“Rolands Kalniņš ir fenomenāla parādība latviešu kino vēsturē!” Agnese Logina iesaka izcilākās meistara filmas 4
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2021. gada 7. maijā kinorežisors Rolands Kalniņš svinēja 99. dzimšanas dienu. Viņš ir patiešām fenomenāla parādība latviešu kino vēsturē – ražīgs kinorežisors autodidakts, kurš iemācījās veidot kino, strādājot kino uzņemšanā, un entuziastisks un erudīts kino skatītājs, kuru pirms pandēmijas varēja nereti sastapt kinoteātrī “Splendid Palace”, kur viņam ir pat savs krēsls, skatoties kādu filmu.
Atzīmējot viņa dzimšanas dienu, Nacionālais kino centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu un filmu studiju “Lokomotīve” izveidojis septiņu filmu izlasi, kas skatāma visur Latvijā bez maksas portālā “filmas.lv” (lai atrastu izlasi, jāiet uz Filmu katalogu, kur iespējams izvēlēties “Rolandam Kalniņam – 99”).
Skatītājiem tiek piedāvāta “Salna pavasarī” (1955), “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”, 1966), “Četri balti krekli” (1967), “Ceplis” (1972), “Piejūras klimats” (1974), dokumentālā filma par Viju Artmani “Saruna ar karalieni” (1980) un “Akmeņainais ceļš” (1983).
Starp citu, Rolands Kalniņš ir vienīgais kinorežisors, kurš Latvijas kultūras kanona kino sadaļā ir pārstāvēts divreiz – starp 12 kanona darbiem, kas ekspertu vērtējumā iezīmē būtiskus kino pagrieziena punktus, varam atrast gan “Četrus baltus kreklus”, gan “Cepli”.
Daudzi skatītāji sāk iepazīšanos ar Kalniņa daiļradi ar filmu “Četri balti krekli”, kas kino vēsturē zināma arī ar nosaukumu “Elpojiet dziļi…”, un stāsts par šīs filmas ceļu pie skatītājiem, kas ietver arī filmas nosaukuma maiņu, nav bijis vienkāršs.
Filma vēsta par Cēzaru Kalniņu (Uldis Pūcītis), telefonu montieri, viņš raksta dziesmas, kuras izpilda ansamblis “Optimisti”.
Taču jebkura publiska uzstāšanās tiek kontrolēta un novērota, un varai, ko sākotnēji pārstāv Anita Sondore (Dina Kuple), liekas, ka Cēzara dziesmas ir pārāk bīstamas, lai tās tādā formā izpildītu publikai.
Tiek ieslēgta cenzūras mašīna, kas apgriež spārnus un sagrauj sapņus, ko filmas stāsts atklāj visnotaļ precīzi – tik precīzi, ka pati filma savus skatītājus varēja satikt tikai gandrīz 20 gadus pēc tās iznākšanas, jo tika “nolikta plauktā”.
Tā saucamās plaukta filmas ir tādas filmas, kuras pēc to pabeigšanas šķietami pazūd no zemes virsmas, tās netiek izrādītas, kā arī informācija par filmām ir grūti pieejama. Galu galā “Četri balti krekli” pie skatītājiem pilnvērtīgi nonāca atmodas laikā un kopš tā laika turpina uzrunāt arvien jaunas skatītāju paaudzes.
Šī filma ir spēcīgs 20. gs. 60. gadu beigu t.s. jauno viļņu piemērs, ar to saprotot tādu kino, kas augstu vērtē autentiskumu un laikmetīgumu, un šo darbu var skatīties kontekstā ar to, kāds kino tajā laikā top Francijā, Čehijā un citur.
“Četri balti krekli” turpina uzrunāt arī šodien, jo filmā ir notverts jaunības dumpinieciskuma gars. Un to, ka filma turpina uzrunāt skatītājus arī mūsdienās, varam secināt ne tikai no draugiem, kaimiņiem un kolēģiem, kuri pēkšņi ir atklājuši “Četrus baltus kreklus” un secinājuši, ka latviešu kino klasika neatbilst stereotipiem par garlaicīgu, ideoloģiski skaidru kino, – šādus komentārus esmu saņēmusi neskaitāmas reizes.
Filmas aktualitāti un jaudu uzrunāt arī šodien pierāda tas, ka 2018. gadā filma tika izrādīta Kannu starptautiskā kinofestivāla īpašajā sadaļā “Kannu klasika”, un uz filmas seansu Kannās ieradās arī režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis.
Šī ir bijusi pagaidām vienīgā reize, kad kāda latviešu kino klasikas filma ir tikusi izrādīta šī festivāla klasikas sadaļā, kas apliecina ne tikai filmas jaudu, bet arī tās restauratoru profesionalitāti, sagatavojot materiālu tādā kvalitātē, lai to izrādītu vienā no svarīgākajiem kinofestivāliem pasaulē.
Gadu pirms “Četriem baltiem krekliem”, proti, 1966. gadā, Rolands Kalniņš, operators Miks Zvirbulis, scenārija autors Viktors Lorencs un mākslinieks Gunārs Balodis pabeidza filmu “Akmens un šķembas”, kurai arī vēstures līkločos ir bijis cits nosaukums – “Es visu atceros, Ričard”.
Filma stāsta par Ričardu (Eduards Pāvuls), kurš atgriežas Latvijā 20 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, kurā trīs draugi – Ričards, Zigis (Pauls Butkēvičs) un Jānis (Harijs Liepiņš) – bija iesauktilatviešu leģionā un karoja Vācijas pusē.
Zigis kara laikā krīt, Ričards pēc kara aizbēg no Latvijas, bet Jānis ir palicis Latvijā. Gan filmas stāsts, kas lielā mērā fokusējas uz karā piedzīvoto, gan tajā izmantotie vizuālie risinājumi rezultējušies neparasti spēcīgā filmā par karu un izmisumu, kas arī kļuva par “plaukta filmu” un satikās ar skatītāju 20 gadus pēc uzņemšanas.
Nu ir publiski pieejama filmas restaurētā versija, kas beidzot ļauj pilnvērtīgi novērtēt tās vizuālo jaudu, kas atklāj kara bezcerību, bezjēdzību un neprātu.
Noslēgumā starp šajā izlasē iekļautajiem jāizceļ vēl viens darbs, kas loģiski turpina šajā rakstā apskatīto filmu stāstu, proti, “Piejūras klimats” (1974), kas tā arī nekad netapa.
Nereti saka, ka “Piejūras klimats” būtu neatgriezeniski izmainījis latviešu kino, es šim skatījumam sliecos piekrist, jo, kaut arī no filmas ir saglabājušās nepilnas 40 minūtes, tas, ko tajās redzam, ir patiešām svaiga kino valoda, kas spēlējas ar vizuālo nosacītību, absurdu, farsu un neparedzamību – tādām mākslinieciskās izteiksmes formām, kas acīmredzami varai tolaik nepatika.
“Piejūras klimata” uzņemšana tika pārtraukta, un režisoram bija iespēja saglabāt tikai daļu no uzņemtā materiāla.
Tas jau kādu laiku ir pieejams skatītājiem nu arī skaistā, restaurētā kvalitātē, kas ļaus katram pašam rast atbildes uz jautājumu par to, kāds būtu latviešu kino, ja būtu “Piejūras klimats”.
Filmas ražošanas pārtraukšana arī sūtīja nepārprotamu signālu, ka pārāk eksperimentēt nedrīkst. Un mēs varam tikai fantazēt, kā būtu, ja būtu, jo skaidrs, ka filma būtu bijusi iespaidīga, un par to iesaku pārliecināties pašiem.
