilnvaru pārsniegšanu. Viņš demisionēja pirms tiesāšanas sākuma.
1933. gadā tiesnesis Harolds Lauderbaks apsūdzēts korupcijā, bet attaisnots.
Korupcijas apsūdzības arī vērstas pret tiesnesi Halstedu Riteru, un viņš notiesāts. Tāpat tiesnesis Harijs Klaiborns 1986. gadā par izvairīšanos no nodokļiem un cita veida korupciju.
Tāpat par vainīgiem atzīti tiesneši Alsī Heistings par melošanu tiesas priekšā un kukuļņemšanu 1988. gadā, kā arī Valters Niksons (viņš nebija radinieks demisionējušajam prezidentam Ričardam Niksonam) 1989. gadā par melošanu tiesas priekšā.
2009. gadā impīčments vērsts pret tiesnesi Samuelu Kentu par seksuāliem noziegumiem. Viņš demisionēja pirms tiesāšanas procesa beigām.
2010. gadā apsūdzības kukuļdošanā un melošanā tiesas priekšā vērstas pret tiesnesi Tomasu Porteusu. Viņš atrasts par vainīgu un padzīts no amata.
2024. gadā pagalam politizētas apsūdzības vērstas pret ASV Iekšzemes drošības departamenta ministru Alehandro Majorkasu. Tieši tāpēc apsūdzības atzītas par nekonstitucionālām.
Amerikā impīčmenta tiesības arī pieder štatu un teritoriju valdībām. Prasības dažādajos štatos ir dažādas. Piemēram, Aļaskā apsūdzības ceļ Senāts un vērtē štata parlamenta apakšpalāta.
Lielākoties gan ir vajadzīgs divu trešdaļu atbalsts gan apsūdzību celšanā, gan arī tiesāšanā.
Laika gaitā štatu līmenī impīčments vērsts pret vairāk nekā 140 personām, tajā skaitā 20 gubernatoriem, vienu gubernatora vietnieku, septiņiem štatu tieslietu ministriem, astoņiem štatu kases vadītājiem, pieciem auditoriem, četriem štata sekretāriem, četriem štatu apdrošināšanas komisāriem, 63 tiesnešiem, pieciem šerifiem, kā arī pāris citiem.
Pirmais šāds gadījums bija 1780. gadā, kad Pensilvānijas štatā apsūdzības vērstas pret tienesi. Visnesenāk Teksasas tieslietu ministrs Kens Pakstons saņēma apsūdzības dažādos grēkos un noziegumos, bet republikāņu vairākums štata Senātā atteicās viņu notiesāt.
Impīčmenta tiesības arī pieder Amerikas pamatiedzīvotāju indiāņu ciltīm attiecībā uz iekšējiem cilts jautājumiem.
Impīčments kā princips pirmoreiz izmantots ļoti tālajā 1376. gadā pret baronu vārdā Viljams Latimers Anglijā. Viņš apsūdzēts dažādos noziegumos, notiesāts un apcietināts.
Anglijas pieredze ar impīčmentu pārņemta kolonijā Amerikā, un tur sākās Amerikas impīčmentu lietas.
Eiropā ir bijis tikai viens gadījums, kad impīčments veiksmīgi vērsts pret kādas valsts prezidentu. Runa bija par Lietuvas prezidentu Rolandu Paksu, kurš bija īstens žuļiks. Vispirms kaimiņvalsts Konstitucionālā tiesa Paksu atzina par vainīgu dienesta pilnvaru pārsniegšanā, un tad sekoja impīčments.
Latvijā impīčments kā konstitucionāls princips nepastāv. Satversmes 51. pantā ir atrodami šādi vārdi:
“Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts Prezidentu.”
Praksē šis princips nav izmantots nekad, lai gan, kā zināms, 2011. gadā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers atlaida 10. Saeimu. Viņam tas izmaksāja atkārtotu ievēlēšanu amatā, lai gan pēc aiziešanas no amata Zatlers izveidoja pats savu partiju un 11. Saeimas vēlēšanās ieguva 22 mandātus.
Ja Demokrātu partijai šī rudens Kongresa vēlēšanās izdosies atgūt vairākumu, tad nav nekādu šaubu, ka Kongresa apakšpalātā nekavējoties sāksies sarunas par impīčmentu pret Donaldu Trampu, kura attieksme pret likumu allaž ir bijusi nevērīga.
Cita starpā kopš stāšanās amatā viņš ir nopelnījis vairāk nekā divus miljardus dolāru par spīti konstitucionālam aizliegumam pret sevis bagātināšanu amatā.
Jautājums tādā gadījumā būs par Senātu. Ja arī tur demokrātiem izdosies atgūt vairākumu, tad tiesāšana obligāti notiks, bet arī tad būs jautājums par to, vai pietiekams skaits republikāņu atbalstīs notiesāšanu.
Kad republikāņiem bailes lika prezidentu attaisnot 2021. gadā, tas nozīmēja vienu konkrētu lietu. Impīčmenta un notiesāšanas gadījumā par vainīgo atzītajai personai ir aizliegts turpmāk ieņemt jebkuru amatu federālajā valdībā.
Tajā skaitā tas būtu nozīmējis, ka Tramps 2024. gadā kandidēt nedrīkstētu.
Man droši vien nav lasītāji jāpārliecina par to, cik daudz labāka būtu Amerika un pasaule, ja viņš nebūtu ievēlēts uz otru termiņu minētajā gadā.
