“Tā ir spēlēšanās ar uguni – līdz kādam traģiskam iznākumam.” Glābēji par mazāk noslogoto posteņu darbības apturēšanu 71
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) pagājšnedēļ paziņoja, ka vismaz līdz gada beigām īslaicīgi un periodiski apturēs 18 mazāk noslogoto posteņu darbību. Šī ziņa pārsteidza ne tikai sabiedrību, bet arī lielu daļu pašu glābēju, pat viens otrs pašvaldības pārvaldes vadītājs, kurš nu paliek bez glābējiem savā teritorija, to uzzinājis tikai pēc pieņemtā lēmuma.
Izmaiņas skars arī trīs Sēlijas posteņus Viesītē, Neretā un Aknīstē, kas ģeogrāfiski veido trijstūri Sēlijas leišmalē, un jaunajos apstākļos veidos tādu kā savienību un viens otru piesegs. “Latvijas Avīze” devās uz Sēliju lūkot, kā tur jaunumus uztver paši glābēji un vietvaras pārstāvji.
Viesītes posteņa komandieris Miks Bondars mani sagaida nedaudz samulsis, jo pirmo reizi ir viens pats postenī. Pirmā diena jaunos apstākļos.
Būtībā tas nozīmē, ka postenis ir slēgts. Jo viens glābējs nav īsti glābējs. Ne braukt kur, ne izglābt ko. Tikai sēdēt uz vietas un darīt komandiera darbu.
Ir piektdiena, un visi trīs Viesītes glābēji pirmo reizi devušies dežurēt uz 26 kilometrus attālo Neretas posteni, kur jau uzreiz devušies izsaukumā uz Aknīsti – dzēsuši šķeldas kaudzi.
“Plānots, ka līdz gada beigām Viesītes postenis būs slēgts 25 dienas. Ja būtu palikusi vecā kārtība, ciet būtu septiņas astoņas dienas. Ja šeit būs jādzēš vai jāglābj, brauks puiši no Neretas, Aknīstes, Jēkabpils, kas ir apmēram lieki 30 kilometri. Laika ziņā tas ir ap 20 minūtēm,” teic M. Bondars.
Komandieris stāsta, ka no visiem trim posteņiem viņa postenī esot vislabākais stāvoklis. No 13 glābējiem (komandieris ir četrpadsmitais) trūkst tikai viena – no 1. oktobra, un tam jau sameklēts cilvēks vietā. Tā ka vismaz Viesītes gadījumā problēma nav kadros. Kur tad?
Izrādās: naudā un virsstundās. Likums paredz astoņu stundu darbadienu, kurām papildus četros mēnešos drīkst sakrāt 144 virsstundas.
Puiši būtu gatavi strādāt vairāk virsstundu, bet to neļauj likums un neesot arī naudas.
M. Bondars norāda uz paradoksālo situāciju, ka daļa viņa glābēju strādā vēl citur: viens uz pusslodzi par autovadītāju Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, vēl ir kalējs, zemnieks, celtnieks, meža izstrādātājs, tā kā virsstundas realitātē jau sanākot tāpat.
“Sanāk tā: ja pirmdien ir 24 stundu maiņa, tad trīs diennaktis ir brīvas, nākamā maiņa ir piektdien un tā uz priekšu. Var fiziski izturēt vairāk virsstundu, nekā atļauj likums. Bet, protams, negribētos, lai glābēji dzīvotu postenī, jo jābūt arī dzīvei ārpusē. Ir ģimene, citas lietas… Risinājums būtu algas pacelšana un atļauja strādāt 200 virsstundas četros mēnešos – tad nebūtu problēmu ar kadriem un cilvēkiem nebūtu jāskrien otrā darbā. Alga ap 800 eiro uz rokas Viesītē nav slikta, bet, neskatoties uz sociālajām garantijām un medicīnisko aprūpi, ar to vien paēdis nebūsi,” domā M. Bondars.
Glābēju ikdienas darbs nav tikai braukt izsaukumos un pārējā laikā gulēt: ir tehnikas remonts un apkope, teorētiskās un praktiskās nodarbības, fiziskie treniņi. Protams, ir arī atpūta, var pagulēt (ar visām drēbēm, lai vienmēr gatavs izsaukumam).
Pēdējos 12 mēnešos Viesītes postenis savā teritorijā dzēsis 10 ugunsgrēkus un piedalījies 20 glābšanas darbos (uz ūdens, atsvabinājis liellopus ceļu satiksmes negadījumā, neitralizējis iršu pūzni utt.) un palīdzējis kolēģiem, piemēram, Jēkabpils pusē ļaudis joprojām daudz aizraujoties ar kūlas dedzināšanu.
