Kārlis Streips. Gribētos cerēt, pasaule šajā ziņā savāksies… Bet kas to dos? 1
Pirms pāris gadiem plānoju gadskārtējo ceļojumu uz Ameriku, kad pienāca ziņa, ka Kanādā bija sākušies plaši meža ugunsgrēki, un to rezultātā vējš dūmus pūta dienvidu virzienā, tādējādi radot lielas problēmas ar gaisa kvalitāti.
Galu galā dienā, kad ierados Čikāgā, debesis varbūt bija mazliet sārtākas nekā parasts, bet nekādu rīkles kairinājumu vai klepošanu nesajutu.
Šogad tas pats variants. Gatavojos braukt ciemos pie māsām, Kanādā atkal sākušies masīvu ugunsgrēki, un arī patlaban, kad rakstu šo tekstu, plašas teritorijas Amerikas vidienē un austrumos cieš no pārmērīgiem dūmiem ar visu no tā izrietošo.
Pirms pāris dienām māsa man atrakstīja, ka viņa izgāja uz balkona un šķita, ka kaut kas deg kaimiņos vai pavisam tuvu.
Cik varu spriest, arī šogad laikapstākļu sistēmas būs izklīdinājušas dūmus pirms tur ieradīšos es. Tas būs jauki, jo centrāls elements māsas dzīvoklī nudien ir tas balkons, kur sēdēt, atpūsties, papļāpāt, avīzi palasīt, tēju uzdzert …
Viens elements šajos ugunsgrēkos un citās dabas katastrofās nepārprotami ir klimata maiņa.
Protams, klimats uz tās planētas, kur mēs visi dzīvojam, ir mainījies kopš pirmsākumiem. Pirms apmēram 4,5 miljardiem zeme izveidota no kosmosa putekļiem, kurus kopā saspieda pievilkšanas spēks.
Šajā laikā zemes virsma bija kausēta akmens jūra, bieži vien tur krita komētas un asteroīdi. Kaut kādā brīdī zemes lodē ietriecās planēta, kura no turienes izsita tik daudz akmeņu un putekļu, lai izveidotu mūsu zemeslodes dabisko pavadoni mēnesi.
Pakāpeniski zemes lode atvēsinājās, kas ļāva ūdens tvaikam kondensēt un izveidot senās jūras un okeānus. Sāka veidoties pirmie kontinenti un zemes masas. Pirms apmēram 3,5 miljardiem gadu uz zemes parādījās pirmās baktērijas, kuras spēja nodarboties ar fotosintēzi (saules gaismas pārvēršanu enerģētikā). Viens elements bija masīva skābekļa paaugstināšanās okeānos un atmosfērā.
Tās nebija labas ziņas agrīnajiem stādiem un baktērijām, kuras nelietoja skābekli, bet jaunā situācija ļāva parādīties pirmajiem daudzšūnu organismiem. Tajā pašā laikmetā vairākkārt gaisa temperatūra pazeminājās krasi, un kādu brīdi zemes lode bija gatavā sniega pika.
Bet tad pirms 500 miljoniem gadu sāka parādīties jaunas un arvien jaunas dzīvības formas. Pirmie no okeāna izlīda stādi, tiem sekoja insekti un pirmie rāpuļi. Ar laiku parādījās dinozauri un cita veida monstri.
Pirms apmēram sešiem miljoniem gadu uz zemes parādījās cilvēku pirmie priekšteči, kuri pakāpeniski attīstīja medīšanas un zvejošanas prasmi, lauksaimniecību un visu pārējo, kas varēja veidot kopienas un sistēmas.
Ar laiku uzradās pirmās lielās impērijas – babiloniešu, grieķu, romiešu, ēģiptiešu.
Kaut kad ap to pašu laiku grupiņa cilvēku mūsdienu Indijā nolēma paklejot rietumu virzienā. Viena daļa no tiem nonāca mūspusē un nolēma palikt šeit. Veidotas senās ciltis, no kurām ar laiku sanāca latviešu tauta.
Mūsu šīs nedēļas vajadzībām galvenais gan nav cilvēces eksistence, bet gan tās attiecības ar apkārtējo dabu.
Mūsu senči godināja sauli, vēju un citus dabas elementus. Taču nebija nekādas izpratnes par zemes piesārņošanu un tās sekām.
18. gadsimtā Lielbritānijā un pēc tam citur pasaulē uzsākās Industriālā revolūcija, kuras ietvaros atrasti dažādi energoresursi, ar kuriem darbināt jaunās fabrikas un iekārtas un visu pārējo. Tajā skaitā un konkrēti bieži vien fabrikām bija milzīgi skursteņi, no kuriem plūda vielas kuras kairināja apkārtējo iedzīvotāju rīkles un varēja tīru vietu padarīt par pagalam noputējušu vietu. Tāda bija progresa cena.
Pirmie, kuri sāka nopietni domāt par to, ko šis process nodara videi, parādījās pārsteidzoši agri. Jau 1824. gadā zinātnieks vārdā Džozefs Furjē proponēja teoriju par tā dēvēto siltumnīcas gāzu efektu. Nākamo desmitgažu laikā citi zinātnieki konstatēja, ka saule aktīvāk uzsilda mitru nevis sausu gaisu, un efekts vēl vairāk palielināts tad, kad vidē nonāca oglekļa dioksīds.
