Režisora Matīsa Budovska objektu izrādē “Briesmīgi priecīgas lietas” ir daudz smieklu, viegluma un improvizācijas.
Režisora Matīsa Budovska objektu izrādē “Briesmīgi priecīgas lietas” ir daudz smieklu, viegluma un improvizācijas.
Publicitātes (Litas Milleres) foto

Satikšanās prieks Valmierā – vasaras teātra festivāls 0

Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina grumbu veidošanos un paātrina novecošanos 25
4 ikdienišķas un efektīvas lietas: tās palīdz tikt vaļā no liekā svara, ja tev nepatīk sportot 3
Ziemeļamerikas indiāņu zvēru horoskops. Uzzini, kurš dzīvnieks esi tu! 17
Lasīt citas ziņas

Šogad bija astotā reize, kad Valmieras vasaras teātra festivāls sevi pieteica ar apaļajām milzu briļļu zīmēm dažādos pilsētas laukumos, ielās, pagalmos. Daudziem tā apmeklēšana ir kļuvusi par tradīciju, gluži kā regulāra aiziešana pie acu ārsta, lai noskaidrotu redzēšanas optiskās kvalitātes. Līdzības velkot, eksperimentālais formāts auditorijai vienmēr paplašina teātra uztveres/priekšstatu robežas, profesionāļiem paver jaunas radošās iespējas un netradicionālus paņēmienus. Spēle pilsētvidē visiem garantē skatīšanās un satikšanās prieku.

Šoreiz programmas direktora Jāņa Znotiņa izvēlētās mākslinieku grupas uz izrādēm aicināja jaunāko auditoriju – bērnus, pusaudžus, jauniešus, ģimenes. Ļaujoties spēlei, lielie un mazie skatītāji saņēma enerģijas lādiņu, kas turpmāk dzirksteļos atmiņā, sprakšķēs sarunās un savienos cilvēku domas.

Asredzīgums

CITI ŠOBRĪD LASA

Divas domājamās izrādes par ļoti nopietnām tēmām atšķīrās viena no otras izteiksmes ziņā. Lekcijas formāta izrāde skolas vecuma jauniešiem “Vairs nevienu” virzīja centrā noklusēto tabu tēmu lokus, par kuriem pusaudžu psihologs Nils Sakss Konstantinovs diskutēja atklāti. Viņa tiešo dialogu ar auditoriju papildināja etīdes un improvizācijas. Liepājnieki aktieri Valts Skuja, Kintija Stūre, Karīna Tatarinova iedzīvināja režisora Dmitrija Petrenko teatrālos ironiskos akcentus, uzsverot pusaudžu opozicionāro rīcību, tipiskās pieaugušo reakcijas – agresīvo toni, diktējošo stilu, laika ierobežojuma prasības un formālo rezultātu, kas jāsasniedz ķeksīša dēļ. Izrāde, ko var nosaukt “Neklusē!”, izceļas ar terapeitisku ievirzi.

Ne mazāk nopietnai tēmai veltītā režisora Matīsa Budovska objektu izrāde “Briesmīgi priecīgas lietas” un tās teksta autori Klāvs Mellis un Ance Strazda asprātīgi paslēpuši sarežģītas draugu attiecības, rāda citādu paraugu tam, kā teātris var būt audzinātājs. Aktieri Agris Krapivņickis, Elizabete Skrastiņa, Emīls Krūmiņš, Igors Šelegovskis izrādē iemieso draudzīgu un simpātisku skolēnu četrinieku, kas satiekas skolas piemēslotākajā laukumiņā. Attiecības mainās, kad viņi tur satiek Silviju Hektori (māk­slinieces Martas Treines milzu lelli). Tā ar glaimiem, divkosību un manipulācijām panāk savstarpēju atriebību ķēdi, ko viens otram gatavi nodarīt draugi. Vai ļaunums ir lipīgs, vai jāprot domāt ar savu galvu (nebūt “čapļakiem”) vai vienmēr klausīt cita padomam – jautā šis uzvedums, kur daudz smieklu, viegluma un improvizācijas.