“Varbūt kādam liekas, ka par maz esam noslogoti un ka mums ir tikai viena cisterna, ka uz Viesīti var braukt dzēst no Jēkabpils un Aknīstes. Bet ugunsgrēkos galvenais ir laiks, turklāt jāņem vērā, ka Viesītē dominē koka apbūve…” uzsver M. Bondars.
Uz koka apbūvi norāda arī Viesītes pilsētas un apkārtējo pagastu pārvaldes vadītāja Sanita Lūse. Turklāt arī jaunceļamās un atjaunotās ēkās dominē koka apdare. Apkure: malka, šķelda, granulas. Daudz vecu ēku, cilvēki gados, bet skursteņi arī ne vienmēr labā stāvoklī.
“Glābēji ir valsts iekšējās drošības jautājums. Jau pašu glābēju tuvums vien dod cilvēkiem drošības sajūtu.
Varbūt kāds, kuru nelaime nav skārusi, par to neaizdomājas, bet tas ir līdz brīdim…
Līdzīgi kā ar Neatliekamo medicīnisko palīdzību. Kamēr cilvēks jauns un vesels, liekas, ko viņi tur visu laiku skraida? Glābēju postenim Viesītē jāpaliek!” kategoriska ir pārvaldniece.
Zīmīgi, ka pirms dažiem gadiem Viesītes posteni jau gribēja likvidēt – tas atradās nepiemērotās telpās Āžu kroga ēkā, kur nebija vietas lielajam “Scania” cisternautomobilim.
Posteni izglāba pašvaldība, kas atvēlēja telpas savā autobāzē un tā labiekārtošanā ieguldīja vairāk nekā 50 000 eiro – jau gandrīz divus gadus Viesītes glābēji atrodas lieliskās un plašās telpās. Un tagad likvidēt?
Laucinieki nav sliktāki par pilsētniekiem
Pa to laiku Viesītes glābēji Neretas postenī aizvada pirmo dežūru. Atgriezušies no šķeldas kaudzes dzēšanas, viņiem jāiztur vēl viens pārbaudījums: ekskursijā ieradušies skolēni no Rites pamatskolas. Jāizrāda tehnika un ekipējums, jāfotografējas un jāatbild uz jautājumiem.
Jaunais posteņa komandieris Armands Aivis Gorbačovs sarkst un bālē, jo ar bērniem nemaz nav tik viegli, un ik pa brīdim ieklausās savā tēvā Jurī Gorbačovā, iepriekšējā posteņa komandierī, nu Neretas un apkaimes pagastu pārvaldes vadītājā.
VUGD postenī Neretā ir 14 štata vietas, no kurām 11 aizpildītas, bet reāli šobrīd strādājot astoņi, jo diviem glābējiem ir darba nespēja, viens – atvaļinājumā. Postenis vienu dienu nestrādāja jau pirms nedēļas.
“Pašreizējā situācijā viesītieši mums palīdz, bet mēs viņiem nevaram palīdzēt. Iepriekš mums izlīdzēja aizkrauklieši, bet nu viņiem jāpalīdz Pļaviņu postenim. Tagad mums sanāk tāds kā trīs posteņu “burbulis”. Ja ļautu strādāt virsstundas un būtu lielākas algas, mums palīdzību nevajadzētu. Gada laikā divi glābēji aizgāja algas dēļ – ja pacels algas, varbūt atgriezīsies,” man saka Gorbačovs juniors.
Gorbačovs seniors ar presi var runāt brīvāk, jo vairs nav dienestā. “Nepārdomāts varas solis. Vispirms izdara, klapē ciet un tad skaidro sabiedrībai.
Noņemt glābējus sabiedrībai ir bezatbildīgi. Lai nu tagad iekšlietu ministrs to skaidro lauku cilvēkiem, kas arī maksā nodokļus.
Ar ko lauku cilvēki sliktāki par pilsētniekiem un piepilsētniekiem?” jautā J. Gorbačovs. “Man nāk klāt cilvēki un saka, lai nepieļauj posteņa slēgšanu, lai neatņem drošību. Cilvēkiem laukos jau tā nav viegli. Varbūt varas mērķis bija nošokēt sabiedrību, lai kaut kas atrisinātos?”
Pēdējos 12 mēnešos Neretas postenis savā teritorijā dzēsis 18 ugunsgrēkus un veicis 21 glābšanas darbu, vēl palīdzējis blakus kolēģiem, piemēram, karstā laikā vasarā dzēsuši ugunsgrēku pat Jaunjelgavā, jo vietējie un aizkrauklieši bijuši aizņemti citur.
