FOTO. Stambula – no sultānu varenības līdz laikmetīgai mākslai 2
Anita DAUKŠTE, TV 24, speciāli LA.lv
Turcijas lielākās pilsētas Stambulas vecpilsētas Sultanahmetas apmeklējums ietilpst katra sevi cienoša tūrista ceļojumu sarakstā, jo tajā savijas Austrumu un Rietumu civilizāciju vēstures līkloči. Taču mūžam mainīgās Stambulas tēvi nebūtu uzdevumu augstumos, ja neparūpētos par to, lai pilsētas viesi negrimtu vien vēstures faktos un vēsturiskā diženuma apcerē – tieši pretī Sultanahmetai Bosfora jūras līča pretējā krastā ir izveidots modernās Stambulas kvartāls Galataporta ar Modernās mākslas muzeju, restorāniem un dārgiem iepirkšanās centriem. Stambula savu “kontrastu pilsētas” statusu ( kādā tā vai citādi ietilpst jebkura pasaules megapole) apliecina smalki, bet ar dzelžainu apņēmību pierādīt, ka Turcijai un tās lielākajai 20 miljonu pilsētai ievērības cienīgi arī tās mūsdienīgie vaibsti.
Neesi bijis Sultanahmetā, neesi bijis Stambulā
Stambulas vecpilsētas Sultanahmetas greznākā rota ir vairāk kā 1400 gadus vecā Svētās Sofijas katedrāle. Tā ir viens no dižākajiem pasaules arhitektūras pieminekļiem: uzcelta imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā no 532. līdz 537. g. m.ē. Vēlāk 15. gs., tai pievienojot minaretus, katedrāle tika pārveidota par mošeju. Vairāk nekā 1000 gadus katedrāle bija Bizantijas impērijas arhitektoniskā rota un vienlaikus lielākā baznīca pasaulē. Taču tik vēsturiski piesātināts objekts nevar ne palikt politisku kaislību objekts. 1934.gada lēmumu – ka Svētās Sofijas katedrāle būs muzejs – atcēla 2020.gadā. Pēc 86 gadu pārtraukuma tā atkal tika atvērta musulmaņu lūgšanām. Toreiz Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana lēmums izraisīja daudzu, īpaši pareizticīgās Grieķijas, nosodījumu. Taču Erdogans vēlējās uzsvērt, ka ir patstāvīgs politiķis, kuram nav būtisks citu viedoklis, bet reliģija ir kā instruments politiskā prestiža veicināšanai. Nespriedīsim no sava rietumnieka skatu punkta – lai izvairītos no islāma fundamentālisma un radikālā islāma izplatīšanas draudiem, arī Turcijas laicīgajai varai jāiet uz kompromisiem, gan padarot muzeju par mošeju, bet arī – visus imāmus par pašvaldību ierēdņiem, kuriem katrs savs teiktais sprediķis jāsaskaņo ar pilsētas mēriju. Nesen bija gadījums, kad kāds imāms mainīja 2 teikumus sprediķī un…. saņēma sodu – nekavējoša atstādināšana un tiesu darbi.
Ko tas nozīmē tūristiem? To, ka viņu apskatei ir atvērts grandiozās ēkas otrais stāvs ar senajām freskām, kas saglabājušās no ēkas tapšanas pirmsākumiem. Un var mest skatu lejā pār 2.stāva galerijas margām uz leju, kur pulcējas ticīgie. Lai tomēr varētu netraucēti iepazīties ar šīs grandiozās ēkas vēsturi pavisam mūsdienīgā veidā – var doties uz Svētās Sofijas katedrāles muzeju, kurā videoprojekcijās aptuveni pusstundas laikā var noskatīties filmas – kā tapa ēka, kādi pasaules likteņus izšķiroši lēmumi tajā tika pieņemti, un, kā mainījās Stambulas vēsturiskā seja, pateicoties šai katedrālei. Muzejs ( Hagia Sophia DEMM Museum) atrodas turpat blakus, Hipodroma laukumā.
Blakus, jeb pareizāk sakot – pretī Svētās Sofijas katedrālei – atrodas otra no Sultanahmetas rajona ievērojamākajām celtnēm – Zilā mošeja, ko no 1609. līdz 1619. gadam uzcēla sultāna arhitekts Mehmets Aga. Tās seši minareti (parasti pie mošejām ir viens vai divi minareti) tika uzskatīti par izaicinājumu islāma svētvietai Mekai. Taču ir vēl otra versija – ka sultāns Ahmets I teicis arhitektam – uzbūvē man mošeju ar zelta ( altin – turku valodā ir zelts) minaretu, bet ar arhitekts sadzirdējis – alti ( kas nozīmē – seši) minareti. Lai nu kā arī nebūtu – pie Zilās mošejas izkārtojas tikpat garas tūristu rindas, kā pie otra pasaules brīnuma – Svētās Sofijas katedrāles.
Pasaulslavenajā Dena Brauna romānā “ Inferno” noslēgumā ir epizode, kad profesors Lengdons novērš cilvēces bojāeju, neļaujot caur ūdeņiem izplatīties sērgai, kas padarītu neauglīgu cilvēci. Vieta, kas par kuras ūdeņiem ir runa romānā, ir nekas cits, kā Bazilikas cisterna (Yerebatan Sarnıcı) – savulaik grandiozs ūdens pazemes rezervuārs, kas Stambulai daudzo karu un aplenkumu laikā ļāva saglabāt ūdens resursus un neļāva nomirt no slāpēm tās iedzīvotājiem. Sākta būvēt 4.gadsimtā, bet pabeigta 532.gadā Justiniāna laikā, vēlāk tika pamesta, lai atdzimtu kā muzejs 1987. gadā. No seniem tempļiem ņemtās kolonnas, kas tur pazemes būves konstrukciju, savādā mistiskā atmosfērā un ūdens zem laipām, pa kurām pārvietojas tūristi, rada sirreālu noskaņu.