Staigājamā izrāde “Skolotājas” (Latvijas Leļļu teātris) atsaucas uz skolu statistikas faktu par novecojošo skolotāju īpatsvaru.
Publicitātes (Litas Milleres) foto

Staigājamā izrāde “Skolotājas” (Latvijas Leļļu teātris) atsaucas uz skolu statistikas faktu par novecojošo skolotāju īpatsvaru, kas rosinājis režisoru Edgaru Kaufeldu un leļļu mākslinieku Kristapu Kramiņu izveidot divas milzu skolotājas lielo leļļu formā. Tās no iekšpuses apdzīvo aktieri Artūrs Putniņš, Matīss Millers, abi tēli viegli kariķē pavecāku sieviešu uzvedību un raksturus. Savukārt skatītāji ar azartu seko “skolotājām” gan basketbola, gan dabas zinību, gan dziedāšanas nodarbībās, līdz beidzot pasākumu sirsnīgi noslēdz ar dziesmas “Dar’ man, tēvis, pastaliņas” kopīgu izpildījumu.

Atpazīstamība

Festivāla vienīgo tradicionālās skatuves formas izrādi “Manas domas grib ar mani parunāt” veidojusi igauņu režisore un dramaturģe Kersti Heinlo.
Publicitātes (Litas Milleres) foto


Festivāla vienīgā tradicionālās skatuves formas izrāde “Manas domas grib ar mani parunāt”, ko veidojusi igauņu režisore un dramaturģe Kersti Heinlo, runā ar bērniem par nopietnām dzīves lietām: draudzību, zaudējumiem, vientulību. Skatuves simboliskais sadalījums (igauņu mākslinieks Kristjans Suits) divās pretstatu pusēs iemieso priecīgo un skumjo, kur mājo personificētie tēli – Līksmes un Skumju fejas. Detaļās valdzinoši skaisti izstrādātā po­ētiskā pasaule līdzīga pasaku valstībai, un tā pastāv līdzās divu bērnu attiecībām, ko risina izrādes varoņi un ko atpazīs katrs skatītājs. Savienojot precīzus dialogus un noskaņu maiņas, tēlus atveido aktieri Aigars Apinis, Una Eglīte, Diāna Krista Stafecka, Gerda Embure.

Koncertizrādes jauniešiem “Es arī te, kas man ir jādara” personāži – Rebeka, Elīna, Edgars un vēl daži – ir skarbi tekstā un izaicinoši uzvedībā.
Publicitātes (Litas Milleres) foto


Koncertizrādes jauniešiem “Es arī te, kas man ir jādara” personāži – Rebeka, Elīna, Edgars un vēl daži – ir skarbi tekstā un izaicinoši uzvedībā. Skolas aktu zālē viņi brīvi pārvietojas starp skatītāju rindām, viņi gatavojas grupas “Jūras zvaigznes” koncertam, kas vēlāk kļūst par iestudējuma otro daļu ar savu muzikālo vērtību. Viņi ir blakus – apjukuma un pretrunu pilnas jauniešu intonācijas, vēlme būt brīviem un vienlaikus vajadzīgiem, un tās ir atpazīstamas lietas jebkuram pusaudzim un viņa ģimenei. Jauno režisoru un aktieru grupa – Endīne Bērziņa, Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Hugo Puriņš, Kārlis Elvis Artejevs – ar izrādi sasniedz mērķi – spoguļot jauniešu sajūtas, kuri gluži kā zaļi kartona taureņi, uzdurti uz tafta drapērijas padomju laiku aktu zālē, vēlas lidot, un viņi ir jāierauga.

