Padomju kareivis paceļ sarkano karogu virs Reihstāga Berlīnē 1945. gada aprīļa beigās/maija sākumā. Šajā attēlā redzams, ka vīriem uz katras rokas ir pa pulkstenim. Vēlāk publicētajās versijās pēc padomju cenzūras norādes zagtie pulksteņi tika retušēti. Šī fotogrāfi ja daudzus gadus tika uzskatīta par padomju propagandas šedevru, taču vēlāk fotogrāfs atzinās, ka karoga pacelšana virs Reihstāga bijusi iestudēta un inscenēta.
Padomju kareivis paceļ sarkano karogu virs Reihstāga Berlīnē 1945. gada aprīļa beigās/maija sākumā. Šajā attēlā redzams, ka vīriem uz katras rokas ir pa pulkstenim. Vēlāk publicētajās versijās pēc padomju cenzūras norādes zagtie pulksteņi tika retušēti. Šī fotogrāfi ja daudzus gadus tika uzskatīta par padomju propagandas šedevru, taču vēlāk fotogrāfs atzinās, ka karoga pacelšana virs Reihstāga bijusi iestudēta un inscenēta.
Foto: VIDA PRESS

“Šī fotogrāfija daudzus gadus tika uzskatīta par padomju propagandas šedevru!” Patiesība, kas slēpjas aiz 9. maija 0

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Baltijas valstis paziņojušas Krievijai un Baltkrievijai, ka izstājas no Maskavas kontrolētā elektrotīkla: “Mēs demontēsim pēdējos fiziskos savienojumus” 16
Lasīt citas ziņas

Devītais maijs vai Uzvaras diena pār fašistiskajiem agresoriem vēl joprojām ir vieni no ievērojamākajiem Krievijas Federācijas svētkiem, kurus svin ar plašu vērienu un valstiskā līmenī cenšas padarīt par vistautas prieka un līksmības dienu.

Svin uzvaru “Lielajā Tēvijas karā” – vienu no nedaudzajām patiesajām uzvarām mūsdienu Krievijas vēsturē. Pārējā pasaulē to dēvē par Otro pasaules karu un piemin kā antihitleriskās koalīcijas uzvaru pār nacistisko režīmu Vācijā, tikai dara to 8. maijā. Krievija uzstāj uz 9. maiju un citās zemēs ārpus savām robežām padarījusi šo dienu par savu ideoloģisko instrumentu un šodien arī par savas agresīvās politikas demonstrēšanas simbolu.

Kāpēc šie divi datumi?

CITI ŠOBRĪD LASA

Astotais un devītais. maijs. Ko svin šajos datumos? Kāpēc it kā vienam notikumam ir divas svinamās dienas? Kāpēc atsevišķas sabiedrības grupas Latvijā tik jūtīgi reaģē uz šo datumu vēsturisko nozīmi? Kāpēc kara beigu datums vai, pareizāk sakot, datumi, būtībā šķeļ mūsu sabiedrību? Padomju laikus pieredzējušie Latvijas iedzīvotāji vēl atceras vērienīgās padomju karaspēka parādes Daugavmalā Rīgā, kad 9. maijā svinēja Uzvaras dienu pār nacistisko režīmu Vācijā. Tagad kā nacisma sagrāves diena tiek atzīmēts 8. maijs. Laikam ir nepieciešams neliels ekskurss mūsu ne tik senajā vēsturē.

Ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels naktī no 8. uz 9. maiju Berlīnē paraksta Vācijas bezierunu kapitulācijas aktu.
Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Uzvaras dienas svinības, vai tās notiek 8. maijā vai dienu vēlāk, ir atceres diena hitleriskās Vācijas kapitulācijas aktam un Otrā pasaules kara beigām Eiropā (citur Otrais pasaules karš vēl turpinājās, Japāna padevās tikai 1945. gada septembrī). 1945. gada pavasarī jau bija pavisam skaidrs, ka sabiedroto valstu (Lielbritānijas, ASV, Francijas un PSRS) uzvara pār hitlerisko Vāciju ir tikai laika jautājums. Protams, ka tas bija skaidrs arī pašas Vācijas vadībai.

