Ieva Brante ar sunīti Tinkī

FOTO. “Tā bija visskaistākā vēstule, kādu sen nebiju saņēmusi,” Ieva Brante atklāj stāstu, kas mainīja viņas ģimeni 0

Svētdienas rītā politiķe, Rīgas domes deputāte savā “Facebook” kontā dalījusies ar kādu emocionālu stāstu par to, kā kāda vēstule mainījusi viņas sajūtas un viņa kļuvusi par mammu savai sunītei Tinkī jeb Ķirbītei.

Reklāma
Reklāma
7 lietas, ko gudri cilvēki par sevi nekad nesaka
“Izgāju cauri ellei!” Divu bērnu mamma atvadās no bērniem un tikai pēc ķīmijterapijas uzzina, ka nekad nav bijusi slima 4
Raksturs un liktenis pēc dzimšanas datuma: pārsteidzoši precīzs raksturojums 6
Lasīt citas ziņas

Deputāte raksta, ka pēc sava iepriekšējā sunīša aiziešanas nemaz neesot bijusi gatava jaunam: “Tinkī (Ķirbīte) nebija man plānota. Es negribēju un neplānoju, un… jā, es negribēju. Punkts. Nav jātaisnojas par savu lēmumu, taču pēc Būu aiziešanas, es nespēju. Es to zināju, sapratu un biju mierā ar to.”

Viņa bijusi ceļojumā Itālijā, kad saņēmusi kādu vēstuli no svešas meitenes. Sūtītājas vārds nebija atpazīstams, tāpēc vēstule kādu laiku palikusi neatvērta.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Meitenes vēstule mani īpaši uzrunāja. Viņa lūdza paņemt sunīti, jo ļoti viņu mīl. Jā, jūs nepārklausījāties. Nemēģiniet šeit rakstīt nosodījumu. Lieki. Tā bija skaistākā vēstule no visām, kādu sen nebiju saņēmusi.”

Vēstule bijusi patiesa, bez uzspīlētas līdzjūtības par Būu aiziešanu, bez pielīšanas un asarām. Meitene ļoti gribēja špicīti, taču nozīmīgas pārmaiņas viņas dzīvē spieda darīt pretējo. Viņa izvēlējās mīlestībā balstītu lēmumu, nevis pa visu cenu pierādīt citiem “es varu”.

Tā nu Ieva atsaukusies adoptēšanas lūgumam, taču viņa atzīst, ka sākotnēji Tinkī nav uztvērusi kā savu. Viņai bijušas siltas jūtas, taču iekšēji neradusies sajūta, ka sunītis ir viņas.

Kāds negaidīts notikums to visu mainījis: “Par manu viņa kļuva tad, kad pagaršoja saimniecības kopšanas līdzekli no apkopējas krājumiem un viņas mute sāka putot. Es to nemanīju. Viņa atnāca, uzlika man virsū savas ķepiņas un teica: “Mammu, es kaut ko ne to pagaršoju. Man ir slikti.” Jā. Es skaidri to dzirdēju. Un es dzirdēju arī savu iekšiņu. Vēja ātrumā dažās minutēs mēs bijām klīnikā. Todien mēs bijām ģimene.”

No tā brīža Tinkīte ir Ievas: “Viņa ir mana meitene. Mana mazā actiņa, deguntiņš un prieks. Ko es mēģinu teikt? Ļaujiet brīnumiem notikt. Un? Un tie notiks.”

SAISTĪTIE RAKSTI