“Tik maz vajag laimei – tikai šo visu un vēl mazliet” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Man nepatīk līgot. Man patīk, ka ir tādi svētki un patika bērniem tos mācīt, kad viņi bija maziņi. Vienu reizi pat saņēmos savos Salnēnu pirmssākumos saaicināt draugus uz līgošanu. Tā arī bija mana pēdējā pieredze ar šiem svētkiem. Bija auksts un lietains, temperatūra tāda pati kā Ziemassvētkos, ugunskuru iekurināt nevar, viss visapkārt slapjš.
Bet es no sirds priecājos par tiem, kam šī tradīcija ir svarīga un ka tā mūsu tautā tiek kopta. Arī mana meita katru gadu ar draugiem, kas uz šo laiku sabrauc uz mājām no dažādām pusēm, svin Jāņus un esmu lepna, ka tas notiek mūsu Salnēnos. Ne tikai man šī vieta ir mīļa un esmu laimīga, kad viņas draugi, ko zinu no mazotnes, te brauc un sirds kūst, kad viņi sāk braukt ar savām otrajām pusītēm.
Mana tradīcija ir viņus sagaidīt, apčubināt un doties projām, uzticot savu saimniecību jauniešiem. Tāpat arī šogad. Abi ar Viljamu kāpām mašīnā un devāmies uz Rīgu. Zināju jau, ka tā būs klusa un mierīga un tieši pēc tā es braucu.
Pavisam nesen esmu ieviesusi sev vēl vienu darbiņu, kas prasa daudz spēka un enerģijas, tāpēc arī nogurums lika sevi manīt. Nav vairs astoņpadsmit, godīgi – vairs arī ne piecdesmit, bet 55. Protams, skriešana un būšana starp jauniešiem ļauj sevi turēt formā visādā ziņā, bet atpūta ir vajadzīga vairāk nekā agrāk. To es sapratu, kad svētku vakarā iebraucām Rīgā. Ātri sameklēju, kur vēl vaļā kāda vietiņa, kur paēst, lai pašai nav jāgatavo un jau astoņos vakarā devos gulēt. Pat līgošana pie televizora mani neinteresēja. Tā es arī veiksmīgi nogulēju līdz astoņiem rītā Jāņu dienā, kad Viljams beidzot saņēmās man pateikt, ka vajag iet laukā. Viņš, kā zinādams, ka man vajag vienkārši gulēt, bija atļāvis man to darīt. Veselas 12 stundas. Tieši tik nogurusi es biju.
Jāņu rītā dažas mašīnas un daži cilvēki Rīgas ielās bija manāmi, bet parkā gan neviena. Tur mēs ar Viljamu pavadījām rīta cēlienu, izstaigājot visus stūrīšus un izsmaržojot katrs savas Rīgas smaržas. Es pat nemulsu, ka man mugurā ir treniņtērps nevis Rīgas drēbes, jo neviens jau mani neredzēja. Un Viljamam es patīku arī treniņtērpā.
Tā kā arī Jāņu dienas vakarā biju izlēmusi palikt Rīgā, sapratu, ka Viljams jāaizved kārtīgi izstaigāties. Sazvanīju savu draudzeni Ingunu, kura uzreiz arī bija gatava pievienoties mums pastaigā. Cilvēks, kuru pazīsti vairāk nekā 30 gadus pat nejautā, kur un kāpēc jābrauc, viņa atbildēja, ka vajag apmēram pusstundu un būs gatava.
Tik labi, ka ir draugi, kuri tādi paliek visādās situācijās un vari būt droša, ka no tevis vajag tikai tevi pašu, ne to, ko vari dot. Inguna ir pārcietusi manus ministrēšanas laikus, kas laikam draugiem bija vislielākais izaicinājums, tāpēc viss pēc tam līdz šai dienai jau ir bijis kā pie normāliem cilvēkiem. Es esmu ļoti laimīga par šo draudzību. Tāpēc pastaiga gar jūru Jāņu dienā mūsu ilgās pazīšanās laikā bija tieši laikā. Iepriekš daudz ko esam darījušas kopā, bet gar jūru ar suni staigājušas nebijām. Tā bija ļoti jauka pastaiga arī Viljamam, kurš steidzās iepazīties ar gulbjiem. Pēdējie gan tuvās attiecībās neielaidās, bet gluži projām manu suni arī nedzina.
Pēc pastaigas gar jūru es atkal aizmigu. Atļāvu sev darīt to, ko ikdienā nevarētu. Vienkārši izgulēties. Kad man jautā, kā es nolīgoju, atbildu, ka beidzot kārtīgi izgulējos. Jo vasara jau vēl priekšā – ar darbiem, skriešanām, ballītēm. Tās svarīgākais notikums man pašai – augustā Salnēnos būs manas jaunās grāmatas atklāšana. Tieši Salnēnos, jo “No Romas līdz Vecpiebalgai” tapusi šeit un tā ir grāmata par to, kā es lēnām kļūstu par vietējo Vecpiebalgā. Te ienācējus pieņem ļoti lēni, bet es speru lielus soļus, lai kļūtu par vietējo. Pēdējie trīs gadi nostiprinājuši man pārliecību, ka izdosies par tādu kļūt.
Atgriezos mājās pēc laba laika Rīgā un izkarināju jauniešu vainadziņus pie griestiem. Tie veselu gadu tur kaltīs un atgādinās man par viņiem pašiem un nākamgad tradicionāli tiks sadedzināti Salnēnu Jāņu ugunskurā. Tik maz vajag laimei – tikai šo visu un vēl mazliet.