“Statistika nav galvenais. No savas pieredzes varu teikt, ka laukos vieglu ugunsgrēku tikpat kā nav. Lauki nav Rīga, kur divas cisternas steidzas dzēst vienu mistkasti,” skaudrs ir Gorbačovs seniors.
Viņš domā, ka, lai sāktu risināt pašreizējās problēmas, vajadzētu pacelt algas līdz 1000 eiro uz rokas. Tāpat noteikt, ka gluži visiem nevajadzētu prasīt vidējo izglītību, kas tagad ir obligāta. Saprast, ka autovadītāju algas ir pavisam nekonkurētspējīgas ar privāto sektoru.
Atļaut atkal ekipāžā iztikt ar diviem cilvēkiem – obligātu prasību būt trijiem ieviesa tikai šogad. Glābēju profesijā apmācīt ne tikai Saldus tehnikumā, bet arī citviet Latvijā. Tāpat posteņiem, kur trūkst cilvēku, varētu epizodiski piesaistīt VUGD inspektorus, kas arī apmācīti glābšanas darbos, bet ikdienā ar to nenodarbojas.
Tuvums ir ļoti svarīgs
Parunājos ar Viesītes ekipāžu Neretā – Andri Maisaku (alga 880 eiro uz rokas, piestrādā celtniecībā), Aleksandru Andruškeviču (alga 820 eiro, savs mežizstrādes bizness) un Guntaru Rojevu (alga 750 eiro, auklē bērnu, ļaujot mācīties un strādāt sievai). Puiši teic, ka nepierasti atrasties svešā vietā un ka posteņu slēgšana, pat uz dienu, nav pieļaujama.
A. Maisaks: “Tā ir spēlēšanās ar uguni – līdz kādam traģiskam iznākumam. Nevajadzēja gudrajām varas galvām apdraudēt sabiedrību ar šādiem izgājieniem.”
A. Andruškevičs: “Pirms dažiem gadiem Viesītē ar liesmām dega saimniecības ēka. Ja mēs tur nebūtu, liesmas būtu pārmetušās arī uz māju.”
A. Maisaks: “Pirms diviem gadiem 200 metrus no Viesītes posteņa dega koka māja. Ja uzreiz nereaģētu, uguns aizietu pa ielu, vismaz trīs mājas pieķertu klāt, jo apbūve Viesītē blīva. Kamēr atbrauktu no Jēkabpils vai Neretas… Toreiz ar visu savu tuvumu tanti neizglābām, jo bija ilgi gruzdējis no iekšas. Vēl reiz daudzdzīvokļu mājā dega dīvāns – labi, ka uzreiz bijām klāt.”
G. Rojevs: “Ja šodien, kad esam Neretā, degtu Viesītē, varētu nepaspēt. Tuvums ir ļoti svarīgs.”
Guntars ir jauns puisis, kas uz glābējiem atnācis no armijas, jo glābējos sev redz lielāku jēgu. Kad jautāju, vai nenožēlo, viņš atjoko, ka tikai vienreiz mēnesī – algas dienā… Armijā alga bijusi vairāk nekā divreiz lielāka…
Glābēji domā, ka normāla alga būtu 1500 eiro uz rokas – lai nebūtu “ar degošu pakaļu jāskrien” otrā darbā. Un par tādu algu uz glābējiem nāktu ne tikai idejiskas pārliecības dēļ.
Cer, ka valdība atradīs risinājumu
Kad ierodos Aknīstes postenī, vēl ne visi paspējuši pārģērbties pēc šķeldas kaudzes dzēšanas (tā, visticamāk, sākusi gruzdēt un aizdegusies pati no sevis, jo nebija ievērota glabāšanas tehnoloģija, bija nepieciešamas divas diennaktis, lai apturētu gruzdēšanu). Komandieris Ivars Osma mani sagaida optimistiski, cerot, ka valdība atradīs risinājumu, lai neviens postenis nebūtu jāslēdz.
“Šobrīd vara domā un rīkojas pareizi. Mēģina ieslēgt tādu kā izlīdzināšanas mehānismu. Nemaz nav slikti, ka viesītieši atbrauks pie mums: iepazīs vidi, ceļus, mājas. Būs gluži kā mācības, turklāt vienlaikus jau būs ciet tikai viens no trim Sēlijas posteņiem,” teic I. Osma.
Viņš kategoriski nepiekrīt neretiešiem, ka ekipāžā var būt divi cilvēki. “Divi iet iekšā ugunsgrēkā, bet vienam jāpaliek pie tehnikas un jāuztur sakari ar tiem, kas iekšā, kur viss kas var gadīties, jākontrolē situācija ārpusē, jo bieži cilvēki no malas cenšas nepārdomāti izrādīt aktivitāti,” norāda komandieris.