Tikai Vācijas vadonis Hitlers un daži viņa tuvākās apkārtnes “fīreri” turējās pie pārliecības, ka karu nepieciešams turpināt. 30. aprīlī padomju sarkanās armijas aplenktajā Berlīnē savā bunkurā Ādolfs Hitlers izdarīja pašnāvību. Jau nākamajā dienā, 1. maijā, plkst. 3.50 Vācijas Vērmahta sauszemes spēku komandieris ģenerālis Hanss Krebss personīgi nogādāja padomju 8. gvardes triecienarmijas štābā lūgumu sākt pamiera sarunas. Tomēr Padomju Savienības vadonis Josifs Staļins, informēts par šo faktu, noteica pamiera sarunas nerīkot, pieprasot Vācijas bezierunu kapitulāciju.

Vācijas armijas vadībai bija uzstādīts ultimāts: ja līdz plkst. 10 no rīta nebūs piekrišanas bezierunu kapitulācijai, padomju puse sāks izšķirošo triecienu. Ģenerālis Krebss, atnesot šo vēsti uz vācu armijas štābu, izdarīja pašnāvību. Vācu armijas vadība pagaidām izlēma nekapitulēt, un tās pašas dienas pēcpusdienā sarkanās armijas vienības sāka šturmēt Berlīnes centrālos rajonus. 2. maija naktī plkst. 1.50 vācu armijas vadība izsūtīja radiogrammu uzbrūkošā padomju karaspēka komandierim: “Nosūtām parlamentāriešus uz Bismarkštrāses tiltu. Izbeidzam karadarbību.” Berlīnes garnizons nolika ieročus, un līdz pēcpusdienai gūstā bija padevušies vairāk nekā 134 000 atlikušo Berlīnes aizstāvju. Vācijas valdība, kuru tagad vadīja lieladmirālis Karls Dēnics un kuras mītnes vieta bija Flensburga, nolēma parakstīt kapitulāciju.

Reklāma
Reklāma

7. maijā plkst. 2.42 pēc Viduseiropas laika Reimsas pilsētā ģenerālis Alfrēds Jodls kā Vācijas valdības un armijas pārstāvis parakstīja Vācijas kapitulācijas aktu sabiedroto valstu priekšā. No sabiedroto valstu puses Vācijas armijas kapitulāciju pieņēma ASV armijas ģenerālis Bedels Smits un PSRS bruņoto spēku ģenerālmajors Ivans Susloparovs (padomju militārās misijas vadītājs Parīzē un Staļina pārstāvis sabiedroto valstu apvienotajā štābā).

Vācijas armijas kapitulācija stājās spēkā 8. maijā, stundu pirms pusnakts. Jau dienā daudzās Eiropas pilsētās, atzīmējot karadarbības beigas, tika sarīkotas plašas svinības. Visā Eiropā karš bija beidzies un 8. maiju turpmāk sāka atzīmēt kā Uzvaras dienu pār hitlerisko režīmu Vācijā. Tikai ne Padomju Savienībā…

Pirms kapitulācijas akta parakstīšanas Susloparovs nosūtīja uz Maskavu šā dokumenta saturu un gaidīja instrukcijas, taču līdz kapitulācijas parakstīšanas brīdim tādas netika saņemtas un padomju ģenerālis personīgi uzņēmās iniciatīvu parakstīt šo vēsturisko dokumentu. Kā zināms, Padomju Savienībā personīgā iniciatīva bez ziņas no augšas bija nosodāma rīcība. Padomju vadonim Staļinam likās, ka Vācijai bija jākapitulē tieši PSRS priekšā un tieši viņam, nevis sabiedrotajiem ir jāsaņem vislielākie nopelni šajā uzvarā. Tāpēc Susloparovs tika nolamāts un, izpildot Staļina rīkojumu, tika sarīkota vēl viena Vācijas armijas kapitulācija.