Mazliet atkāpjoties konstatēsim, ka arī senie cilvēki kaut ko sajēdza no vides un tās maiņām. Jau Aristotelis četrus gadsimtu pirms mūsu ēras konstatēja, ka zālāju nosusināšana nozīmēja, ka tās vieglāk sasala. Senajā Romā bija teksti par pilsētu būvēšanu un tās ietekmi uz vidi.
1088. gadā mūsu ērā zinātnieks Ķīnā izdeva grāmatu, kurā viņš rakstīja par pārakmeņotu bambusu, kāds tur atrasts, un secināja, ka visas cilvēces garumā bija notikusi pakāpeniska klimata maiņa.
19. gadsimta laikā pamatīgi attīstīta hidrometeoroloģijas zinātne, kuras ietvaros konstatēts, ka laika gaitā bijušas pieaugušas temperatūras, lietus apjomi, u.tml., bet zinātnieki tajā brīdī nevarēja konstatēt, ka runa būtu par cilvēka ietekmi tajā visā.
Zemes lode un tās atmosfēra taču bija milzīgi liela, un cilvēks bija maziņš. Ko gan viņš varētu šajā ziņā iesākt?
19. gadsimta laikā zinātnieki arī sāka aplūkot ģeoloģiju. Daudzviet pasaulē atrasti akmeņi, kuriem nebija nekādas vietējās vēstures, un ar laiku secināts, ka tos kaut kad sen pārvietojuši šļūdoņi. Pirmoreiz secināts, ka pasaules vēsturē bijuši vairāki pamatīgi ledus laikmeti.
Vienmēr bija cilvēki, kuri to visu noliedza. Viens elements bija kristiešu baznīca, kuras svētajos tekstos bija apgalvots, ka visa zemes lode, debess un viss pārējais radīts vienas nedēļas laikā pirms apmēram 6000 gadiem.
Taču 20. gadsimta vidū jau bija skaidrs, ka cilvēces ietekme uz vidi var būt graujošs. Jau 1959. gadā viens zinātnieks nāca ar šādu atzinumu:
“Aprēķināts, ka temperatūras pieaugums atbilstoši 10% oglekļa dioksīda paaugstinājumam nozīmēs arktisko ledāju izkušanu un Ņujorkas nonākšanu zem ūdens. Patlaban oglekļa dioksīds atmosfērā ir pieaudzis par diviem procentiem virs normālā. 1970. gadā varbūt būs 4%, 1980. gadā – 8%, un 1990. gadā 16%, ja vien mēs turpināsim eksponenciālo pieaugumu fosilo energoresursu izmantošanā.”
Lieki teikt, Ņujorka nav nogrimusi zem ūdens, taču Amerikā pagājušā gadsimta 70. gados uzradās jauns fenomens – tā dēvētais skābes lietus, kurš daudzviet Amerikā nogalināja neskaitāmu skaitu koku.
No tā visa izrietēja arvien pieaugoša zinātnieku pārliecība, ka nudien cilvēce bija piesārņojusi vidi tik ļoti, ka augstākas gaisa temperatūras būs nenovēršamas.
Otrs elements ir politika. Klimata maiņas risināšana prasa masīvas investīcijas, un līdz ar to pietiekams skaits politiķu nolēma apgalvot, ka cilvēcei nekādas ietekmes nav bijis. Vēl jo vairāk, atsevišķi politiķi arīdzan “secināja,” ka nav nekādas klimata maiņas vispār.
2015. gadā ASV senators Džeims Inhofs no Oklahomas Senāta plenārsēžu zālē ienesa sniega piku ar apgalvojumu, ka tāpēc, ka ziemā gaisa temperatūra paslīdēja zem nulles, nekāda globāla sasilšana nav konstatējama.
Tās protams ir muļķības. Desmit gadus pirms senatora uznāciena Parīzes klimata līgumā bija paredzēts nodrošināt, ka vidējā gaisa temperatūra pasaulē nepacelsies vairāk nekā divus grādus salīdzinot ar laikmetu pirms industriālās revolūcijas.
Viens nepārprotams elements klimata maiņā ir energoresursi. Fosilie energoresursi ir tie, kuri visvairāk piesārņo vidi, un tāpēc uzsvaram jābūt uz alternatīviem resursiem.
Daudzviet pasaulē plaši attīstītas vēja fermas un solārie paneļi. Diemžēl arī šajā jomā pastāv pamatīgi politiski ierobežojumi.
Pašreizējais ASV prezidents Tramps ir klimata maiņas noliedzējs. Viņš uzstāj, ka vajag turpināt rakt ogles un attīstīt naftas industriju. Ticiet vai neticiet, bet viņš ir maksājis naudu vēja parku attīstītājiem ar mērķi no viņiem solīt, ka viņi tā nedarīs un līdzekļus investēs fosilo energoresursu industrijā.
Klimata maiņa pasaulē nodrošina garus sausuma periodus, masīvas vētras un daudz ko citu, kas ir pagalam kaitīgs. Mēs Latvijā to mazāk jūtam, jo teksta rakstīšanas brīdī 19. jūlijā ārā ir +21°, kas nav nekāda masīvā gaisa temperatūra.
Taču citur Eiropā ir radies masīvs karstuma vilnis, kas vietām ir nodrošinājis gaisa temperatūras pie +40° un vēl vairāk.
Grūti spriest, kā tas viss attīstīsies tālāk. Gribētos cerēt, pasaule šajā ziņā savāksies … bet kas to dos?
