“Valdis pagādāja sev vietā Frici, lai es nepalieku bez pieskatīšanas” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Fricis ir mans kaķis kopš oktobra. Tad mans kaķu cilvēks Valdis jau bija ļoti slims un mēs abi zinājām, ka viņš lēnām aiziet pavisam. Viņa daktere Jana Cēsīs teica, ka Valdis pagādāja sev vietā Frici, lai es nepalieku bez pieskatīšanas. Arī es ticu, ka mūsu abu satikšanās nebija nejauša.
Valdis aizgāja 16.decembrī. Iepriekšējā dienā viņš izstaigāja savu parasto apli, it kā atvadīdamies. No mājas terases līdz Viljama baseiniņam, tad līkumiņu gar ozoliem līdz voljēram. Tur viņš ielīda arī nedaudz pagulēt suņa būdā un atgriezās mājās. Tā bija viņa pēdējā pastaiga.
Frici pirmos mēnešu turēju drošības pēc mājās, lai pierod pie jaunās vietas. Pats arī īpaši neprasījās, it kā tiešām aprasdams ar māju un jauno vidi. Kad pēc Valda aiziešanas izlaidu, viņa pirmā pastaiga pagalmā bija identiska Valda pēdējai pastaigai. Skatījos uz to asarām acīs un domāju par savu gudro aizgājušo draugu.
Naktī pirms aiziešanas Valdis arī, saņēmis pēdējos spēkus, kaut ko skaļi un ilgi rūca Friča virzienā. Atkal Jana bija tā, kura teica, ka es nevaru zināt, vai tā nebija kāda svarīga ziņa.
Tā, visticmāk, tāda bija. Nav dienas, kad Fricis nedarītu visu to, ko darīja Valdis, pieskatot mani. Ja es eju kārtot viesu namiņu, viņš nāk pa taciņu pakaļ. Pirmajā reizē baidījās iet pāri dīķa laipiņai, tagad tā ir ikdiena. Sēž un skatās, kā es strādāju un vēro apkārtni, tad kopā atkal ejam mājās.
Kad aizbraucu līdz veikalam, Fricis vienmēr sēž kalna galā pie mājas, gaidot, kad būšu atpakaļ. Tas ir aizkustinošs skats, kā viņš tur mani gaida. Ja es sēžu istabā un kaut ko daru datorā, tad Fricis noteikti sēdēs netālu un pārvietosies uz citu vietu līdz ar mani. Es zinu, ka viņš mani mīl. Lai gan tad, kad mēģinu pabužināt, viņš mēģinās man uzšaut ar ķepu, kā sakot, ka maigums gan nav atrunāts mūsu attiecībās.
Bet gadās – viņš aizmirst, ka ir skarbais kaķis un izdveš ko līdzīgu murrāšanai. Šajā laikā tā gan ir bijis tikai vienu reizi.
Pret citiem viņš izturas kā mājas saimnieks. Viesiem uzreiz skaidrs, kurš te galvenais. Tas ir skaidrs arī Viljamam, kurš iet Fricim ar līkumu un vienmēr drošā attālumā. Ir bijuši gadījumi, kad Viljama spalvas lido pa gaisu. Jo Fricis ir meties mani aizstāvēt, uzskatot manu un suņa dauzīšanos par apdraudējumu man.
Ja Viljams aizraujas un nejauši man ieskrāpē un es iekliedzos, skaidrs, ka no kādas puses tūlīt parādīsies Fricis. Viņš parādās arī, kad ar Viljamu uzrīkojam treniņu. Tad mūsu kaķis zina, ka būs gardumi. Un vienmēr ir gatavs pildīt visas komandas, ko izpilda Viljams, lai dabūtu savu gardumu.
Es nezinu, no kurienes parādījās Fricis pie Vecpiebalgas “Topiņa”. Viņš tur sēdēja pa dienu un naktīs gulēja aiz Omnivas pakomātiem. Apkārtējie bija iesaukuši par Topiņa kaķi un atbilstoši arī tika barots ar Topiņa labumiem. Katrs, kurš iepirkās, uzskatīja par savu pienākumu kaut ko nopirkt arī dežurantam pie durvīm.
Meitenes pirms stundām pat skrēja pirkt viņam konservus. Vārdu sakot, pārāk slikti viņam tur neklājās, tāpēc mēģinājumi viņu paņemt uz mājām vienmēr visiem beidzās nesekmīgi. Fricis ir liels un stiprs kaķis, tāpēc arī fiziski viņu grūti noutrēt pret paša gribu.
Joprojām gan viņš nav ieinteresēts tik tuvās attiecībās kā apsakušanās vai sēdēšana klēpī, tas nav viņa plānos. Rausies laukā no rokām, ja kāds izrādīs pārāk lielu tuvību.
Kamēr pa dienu oktobrī vēl bija silts, naktīs jau sākās salnas un gribējās tomēr kaķi dabūt siltumā. Gandrīz jau mēnesi visapkārt meklējām saimnieku, kurš varbūt pazaudējis savu dārgumu, tomēr atrast neizdevās. Kaķis, laikam noguris no ielas dzīves kādu rītu atļāva sevi sagūstīt Amandai. Kuru tagad saucam par viņa krustmāti.
Kad astoņos no rīta atskanēja viņas zvans “brauc pakaļ savam kaķim”, es pat uzreiz neattapu, par ko runa un kam man vēl vienu kaķi… tad līdz galam pamodos, atcerējos, ka biju solījusies Topiņa kaķim dot mājas, lēcu mašīnā un braucu. Nebija viegls nodošanas process, jo Fricis (kas uz to brīdi vēl nebija Fricis) nesaprata, kur viņu taisās vest un protestēja, bet mēs bijām apņēmīgas un Fricis nonāca mājās.
Vecpiebalgā Frici sauc par vietējo slavenību. Visi mūsu stāstu zina, un es ik pa laikam par viņu uzrakstu vietējā lapā. Lai zina, kā viņam klājas. Uzreiz pēc Jaunā gada Topiņa kasierīte pajautāja “kā tad Fricītis sagaidīja Jauno gadu?”, “labā kompānijā, ar mani”, atteicu. Nosmējām, ka par manām svinībām viņām mazāk intereses nekā par Fricīša.
Kad uz Salnēniem atbrauc kāds no centra darīšanās vai ciemos, visi noziņo, ka pazīst manu kaķi, satikuši viņa “ielas dzīves laikā”.
Fricītis ir bijis pie ārsta, sapotēts, vesels. Čipa viņam nebija, tāpēc arī tā nebija metode atrast saimnieku. Varbūt saimnieks kaut kur skumst pēc sava kaķa? Neviens jau nezina, kā Fricis nokļuva līdz Topam. Varbūt atbrauca ar kādu piegādes mašīnu, no jebkuras Latvijas puses tas iespējams. Viņam ļoti patīk mašīnas. Varbūt saimnieks nomira un Fricis ieslēdza izdzīvošanas instinktus un aizgāja meklēt palīdzību?
Negribas ticēt, ka viņu izmeta uz ielas un pameta. Viņš ir lielisks kaķis, ar raksturu un pārliecību par sevi. Mans kaķis, mans Fricis. Valdis viņam lika būt tur un sagaidīt mani, lai atstātu sev pēcteci. Mums ir Cukurs, Rīgas baltā princesīte. Bet Valdis zināja, ka Cukurs ir pārāk maigs radījums, lai būtu mājas galvenais kaķis, tas viņai būtu pārāk liels slogs. Tāpēc ir Fricis.