Šoreiz tas notika 9. maijā pusstundu pēc pusnakts: Berlīnes piepilsētā Karlshorstā kapitulāciju no vācu puses parakstīja ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels, no padomju puses kapitulāciju pieņēma maršals Georgijs Žukovs. Keitels, ieraudzījis, ka Vācijas kapitulācijas akta parakstīšanā piedalās arī Francijas armijas pārstāvji, pavīpsnāja un ar ironiju teica: “Ko, vai tad arī frančiem mēs esam zaudējuši?” – “Jā, feldmaršala kungs, frančiem arī!” viņam atbildēja. Tā kā šī, jau otrā, kapitulācija tika parakstīta 9. maijā, attiecīgi Padomju Savienība to pieņēma kā kara beigu datumu. Oficiāli Otrais pasaules karš beidzās 1945. gada 2. septembrī, kad uz ASV jūras spēku karakuģa “Missuri” klāja sabiedroto lielvalstu pārstāvji pieņēma Japānas armijas bezierunu kapitulāciju.

Pēc 1945. gada 9. maija galīgs miers Eiropā vēl neiestājās. Prāgu padomju karaspēks ieņēma tikai 12. maijā, bet lieladmirāļa Dēnica vadīto Vācijas valdību Flensburgā sabiedrotie arestēja tikai 23. maijā. Baltijas valstīs, Polijā, Rie­tum­ukrainā un Rietumbaltkrievijā turpinājās nacionālo partizānu cīņa pret padomju režīmu.

Mājup ar uzvaru un ne tikai…

ASV laikraksta “The Call Bulletin” titullapā 1945. gada 8. maijā paziņojums par vācu Vērmahta bezierunu kapitulāciju. Attēlā – kapitulācijas aktu paraksta Vilhelms Keitels, Hanss Frīdenburgs un Vilhelms Okseniuss ASV armijas ģenerāļa Dvaita Eizenhauera galvenajā mītnē Reimsā.
Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX Kapitulation am 7.Mai 1945 / Titelseite 2. Weltkrieg / Gesamtkapitulation der deutschen Wehrmacht im Hauptquartier von Gen. Eisenhower in Reims, unterzeichnet von Jodl,Friedeburg u.Oxenius, 7.5.1945. – ‘The Surrender’. – Titelseite der US-Zeitung ‘The Call Bulletin’, Bd.177, 1945, 8.Mai. E: Surrender 7 May 1945 / Title Page. Second World War 1939-45: Unconditional Surrender of the German ‘Wehrmacht’, signed by Jodl, Friedeburg and Oxenius at headquarters of Gen. Eisenhower in Reims. – ‘The Surrender.’ – Title page of US-newspaper ‘The Call Bulletin’, vol. 177, 8 May 1945.

Karš bija beidzies, bet cita cīņa tikai sākās. Tiesa, varbūt to nevar nosaukt par cīņu, bet gan drīzāk par savdabīgu sporta veidu. Karā kā jau karā, vēsta franču paruna, un pie visiem kara “jaukumiem” parasti pieskaita arī marodierismu jeb dīvaini formulētu attaisnojumu atklātai laupīšanai. Neviena karojošā puse nav izņēmums. Visus gadus pēc kara beigām padomju puses reakcija uz apvainojumiem, ka arī padomju karaspēka karavīri ir veikuši šo ne tik cēlo nodarbi, ir bijusi viennozīmīga – tie ir meli un nepatiesi apvainojumi. Tomēr arī Padomju Savienības karavīri ir piesavinājušies sev nepiederošas mantas, tas ir noticis pat valstiskā līmenī.