Parasti tūristu ceļš no Bazilikas cisternas ved uz Topkapi pili – kādreizējo Osmaņu impērijas sultānu rezidenci. Taču atļaušos piedāvāt apmeklējumam citu vietu, faktiski – divas. Viena ir turpat Sultanahmetas rajonā esošais Arheoloģijas muzejs, kur koncentrēts viss labākais, kas iegūts izrakumos Turcijas teritorijā: protams, gan austrumu, gan senās Grieķijas un Romas impērijas artefakti.
Laikmetīgā Stambula
Otrs ieteikums, ja ir vēlēšanās tomēr skatīt, kā dzīvoja sultāni nu jau līdz impērijas norietam – tad jādodas no Sultahmetas pāri Galatas tiltam uz Dolmabahčes pili – greznība šajās baroka stila telpās būs lielāka nekā Topkapi.
Un, dodoties uz Dolmabahčes pili, nepaejiet garām modernās mākslas rajonam Galataportai un Stambulas Laikmetīgās mākslas muzejam.
Galataporta – tā ir pasažieru osta, kurā piestāj lielie kruīzu laineri, katru dienu izlaižot pilsētas ielās tūkstošiem tūristu. Stambula, ko ierauga viņi, ir nevis Osmaņu impērijas un Ataturka republikas arhitektūras un gara sajaukums, nevis tirdzniecības degsmes pārņemtais Lielais tirgus, bet gan laikmetīgās mākslas objektu piesātināta, grezna promenāde, ar apkārt izbūvētiem zīmolu veikaliem, restorāniem un kafejnīcām.
Istanbul Modern jeb Stambulas Laikmetīgās mākslas muzejs savās jaunajās telpās Galataportā ( Karaköy rajonā) ir nesen – kopš 2023.gada marta. Pārsvarā tas piedāvā iepazīties ar turku mūsdienu vizuālo mākslu un fotomākslu. Kāpēc tas būtu nozīmīgi izlutinātajam Eiropas un Latvijas tūristam? Tāpēc, ka demonstrē austrumnieciski sarežģīto pieeju rietumu mākslas tradīcijai. Varbūt izteicos pārāk aizplīvuroti, bet ir jāsaprot, ka Turcijas vēsturiskajai un reliģiskajai tradīcijai, mentalitātei ir citāda izpratne par mākslas sūtību un iespēju to izbaudīt. Islāmā dievam nav cilvēka tēla un cilvēka attēlojums ilgstoši bija ķecerība. Tāpēc mākslinieks noteiktos vēstures periodos ir teju kā varonis, kas spiests radīt nevis tāpēc, ka to visi gaida no viņa, bet gluži vai par spīti apkārtējo attieksmei. Ne mūsdienās, protams. Turpat blakus Galataportai atrodas turku arhitekta, zinātnieka, mākslinieka viduslaikos Mimara Sinana vārdā nosauktā Mākslas universitāte, kurā mācās tūkstošiem studentu no Turcijas un visas pasaules.
Vēl viens mākslas muzejs, kurā ir bagātīga mākslas darbu kolekcija, un kas atklāj ne tikai seno, bet arī Turcijas mākslu 19., 21. gadsimtā, jau ar modernisma vēsmām, ir Sakıp Sabancı muzejs Emirganā, Bosfora līča krastā, blakus gleznainajam Emirgana parkam. Sabanči ir viena no bagātākajām Turcijas ģimenēm, kuras īpašumu apmērs tiek lēsts 20 – 30 miljardu dolāru apmērā. Sakips Sabanči bija miljardieris un filantrops, kurš ne tikai radīja privātu muzeju, bet arī universitāti un labdarības projektus. Kopš viņa nāves 2004.gadā ģimene turpina filantropijas un mecenātisma tradīciju.
Viena no izstādēm Sabanči muzejā tieši atklāj pieminēto sarežģīto mākslinieka ceļu Turcijā – Meleka Celala – turku pašā meita, kas atļāvās izlekt no ģimenes tradīcijas un kļuva par mākslinieci, Eiropas mākslas tradīcijas nesēju. Šobrīd Turcija izceļ šīs “ turku republikas aizmirstās sievietes”, kas savulaik izrāvās no tradicionālās ģimenes priekšstatiem par tikumīgu dzīvi un it kā metās mākslinieciskā bohēmā, bet faktiski vienkārši realizēja savu talantu un sapņus.
Lai noteiktu kādas valsts un sabiedrības brīvdomību un mūsdienīgumu, es parasti braucienos vēroju, vai jaunieši, pārīši iet pa ielām sadevušies rokās un skūpstās. Stambula šo “testu” ir izturējusi gan pirms 10 gadiem, gan arī tagad. Pārliecinieties paši – nepilnas 3 stundas lidojuma ar Turkish Airlines un jūs esat megapolē, kas sajūsmina ar daudzslāņainu un krāšņu pilsētas dzīves vērienu.