Klātbūtne

Dejas izrāde “Ceļā” ar jauno horeogrāfu Poļinas Filipovas, Imanta Ilgaža, Annas Marijas Puķes, Mārītes Supes un Anastasijas Čornajas darbiem kļuva par piedzīvojumu ārtelpā.
Publicitātes (Litas Milleres) foto


Dejas izrāde “Ceļā” ar jauno horeogrāfu Poļinas Filipovas, Imanta Ilgaža, Annas Marijas Puķes, Mārītes Supes un Anastasijas Čornajas darbiem kļuva par piedzīvojumu ārtelpā, kur neparedzamie laika apstākļi, garāmgājēji un vides scenogrāfija piedāvāja unikālu sajūtu komplektu. Salīdzinot ar iepriekš redzēto, izrādes izpildījums šoreiz ieguva no papildu elementiem. Etīdes ar jutekliskuma noskaņu papildināja mērogā salīdzināmās pilsdrupas ar reljefu, piešķirot dejai rituālu vispārinājumu. Savukārt dejotāju saskarsme ar zāli, smiltīm, zemi, kas atstāja traipus uz ceļgaliem un elkoņiem, radīja faktūru nospiedumus uz ādas un vairoja kopību ar apkārtējo vidi.

Reklāma
Reklāma

Starp parka kokiem un dabā uzvedumā “Figūras” notika sirsnīga satikšanās ar mazākajiem festivāla skatītājiem. Vizuāli skaidra, vienkārša un saistoša, izrāde nepārtraukti saņēma mazo skatītāju aktīvu līdzdalību un visdažādākās novērtējuma reakcijas. Pieredzējusī režisore Liena Šmukste, kuras kontā ir daudzi veiksmīgi iestudējumi bērniem, šoreiz spēlējās ar klaunādes elementiem, ko izpilda aktieri Sandija Dovgāne, Artis Jančevskis, attīstot iztēles pasauli atbilstošā vecumposma bērnos.

Režisores horeogrāfes Kristīnes Brīniņas mudžizrāde “Visi skaitās” jeb rotaļas ar atvēzienu.
Publicitātes (Litas Milleres) foto


Visprecīzāk, manuprāt, festivāla iespējas iedzīvināja režisores horeogrāfes Kristīnes Brīniņas mudžizrāde “Visi skaitās” jeb rotaļas ar atvēzienu (apzīmējums no “Teātra Vēstneša” pieteikuma). Izrāde ar precīzu pilsētvides iesaisti daudzdzīvokļu mājas pagalmā, kas noslēdzās ar visu skatītāju apvienošanos ar dalībniekiem. Centrā – aktieri Melānija Linda Graumane, Arturs Muskars, Oskars Moore, Artūrs Čukurs, Klinta Reinholde, kuri sākumā no viena impulsa sekoja nākamajam un vēl nākamajam, aptverot visu redzamo apkārtni. Nejauša garāmgājēja kustība ierakstījās izrādes darbībā kā organiska vienība. Arī orķestra gājiens, dejotājas no vietējiem kolektīviem, balkona kaķis un vēl citi. Par svarīgāko kļuva klātbūtnes mir­klis, kur viss un visi piedalās. Izrāde ir konceptuāls veiksmīgs turpinājums dramaturgam Klāvam Mellim, kurš pirms gada telpā “Kurtuve” izrādē “Vēsā” (“Spēlmaņu nakts” specbalvas laureāte) brīdināja skatītājus, ka nebūs sēdvietas, no kuras redzama visa izrāde kopumā. Arī “Visi skaitās” nav tikai viena nozīme, ikkatram jebkādā veidā (ar smaidu, plaukstām, kājām u. c.) bija jāpiedalās un jābūt. Pilnībā piekrītu: mudžestētikā nav robežu.

Festivāls Valmierā ik gadus uzbur jaunu un bieži tikai dažas reizes nospēlētu izrāžu sēriju. Un, par spīti marginālajam formātam, ik gadus tas notiek un notiks ar jaunu radošo spēku.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.