1944. gada vasarā akadēmiķis I. Grabars un mākslas zinātnieks V. Lazarevs ieteica Staļinam sākt izmantot pret Vāciju kompensācijas un restitūcijas principu jeb, vienkāršāk runājot, sākt izvest no Vācijai atkarotajām teritorijām visus vērtīgos mākslas un vēstures priekšmetus. Motivācija: nekas nevar kompensēt tos zaudējumus, ko padomju kultūrai nodarījuši fašistu barbari, tāpēc padomju pusei ir morālas tiesības darīt to pašu Vācijā. 1945. gada februārī Padomju Savienībā sākās speciālu komandu formēšana, kuras nosauca par “apsekošanas brigādēm”. Šo brigāžu uzdevums bija izokšķerēt padomju karaspēka ieņemtās Vācijas teritorijas muzejus un visu vērtīgo pārvest uz PSRS. Līdz 1946. gada 1. janvārim šādas brigādes, kas bija sakomplektētas pārsvarā no muzejniekiem, mākslas zinātniekiem un ekspertiem, uz Padomju Savienību aizsūtīja ap 5000 kastu ar dažādiem muzejiem konfiscētiem priekšmetiem, piemēram, arheologa H. Šlīmana Trojas izrakumu kolekciju, Drēzdenes mākslas galeriju u. c.

Veda arī karavadoņi. Tiesa, tas nebija oficiāli, bet kā kara trofejas. Piemēram, Staļina personīgās apsardzes priekšnieks ģenerālis Nikolajs Vlasiks bez galda servīzēm, kristāla vāzēm, vairākiem dučiem fotokameru, kinokameru un citu sīkumu, braucot mājup no Potsdamas konferences, valdības vilcienam bija piekabinājis klāt divus vagonus, kuros veda… trīs govis, divus zirgus un bulli. Radiem uz laukiem. Savukārt bēdīgi slavenais čekas ģenerālis Serovs tikko ieņemtajā Berlīnes reihsbankas pagrabā bija piesavinājies vairākus maisus naudas.

Pie rokām sveša manta pieauga arī citiem varenajiem karavadoņiem. 1946. gada 23. augustā padomju ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks M. Bulgaņins rakstīja ziņojumu Staļinam: “Jagodinas muitā, Koveļas tuvumā aizturēti septiņi vagoni, kuros atrodas 85 kastes ar mēbelēm. Pēc pārbaudes izrādījās, ka mēbeles pieder maršalam Žukovam.” Kad maršalu vajadzēja novākt no acīm tālāk, šo ziņojumu atcerējās un oficiāli inkriminēja Žukovam marodierismu, par sodu aizsūtot vienu no galvenajiem izcīnītās uzvaras kaldinātājiem uz Odesas kara apgabalu par komandieri. Šai uzvarai bija neattaisnojami augsta – tūkstošiem karavīru dzīvības – cena. Fiziski novākt Žukovu Staļins neuzdrošinājās, jo maršals bija pārāk populārs valstī un armijā.

Līdzīgi ar salaupītajām mantām rīkojās arī citi. Bieži vien stacijās bija sastopami apsargājami vagoni ar uzrakstu uz durvīm “Ģenerāļa Deņisova vagons” vai “Ģenerāļa Kruglova vagons”. Tur uz jaunajām mājvietām brauca uzvarētāju paņemtās lepnās mēbeles no vācu aristokrātu savrupmājām, klavieres, milzīgie persiešu paklāji un citi labumi. Uz šā fona parasto karavīru trofejas izskatās nenozīmīgas un smieklīgas. Karavīrs jau var atvest tikai to, kas satilpst maisā. Tie, kas nāca no laukiem vai attālākajiem Sibīrijas un Vidusāzijas rajoniem, veda sev līdzi caurspīdīgos dāmu peņuārus, uzskatot tos par smalku apakšveļu. Tie, kas bija gudrāki, stiepa sev līdzi paklājus, dūnu spilvenus, siltās kamieļvilnas segas, dāmu zeķes, velosipēdus, šujmašīnas. Tie, kas bija zinošāki tirdzniecības un pārdošanas jomās, veda radioaparātus, smagās “firmas” instrumentu kastes, patafonu vai šujmašīnu adatas, kas Padomju Savienībā bija ļoti ejoša prece.

Karš atstāja rētas abās konfrontējošajās pusēs, Vācijas armija laupīja okupētajā padomju teritorijā, padomju puse to pašu darīja ieņemtajā Vācijā. Pie reizes arī citās Eiropas zemēs, kur tā nonāca 1944. un 1945. gadā.