No Aknīstes posteņa 14 štata vietām aizpildītas 11. Viens glābējs saslimis, viens visu laiku rindas kārtībā ir atvaļinājumā, līdz ar ko nevarot pat trīs maiņas nokomplektēt. Normāli būtu četras maiņas. Pēdējos 12 mēnešos Aknīstes postenis savā teritorijā dzēsis 19 ugunsgrēkus un piedalījies 35 glābšanas darbos, palīdzējis citiem posteņiem.
“Pirms trim gadiem bija trīs gribētāji uz vienu vietu, bet štats bija pilns. Tagad grib viens zemnieks, bet viņam ir kāda veselības kaite, kuras dēļ komisija nelaiž cauri, kaut gan visus pārbaudījumus nokārtoja. Citam pirms desmit gadiem bijis kriminālsods par braukšanu dzērumā, bet ar kriminālsodiem glābējos neņem.
Vēl viens nevar saņemties fiziskiem pārbaudījumiem, kas gan nav grūti. Tie katram vecumam ir atšķirīgi, speciāla punktu sistēma. Es tos nokārtoju ar smaidu: man savos 48 gados pietiek, ka vienreiz pievelkos pie stieņa, uztaisu 35 vēdera presītes un stadionā sporta tērpā noskrienu kilometru ātrāk par četrām minūtēm,” stāsta I. Osma.
Dienestu glābējos var uzsākt līdz 40 gadu vecumam. Aknīstes posteņa komandieris uz rokas saņem 1100 eiro, ierindas glābēji – ap 800 eiro. I. Osma uzskata, ka alga nav slikta, nesen nedaudz paaugstināta, bet, protams, gribētos vairāk, sevišķi tagad, kad degviela un apkure strauji kļuvusi dārgāka. Glābēji sākuši vairāk rēķināt, cik tālu jābrauc uz darbu, piemēram, viens glābējs uz Aknīsti brauc no Jēkabpils – pierunāts līdz nākamajam gadam vēl palikt.
Interesanti, ka Aknīstē konkurents darba tirgū esot kūdras fabrika, kur varot nopelnīt pat divreiz vairāk nekā VUGD, bet, kā saka I. Osma, darbs esot fiziski ļoti smags un neveselīgs, saprotams, bez izdienas pensijas un tādas veselības apdrošināšanas un medicīnas pakalpojumiem, ko glābējiem dod valsts.
I. Osma uz glābējiem atnācis pirms 15 gadiem, kad tika likvidēta Sēlijas robežsardzes pārvalde, un ne dienu nav nožēlojis, jo darbs patīk un sniedz gandarījumu, pašam daudz jāmācās, jāmāca citi.
Tēva pēdās gājis dēls, kurš pēc pamatskolas negribējis mācīties parastā vidusskolā, tāpēc izvēlējies Saldus tehnikumu, kur izmācījies par glābēju, un tagad Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā apgūst augstāko izglītību, ugunsdrošības tehniķa arodu.
Aknīstē pamanu arī ļoti dižu glābēju – Juriju Aleksejevu, kurš uz glābējiem atnācis no basketbola. Vēl nesen spēlējis profesionālā līmenī un kādu laiku spējis savienot spēlēšanu ar glābēja darbu. Nu 37 gados basketbolam metis mieru. Agrā jaunībā spēlējis pat Latvijas valsts U-20 izlasē un aizvadījis dažas draudzības spēles pieaugušo izlasē. Glābēja darbs visu laiku interesējis.
Aknīstes postenī nokļuvis, jo ieprecējies netālā zemnieka ģimenē – tur viņam ir arī otrs darbs. Jurijs ir autovadītājs un smej – labi, ka tā: jo 202 centimetrus garo augumu vieglāk ielocīt pie stūres nekā glābējautomobiļa pasažieru vietā.
“Aknīstes postenis ir ļoti nepieciešams. Pirms mēneša naktī dega dzīvoklis trešajā stāvā – izdega, bet cilvēki necieta. Bet tikai tāpēc, ka glābēji bija uz vietas. Nupat šķelda dega, nekad nevar zināt, no kuras puses atnāks nelaime. Jādomā par labo, bet jābūt gatavam sliktajam,” teic Aknīstes pilsētas un apkaimes pagastu pārvaldes vadītājs Jānis Striks, kurš par izmaiņām VUGD darbā uzzināja no “Latvijas Avīzes”.
