Guna Zariņa un Vilis Daudziņš Jaunā Rīgas teātra izrādē “Viss zem debesīm”.
Guna Zariņa un Vilis Daudziņš Jaunā Rīgas teātra izrādē “Viss zem debesīm”.
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

„Saprast nesaprotamo.” Normunds Akots vērtē Alvja Hermaņa izrādi “Viss zem debesīm” Jaunajā Rīgas teātrī 0

Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
Situācija DUS. Gribēju hotdogam tā vairāk majonēzi un mazliet sinepes, man atbildēja: Kādu uztaisīšu, tādu ēdīsi!
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 53
Lasīt citas ziņas

Alvja Hermaņa izrāde “Viss zem debesīm” piedāvā spilgtos toņos iekrāsotu antiutopiju, kas vēsta par kārtējiem solījumiem visiem nodrošināt abstraktu “kolektīvo laimi”.

Alvja Hermaņa vēlme pavilkt teātri ārā no ierastās kašņāšanās pa savstarpējo attiecību, sadzīvisko un sociālo problēmu pieticīgo lauciņu palēnām sāk iezīmēties kā nopietns JRT repertuāra politikas atzars. Varbūt pirmajā brīdī tas izklausās nedaudz skaļi teikts, jo nekur prom no līdzpārdzīvojumu un empātiju raisošām tēmām – cilvēkam par cilvēku te un tagad – teātris jau doties negrasās, bet centieni piedāvāt skatītājam izrādes, kas moderno tehnoloģiju iežņaugtajā pasaulē liek domāt par cilvēces nākotnes perspektīvām, izredzēm, attīstības virzieniem un to sekām, ir viena no šodienas teātra pamatiezīmēm.

CITI ŠOBRĪD LASA

Laikā, kad civilizāciju sadursme uz Zemes kļūst arvien nežēlīgāka un arvien biežāk izvēršas asiņainos konfliktos, ir jāsāk beidzot apzināties, ka tā saucamās Rietumu universālās vērtības nav uzspiežamas visai pasaulei. Tas nenozīmē, ka mums tās nav jāaizstāv, taču kultūras ir pārāk atšķirīgas un katrai no tām piemīt savs pasaules skatījums, kas sakņojas nāciju vēsturiskajā mantojumā.

Vai un kā to mainīt līdzi laikam, ir jāatstāj katras attiecīgās civilizācijas ziņā, bet, lai novērstu konfliktus robežjoslās, ir jāvienojas par kaut kādiem kopīgiem principiem, kas nodrošina mieru un zināmu kārtību pasaulē. Tā kā vienīgais cilvēkus joprojām pārliecinošais arguments ir “spēka pozīcijas”, kuras šodien balstās uz konkrētas valsts ekonomiskās attīstības līmeņa, tad, protams, šīs vienošanās (ko ikdienā mēs saucam par pasaules pārdalīšanu vai ietekmes sfēru nodrošināšanu) notiek starp “serdeņa valstīm”, un mums pārējiem atliek tikai darīt visu iespējamo, lai tās nekļūtu arvien agresīvākas un nenovestu šo brīnišķīgo planētu līdz katastrofai.

XXI gs. par vienu no šādām “serdeņa valstīm” ir kļuvusi Ķīna un tās loma globālajos procesos kļūst arvien lielāka. Izprast šo lomu, tās izpildītāju pretrunīgās darbības nozīmē iedziļināties vairākas tūkstošgades pastāvošajā kultūrā ar pilnīgi citādu vērtību skalu vai, vienkāršāk izsakoties, jāmēģina saprast nesaprotamo. Pieļauju, ka līdzīgos pārdomu labirintos pirms pāris gadiem būs klīdusi Margarita Zieda, un rezultātā ir radusies informācijas plūsmā īpatnēji strukturēta luga ar nosaukumu “Viss zem debesīm”.

Virsraksts aizgūts vai, pareizāk, ir tiešs vēsturiskā kultūras koncepta TIANXIA tulkojums, kuru šodien pazīstamākais ķīniešu filozofs Džao Tiņjans ir transformējis tādā kā iespējamā pasaules kārtības koncepcijā un piedāvā cilvēcei kā alternatīvu Rietumu modelim, lai paglābtu pasauli no haosa. To veido pieci pamatelementi, starp kuriem pirmais ir nacionālas valsts veidošana, kas vienīgā garantē attiecīgās kultūras saglabāšanu un attīstības nepārtrauktību, un vēl četri savstarpējo attiecību veidošanas postulāti, kas intelektuālajā pasaulē raisa visai karstas diskusijas.

Reklāma
Reklāma

Daži no tiem, kā, piemēram, “joslas un ceļa iniciatīva”, ir ļoti pretrunīgi vērtējami, jo ietver sevī slēptu iespēju mazākām valstīm nonākt parādu jūgā. Savukārt mierīgas līdzāspastāvēšanas principi, kas, vismaz teorētiski, balstās uz cieņu pret otra suverenitāti, neiejaukšanos, agresivitātes nepieļaušanu utt., ir vairāk nekā nopietni apsverami. Protams, kā jau to vēsture ir daudzkārt pierādījusi, jebkuras idejas ieviešana praksē ir komplicēts un arī sāpīgs process, jo atkarīgs no cilvēkiem, kas to iemieso, un Nīčes formulētā “varasgriba” no cilvēka dabas diemžēl nav izslēdzama.