Lielā Tēvijas kara veterāni – Staļingradas kaujas dalībnieki 1972. gadā.
Foto: AFPFORUM

Kādas tad bija kara beigas, un ko tās atnesa Eiropai? Nenoliedzami, viens agresors bija sakauts un iznīcināta viena no divām totalitārajām diktatūrām, kura savus briesmu darbus – koncentrācijas nometnes, holokaustu, intervenci – pamatoja ar murgainu rasu teoriju par pilnvērtīgiem un nepilnvērtīgiem cilvēkiem, raugoties no nacionālā viedokļa. Taču otra totalitārā diktatūra palika.

Staļiniskajai PSRS uzvara nāca ar asiņainiem, bieži nevajadzīgiem upuriem. Vēl līdz šai dienai ir diskutējams jautājums par to, cik lieli bija padomju armijas zaudējumi karā. Pēdējie autoritatīvie pētījumi Krievijā liecina, ka tikai zaudējumi kaujas laukos varētu būt pāri par 27 milj. cilvēku (kritušie un no ievainojumiem mirušie), jāpieskaita arī t. s. netiešie kara zaudējumi – mirušie frontes aizmugurē, blokādē. Vēl jāpieskaita arī pašas valsts iznīcinātie pilsoņi – Padomju Savienība praktizēja veselu tautu izsūtīšanu, vienkārši pasludinot tās par vācu iebrucējiem simpatizējošām un padomju iekārtai bīstamām: Pievolgas vācieši, čečeni, Krimas tatāri, somi, kalmiki, inguši u. c. Kara laikā gulaga impērija darbojās pilnā sparā…

Tomēr Padomju Savienības vadība uzvaras augļus varēja izbaudīt pilnībā. Padomju armija palika gandrīz visās iekarotajās zemēs, izņemot Austriju, visas šīs zemes nokļuva padomju ietekmes sfērā un līdz ar visu Austrumeiropu un gandrīz visu Centrāleiropu pēc Aukstā kara sākuma atradās dzelzs priekškara padomju pusē. Vēl traģiskāks liktenis pēc Otrā pasaules kara gaidīja Baltijas valstis, kuras atšķirībā no Polijas, Čehoslovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Bulgārijas un Dienvidslāvijas vispār zaudēja neatkarību.

“Uzvaras dienas” dažādās izpausmes

Nemirstīgo pulka piemiņas pasākums gadskārtējā Uzvaras dienā 2018. gada 9. maijā Vladivostokā.
Foto: Denis Kabalev/SHUTTERSTOCK

Padomju Savienībā 9. maiju par svinamu svētku dienu pasludināja jau 1945. gadā, tomēr jau trīs gadus vēlāk šos svētkus atcēla un uz gadu desmitiem 9. maijs Padomju Savienībā bija parasta darba diena. Padomju diktatoram Staļinam nebija vajadzīgas ne grandiozas karaspēka parādes par godu uzvarai, ne slavas dziesmas padomju armijas karavadoņiem. Tālaika oficiālā ideoloģija vēstīja, ka uzvaru karā ir guvis tieši viņš – ģeniālais “tautu tēvs” un “dižais karavadonis” ģenerālisimuss Staļins. Visi pārējie maršali un ģenerāļi, par mazākiem karavadoņiem nemaz nerunājot, vienkārši bija lieki.

Turklāt Staļins ar aizdomām skatījās uz bijušajiem frontiniekiem. Viņam likās, ka armija bija kļuvusi neatkarīgāka, un viņam rēgojās jauna dekabristu kustība. Bijušie kara varoņi bieži vien nokļuva zem totalitārās varas represiju riteņiem. Arī kara invalīdi pēc uzvaras nebija vēlami – kara invalīdi bija pārplūdinājuši lielāko padomju pilsētu ielas, kur nodarbojās ar ubagošanu, jo šī iedzīvotāju kategorija nesaņēma gandrīz nekādu sociālo palīdzību. Vienu brīdi šie cilvēki no pilsētu ielām pazuda, viņus aizveda kur tālāk, lai nemaitā skatu.

