Romāns Meļņiks par finansējumu pašvaldībām: Valsts pasūta mūziku, bet par to nemaksā
13
Šajās dienās Latvijas Radio izskanēja ziņa, ka nākamgad pildīt visas pašvaldību funkcijas, iespējams, spēs vien 28 no 43 pašvaldībām. Reģionālo attīstības centru un novadu apvienības izpilddirektors Vents Armands Krauklis pauda, ka vairākām pašvaldībām problēmas rada jaunie valsts noteiktie pienākumi, kuriem nebija piešķirts finansējums no valsts, piemēram, bija jāceļ minimāla alga, obligāti jāveido pašvaldību policijas.
Pašvaldības saskārušās ar elektroenerģijas sadales tarifa kāpumu, šogad pirmo gadu pašvaldībām pašām pilnībā jāapmaksā deinstitucionalizācijas projektu, kura izmaksas 80% apmērā līdz šim sedza Eiropas Savienības fondi, tāpat pašvaldībām ir kredītsaistības, un Euribor likmes kāpuma dēļ ir būtiski auguši procentu maksājumi.
Daudzi to varbūt dzirdēja, bet, kā saka, palaida gar ausīm, nodomājot, ka valsts un pašvaldību attiecības ir vien kārtējā centra un vietējo politiķu attiecību kārtošāna, taču, ja iedziļinās, ir saprotams, ka augstāk minētās problēmas visai tieši skar katru no mums. Vispirms jau saistībā ar motivāciju (vai drīzāk – motivācijas trūkumu) dzīvot un attiecīgi arī maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli pašvaldībā, kura nespēj nodrošināt no tās sagaidāmos pakalpojumus. Tātad tām 28, teiksim tā, augsta riska pašvaldībām draud iedzīvotāju aizplūšana ar tam sekojošu budžeta bedres vēl straujāku padziļināšanās. Nelāgi tādās pašvaldībās jūtas gan tie, kuriem nekas cits neatliek kā meklēt mājas citur, gan tie, kuri nekur pārcelties nespēj un tātad spiesti samierināties ar to pakalpojumu mazumiņu, kāds ir.
Bet te ir būtisks jautājums: vai šādā situācijā vainojamas pašvaldības? Ja runa būtu bijusi par kādu atsevišķu pašvaldību, tā varētu domāt, taču šajā gadījumā izskatās, ka “zivs pūst no galvas”. Cēlonis jāmeklē spēles noteikumos, ko pašvaldībām nosaka valsts centrālā vara. Te arī jāņem vērā, ka Latvijā pašvaldības ir nevis autonomas struktūras, bet gan faktiski ministriju kontrolēti tādi kā centrālās varas pagarinājumi reģionos. Deklaratīvi tā varbūt nav, bet praksē to redzam.
Tā lielākā problēma ir, ka, līdzībās runājot, valsts gan pasūta mūziku, bet par to nemaksā. Vismaz ne savlaicīgi.
Un vismaz ne tik, lai visiem pakalpojumu sniedzējiem būtu segtas izmaksas, kas, piemēram, pilsētā un lauku reģionos par vieniem un tiem pašiem pakalpojumiem var būt atšķirīgas. Tāpat kā atšķiras dažādās pašvaldībās dzīvojošo ienākumu līmeņi un arī īpašumu vērtības, kas nodrošina pašvaldību ienākumus. Un ja reiz jau pamatu pamatos ielikta šāda līdz galam vērā neņemta nevienlīdzība, tā arī veidojas un arī pieaug reģionālā nevienlīdzība pašvaldību iespēju un arī iedzīvotāju dzīveslīmeņa ziņā.
Un ir arī paradokss – ar gadiem pašvaldībām tiek uzlikts aizvien lielāks pienākumu un ar to izmaksu slogs, taču to budžeta ieņēmumu avoti sarūk. Konkrēts piemērs: ja vēl pirms gadiem trim 80% Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu nonāca pašvaldībā, kur persona bija deklarēta, bet 20% – valsts budžetā, tad tagad pašvaldībai tiek 75%, bet valstij – 25%. Jā, ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma, ar to mēģina kaut kā lāpīt nabadzīgāko pašvaldību budžetus. Bet! Tas būtu labs instruments dzīves līmeņa atšķirību mazināšanai, taču nevar būt kā kompensācija pamatprobēmai, ka pasūtītājs neapmaksā pasūtīto pakalpojumu.
Nākamais aspekts – ja pašvaldībām trūkst naudas, bet valdība to negrib atzīt kā savu vainu, šis ir stāsts par, šķiet, nu jau nenovēršamo nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) pieaugumu. Jā, līdz 2025. gadam ir “iesaldētas” nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, kurām ir tieša saistība ar NĪN, taču, pirmkārt, šis termiņš vairs nav aiz kalniem, un, otrkārt, aiz visām šādām “iesaldēšanām” draud “apsaldēšanās”, proti, daudz grūtāk pārvarāms izmaksu pieaugums nekā būtu bijis tad, ja nodokļa slogs būtu celts pakāpeniski vairākkārt.
Kāpēc iesaldēja? Jo sabiedrība bija šokēta no kadastra vērtību kāpuma. Proti, problēma bija jau uzkrāta. Pēc 2025. gada, kad saņemsim paziņojumus par maksājamo NĪN, nebūsim šokēti? Protams, ka būsim! Un vai uz to brīdi iepriekš rēķinātās summas būs atbilstīgas reālajai situācijai? Visdrīzāk ka nē. Un tas nozīmē, ka vēl pēc laiciņa būs mēģinājumi kadastra vērtības un attiecīgi arī NĪN celt vēl un vēl.
Kā zināms, NĪN ir vēl viens būtisks pašvaldību ieņēmumu avots un arī slogs iedzīvotājiem. Turklāt naivi domāt, ka NĪN maksā tikai lepnās villās dzīvojošie – jā, viņi skaitliski varbūt maksā vairāk, taču proporcionāli ienākumiem daudz smagāk šo nodokli izjūt nabadzīgākie – arī tie, kuri dzīvokli īrē, jo loģiski, ka izīrētājs savas izmaksas pārliek uz īrnieku maciņiem.
Protams, te vietā ir atcerēties par pilsoņu iniciatīvām atbrīvot no NĪN maksājuma vienīgo mājokli. Taču tad pie reizes arī jāatceras par to, ar kādiem argumentiem šādas iniciatīvas allaž tikušas “noairētas” – tas draudot ar miljonos mērāmiem robiem pašvaldību budžetos, pašvaldību nespēju nodrošināt tām noteiktos sociālos pakalpojumus, nepieciešamību pēc lielākām valsts budžeta dotācijām pašvaldībām utt. Protams, varam atsaukties uz citu valstu pieredzi, ka ne visur tiek piekopta aplamā prakse likt cilvēkiem maksāt nodokli par īpašumu, kura iegādei izmantoti ar nodokļiem jau reiz aplikti ienākumi, taču varas aprindās tādus argumentus neliekas dzirdam.
Secinājums no šī visa: acīmredzamā nekārtība tiek pasniegta kā ierastā un nemaināmā kārtība. Diemžēl…