Kā tas šodien izskatās reālajā dzīvē, vislabāk būtu redzēt uz vietas, droši vien tādēļ lugas autore savu varoni sūta uz Ķīnu visu “izbaudīt uz savas ādas”. Latviešu dzejnieces aizraušanās ar ķīniešu kultūru ir nopietna no rietumnieciskā skatu punkta – viņa zina valodu, kaut ko par Ķīnas seno domātāju tekstiem un gatavojas doties uz Ķīnu, lai piedalītos sava dzejoļu krājuma prezentācijā.

Visnotaļ ierasta kultūras apmaiņas procedūra, kuras dalībniekiem parasti tiek dāvāta arī neliela iespēja iepazīties ar rīkotāju dzīvi, iegūt jaunus iespaidus un pieredzi. Gunas Zariņas aktieriski ašās un precīzās situatīvo izmaiņu improvizācijās iemiesotā Astrīda ar viegli piepaceltu pašapziņu dodas ceļā, kas izrādes gaitā izvēršas par visai neapskaužamu ceļojumu “paralēlā pasaulē”.

Pirmie pārsteigumi – totālā skenēšana lidostā, dīvainie anketas jautājumi, tehnoloģiju piedāvātais servisa līmenis – viņu sākumā vairāk izbrīna, taču vienlaikus vieš arī zināmus neapmierinātības aizmetņus. Kas tas par “laimes indeksu”, kas Latvijā līdzinoties nullei, un kas tie par “sociālajiem punktiem”, kurus viņai kā viešņai tik dāsni dāvina ierēdņi? Loģiski, ka mūsu rietumnieciskā brīvības izjūta kļūst tramīga un sāk piemeklēt individuālos protesta veidos, kas pārvēršas skandāla sarīkošanā grāmatas prezentācijā, attiecību saraušanā ar tulkotāju un izsīkst pārmērīgā alkohola straumītē vietējā bārā.

Rezultāts ir graujošs, Astrīda zaudē visus savus “sociālos punktus” un līdz ar tiem iespēju izbraukt no valsts. Tajās mazajās, infomatīvi līdz kodolam sapresētajās epizodēs, kuras aktrise pēc netapušās filmas režisora norādījumiem izspēlē uz skatuves, Guna Zariņa ar apskaužamu psiholoģisko precizitāti atspoguļo tos rīcības un izturēšanās modeļus, kas izriet no mūsu rietumnieciskā pasaules tvēruma un mūsu vērtībām. Tās ir svarīgas, gadu tūkstošos Rietumu kultūrā izkristalizētas, mēs ar tām dzīvojam, mēs tās aizstāvam, bet tās nav ar spēku pielāgojamas jebkurai civilizācijai. Ja to neakceptēsim, dialogs nesanāks un Ķīnu nesapratīsim.

Lai atgūtu punktus un tiktu mājās, Astrīda ir spiesta iekļauties Ķīnas eksistenciālajā dzīves ritējumā, izbaudīt pazemojošas situācijas, cilvēciskas kaislības, vietējo tradīciju nianses, sociālo stāvokļu kontrastus, totālu uzraudzību un neskaitāmus pārsteigumus, ko jau piedāvā vai gatavojas piedāvāt Ķīnas attīstītās tehnoloģijas.

Izrādē tas viss tiek pielīdzināts sliktam sapnim, kuru no visām pusēm ieskauj krāšņas pūķu dejas, liekot iztēlei svaidīties no viena fakta raisītā pārdzīvojuma pie otra, no vienas domas vai idejas izrietošas fantāzijas pie citas. Tur pavīd daudz saistošu lietu, par kurām šodien ir vērts palauzīt galvu, bet kopumā izrādes veidotāji piedāvā publikai spilgtos toņos iekrāsotu antiutopiju, kas vēsta par kārtējiem solījumiem visiem nodrošināt abstraktu “kolektīvo laimi”.

Ja iestudējumu būtu izdevies īstenot atbilstoši sākotnējai iecerei teātra pagalmā, jādomā, sanāktu grandiozs multimediāls priekšnesums, kas priecētu publiku ar iespaidīgu vizualitāti. Pašreizējā skatuves variantā gan jāatzīst – ir sajūtama tāda kā telpiskā nepietiekamība. Viļa Daudziņa aktieriski veikli un pārliecinoši kūrētais stāstījums par neuzņemto filmu ir skatuviski pārblīvēts ar rekvizītiem un dekorācijām, kas stipri ierobežo mizanscēniskos risinājumus un apgrūtina aktierspēli.

Ja palūkojas mazliet atpakaļ, Alvis Hermanis pēdējos gados ir pasācis bieži izmantot sašaurinātu frontālo scenogrāfiju, kas ne vienmēr dod vajadzīgo tuvplāna efektu un mazina estētisko baudījumu, ko sniedz mākslinieciski augstvērtīga scenogrāfija, bet to jau droši vien viņš pats zina. Šoreiz gan tam nav tik liela nozīme, jo izrādes naratīvam ir izteikti intelektuāls mērķis. Heidegers kādreiz sacīja, ka “augstāka par aktualitāti ir iespējamība”. Līdz ar teātri šodien palūkojoties uz Ķīnu, arī mēs varam pacelties līdz šīm iespējamībām, kas jau tuvā nākotnē var izmainīt mūsu dzīvi zem debesīm. Pavisam skaidri to savulaik pateica Antonens Arto: “Mēs neesam brīvi. Un debesis vēl var uzkrist mums uz galvas. Teātris pirmāmkārtām ir radīts, lai mums to paskaidrotu.”

UZZIŅA

“Viss zem debesīm”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

 Lugas autore: Margarita Zieda, režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, videomākslinieks Mārtiņš Ratniks, kustību konsultante Olga Žitluhina, gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis.

 Lomās: Guna Zariņa un Vilis Daudziņš.

 Nākamā izrāde: 31. martā.