Mūsdienu Krievijā nelabprāt atceras, ka gadu desmitiem ne vara, ne sabiedrība kara veterānu nopelnus, kā arī viņus pašus vienkārši neievēroja. “Pirmkārt, viņu bija ļoti daudz. Pat Padomju Savienības varoņi dzīvoja nabadzībā. Kaujas Slavas ordeņa kavalieriem ne tikai nebija nekādu privilēģiju, viņiem pārmeta to prasīšanu. Piecdesmitajos gados it kā “pēc darbaļaužu lūguma” atcēla pat piemaksas par apbalvojumiem,” vēlāk atzina Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, ģenerālmajors Aleksandrs Kiriļins. Arī pēc “tautu tēva” nāves nākamais padomju valsts vadītājs Ņikita Hruščovs, cenšoties likvidēt Staļina personības kultu, Uzvaras dienas svinības neatjaunoja, jo nevēlējās, lai šo dienu kādi asociētu ar Staļina ieguldījumu karā.

Devītais maijs padomju valstī par svētku dienu atkal tika pasludināts tikai 1965. gadā, un tas notika ar jaunā PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ziņu. Valsts, kura nebija parūpējusies, lai savāktu mežos un purvos milzīgos daudzumos atrodamās karavīru mirstīgās atliekas, un kurā kara veterāni līdz tam nebija ne plika graša vērti, pēkšņi visos līmeņos sāka sludināt, ka 9. maijs ir “katram padomju cilvēkam svēts datums”! Aizsākās jauna mīta radīšana padomju ikdienā. Kas tad bija noticis?

Kāpēc padomju vadoņiem vēl nesen tik vienaldzīgā attieksme pret Uzvaras dienas atzīmēšanu bija tik kardināli mainījusies? Galvenais iemesls – bija nepieciešams kāds sabiedrību konsolidējošs mīts, kāda ideoloģiska “provokācija”, ja ļauts tā teikt. Vēsturiskie mīti ir jebkuras valstiskās ideoloģijas pamatā, taču 9. maija atdzimšanai šajā laikā arī var atrast vēl vairākus iemeslus, kas noteica, kāpēc Uzvaras svētki tieši Brežņeva valdīšanas sākumā kļuva par valsts galvenajiem svētkiem.

Pirmkārt, pretēji sludinātajai drīzai dzīvošanai komunismā un gaidītajam vispārējās labklājības iestāšanās brīdim Padomju Savienībā bija iestājusies ekonomiskā krīze – ideja par sociālistisko pārākumu pār “pūstošo kapitālismu” bija bankrotējusi un pati sociālisma lielvalsts bija spiesta iepirkt labību Rietumos. Bija akūti nepieciešama ideja, kas ļautu novirzīt tautas domas par vispārējo trūkumu un celt pašapziņu un patriotismu. Par laimi, pienāca uzvaras pār Vāciju 20. gadadiena – 1965. gads.

Šāda vēsturiskās uzvaras heroizācijas mīta radīšanai piekrita visi padomju augstākie vadoņi, ieskaitot arī pašu Brežņevu – galu galā arī viņš bija kara dalībnieks un varēja apelēt pie “frontes brālības”. Tiesa, viņa, maigi izsakoties, dīvainā tieksme pēc slavas un militārajiem ordeņiem kara piemiņas ideju beigās degradēja galīgi (L. Brežņevs – pieckārtējais Padomju Savienības varonis utt., u. tml.).

Uzvaras jaunais traktējums pilnīgi aizliedza atgādināt par frontes skarbo dzīvi un ciešanām kara laikā. Grāmatas, vērienīgas padomju karavīru idealizējošas kinofilmas, grandiozas karaspēka parādes, ordeņotu veterānu publiski stāsti par varonību kaujās – tas raksturoja padomju propagandu par uzvaru Otrajā pasaules karā. Tālaika padomju polittehnologu galvenais uzdevums bija iestāstīt sabiedrībai, ka “mūsu armija (resp., padomju armija) ir labākā pasaulē un fašistu suņus un izdzimteņus uzvarēja bez lieliem zaudējumiem”.

