“Šie parādi neradās izklaidēm vai greznībai, bet gan palīdzot ģimenei un glābjot tēvu!” Miks stāsta, cik viegli Latvijā nokļūt neapskaužamā situācijā
0
“Ļoti daudzi domā, ka parādos cilvēki nonāk tāpēc, ka dzīvo pāri saviem līdzekļiem vai nemāk rīkoties ar naudu. Mana situācija ir pavisam cita,” ar šādiem vārdiem sākas Mika vēstule LA.LV. Šobrīd cilvēkiem ir arvien grūtāk atrast darbu, algas netiek palielinātas, mākslīgais intelekts aizstāj cilvēkus, bet tajā pašā laikā viss kļūst dārgāks. Šis ir Mika stāsts.
“Parādos nonācu 2018. gadā, kad bija nepieciešama nauda tēva operācijai un ārstēšanai. Tajā brīdī nebija variantu — ģimene bija svarīgāka par visu, un es darīju visu, lai palīdzētu. Tobrīd nedomāju par sekām sev pašam, jo galvenais bija glābt un palīdzēt tuvam cilvēkam.
Pagāja gadi, veselība pašam sabruka, kļuvu par 2. grupas invalīdu, sākās nopietnas veselības problēmas, operācijas, sāpes un ilgstoša ārstēšanās. Taču dzīve neapstājas — rēķini turpina nākt, kredīti nepazūd, procenti aug, un cilvēkam pamazām sāk zust spēki vispār eksistēt.
Visgrūtākais ir tas, ka slimības lapas un invaliditātes maksājumi Latvijā bieži vien nav pietiekami normālai izdzīvošanai. Kamēr esi slims, sistēma it kā pasaka: “ārstējies”, bet realitātē ar to naudu nepietiek ne komunālajiem maksājumiem, ne pārtikai, ne medikamentiem. Pēc ilgāka laika cilvēks tiek nostādīts situācijā, kur jāiet strādāt pat tad, ja ķermenis vairs netur slodzi un katra diena paiet sāpēs.
Esmu spiests strādāt ar smagām sāpēm, jo citādi vienkārši nav iespējams izdzīvot.
Cilvēki no malas redz tikai to, ka tu esi darbā, bet neredz, ko tas maksā veselībai. Dažreiz knapi vari piecelties, knapi izgulies, jo sāpes neļauj normāli gulēt, bet tik un tā jāiet strādāt, jo pretējā gadījumā nevarēsi samaksāt rēķinus un parādus.
Papildus tam gadiem ilgi notiek nepārtraukts psiholoģiskais spiediens par parādiem. ZTI un piedzinēji zvana, raksta, draud ar piedziņām, kontu bloķēšanu un citiem ierobežojumiem. Nevienu īsti neinteresē, kādos apstākļos cilvēks nonācis parādos, kāda ir veselība vai vai cilvēkam vispār ir no kā samaksāt. Tu sistēmai esi tikai cipars un parādnieks.
Smagākais ir tas, ka šie parādi neradās izklaidēm vai greznībai. Tie radās, palīdzot ģimenei un glābjot tēvu.
Bet beigās pats paliec viens ar veselības problēmām, invaliditāti, stresu un milzīgu psiholoģisku slogu. Ilgstošais stress gadiem grauj veselību vēl vairāk — bezmiegs, trauksme, nervu sabrukums, pastāvīga sajūta, ka esi iedzīts stūrī.
Daudzi nesaprot, cik ļoti cilvēku salauž situācija, kad viņš grib strādāt un dzīvot normāli, bet veselība to vairs neļauj pilnvērtīgi darīt. Tajā pašā laikā sistēma neprasa, vai tev sāp, vai tu vari paiet, vai vari izgulēties — maksājumiem jābūt jebkurā gadījumā.
Visvairāk sāp tas, ka bieži cilvēks šādā situācijā sāk justies nevajadzīgs un pamests.
Tu gadiem cīnies, centies izdzīvot, strādā ar sāpēm, palīdzēji citiem, bet beigās paliec viens pret visu sistēmu. Un ļoti daudzi Latvijā šodien dzīvo tieši tāpat — klusējot, ar sāpēm, stresu un bailēm par rītdienu.”
Vai arī tev ir viedoklis par darba meklējumiem un finansiālajām problēmām? Varbūt vēlies padomu no kāda speciālista finanšu jautājumos? Varbūt vienkārši pilna sirds? Dalies savā stāstā, rakstot man uz [email protected].