Minēt tādas lietas kā 1941. gada katastrofa, miljonus karagūstekņu, bezjēdzīgajos uzbrukumos kritušo miljonus – tas nebija vēlams un to nedarīja. Neviena slikta vārda par padomju armiju, neviena negatīva vārda par padomju karavīru – Eiropas atbrīvotāju no nacisma jūga, tā tas bija līdz pat padomju impērijas galam.

Nedaudz par mūsdienām

Kara veterāni un citi interesenti Uzvaras parkā pie pieminekļa padomju armijas karavīriem, lai atzīmētu nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu 2006. gada 9. maijā.
Foto: Lauris Nagliņš/LETA

Šodienas Krievijā maija devītā diena ir lielākie svētki. Neraugoties uz to, ka ir vēl visādas “Krievijas vienotības dienas”, “tēvijas dienas” utt. – “Uzvaras svētki” paliek galvenie. Pēc PSRS sabrukuma 9. maiju svinēja gandrīz visā postpadomju telpā, tomēr pamazām, pieaugot Krievijas agresīvajai retorikai pret savām kaimiņvalstīm, šo svētku svinēšana gāja mazumā. Par Baltijas valstīm viss ir skaidrs – šeit šīs dienas atzīmēšana ir līdzvērtīga nelojalitātes izrādīšanai pret pastāvošo politisko iekārtu un nacionālo valsti.

Savukārt 21. gadsimta pirmās desmitgades vidū Krievijā ieviestā Georga lentīte kā 9. maija simbols un šai lentītei raksturīgās krāsas (kam nav nekāda sakara ne ar Otro pasaules karu, ne ar Padomju Savienības uzvaru tajā) tiek uztvertas kā Krievijas agresijas simbols. Šā brīža situācijā 9. maija “svinēšana” un attiecīgās simbolikas lietošana vienādojama ar Krievijas agresijas slavināšanu.

Būtībā šodien Krievijā 9. maijs pilda to pašu funkciju kā PSRS laikos – krievu tautas identitātes stiprināšana, tai skaitā arī tajās teritorijās, kas kādreiz ietilpa Padomju Savienībā. Šogad 9. maija svinētāji noteikti blakus Georga lentītēm un gana dīvainajam elku pielūgsmei līdzīgajam “nemirstīgo pulka gājienam” izmantos arī par Krievijas agresijas simboliku kļuvušos burtus – simbolus “zet” un “vī”.

Bijušajā padomju impērijā ietilpstošās valstis arvien vairāk atsakās no 9. maija svinībām un padomju simbolikas izmantošanas šīs dienas atzīmēšanai. Ukrainā 9. maijs ir “Miera un samierināšanās diena”, un Krievijas sāktais karš pret šo valsti uz visiem laikiem tur ir izbeidzis 9. maija kultu pat tā viskvēlākajos piekritējos. Moldovā Georga lentītes un simboli Z un V ir aizliegti. Kazahstāna aizliedza Georga lentītes krāsas jau pirms vairākiem gadiem. Pat Krievijas tuvākās sabiedrotās Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents 9. maijā izvairās no Georga lentītes krāsām, tā vietā izmantojot savas valsts karoga sarkanzaļās krāsas.

Mūsdienu Krievijā 9. maija svinības būtība ir absurda svētki: viltus kara veterānu pūļi, visur Georga lentītes sajaukumā ar Krievijas karogiem – uz bērnu ratiņiem, uz mazo pūdeļsunīšu uzpurņiem, dziesmas un dejas sarkanās armijas stilizētos mundieros. “Nemirstīgo pulka gājieni”. Par modes lietu kļūst mazgadīgos bērnus un pat zīdaiņus saģērbt sarkan­armiešu formā, pa visiem skaļruņiem skan priekpilni propagandistiskais sauklis “Varam atkārtot!”. Iespējams, ka šis absurds arī kādreiz to visu izbeigs. Bet pagaidām – Kremļa impērijas “Uzvaras dienas” valkīriskās svinības turpinās līdz pēdējam, jo morālo vērtību kategorijā nekas cits tai nav atlicis…

SAISTĪTIE RAKSTI