“Tas bija diezgan perverss mēģinājums iepazīties…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
“Gribētos ieviest attiecības, bet ieskatos savā kalendārā un saprotu, ka varu to atļauties oktobra otrajā nedēļā uz divām stundām”. Nav mans citāts, bet varētu būt. Esmu ieviesusi sev jaunus pienākumus, kas aizņem gan manu laiku, gan galvu, un dažreiz es jau mostos nogurusi. Bet tas mani visnotaļ apmierina, redzu jēgu savam darbam un dzīvei.
Domu par sava cilvēka sastapšanu esmu atmetusi, iespējams, pietiek ar tiem – savējiem un ne savējiem, ko iepriekš esmu apprecējusi un tagad man ir citi uzdevumi. Arī par to neskumstu, patīk laiks pašai ar sevi. Tomēr dažreiz ziņķārība liek ieskatīties iepazīšanās pasaulē. Lai pārliecinātos gan, ka tur nekas nemainās, jo visi foršie “pie vietas” vai apmierināti vienatnē. Šoreiz man pietika ar stundu, lai saprastu, ka prātīgi vien daru, ka negribu ne ar vienu iepazīties.
Man nekavējoties uzrakstīja kāds trīsdesmitgadnieks, agrāk es apjautātos, vai bērnudārzā telefonus atdevuši, jo manu bērnu vecuma vīriešus es teorētiski varētu būt dzemdējusi, līdz ar to manā izpratnē tas bija diezgan perverss mēģinājums iepazīties. Šoreiz nolēmu neatbildēt. Jaunais cilvēks pierakstīja pilnu telefonu “ko daries? Kā iet? Ko neatbildi? Klusums. Kāpēc? Ko daries?”
Kāds kungs mana tēva vecumā nosauca mani par meiteni un aicināja satikties. Es pat apjuku, jo nezināju,ko atbildēt. Ap gadiem 30 jau šāda gadu starpība man šķistu dīvaina, tagad man ir 55, kā zināms. Slavējami, ka cilvēkam, kas varētu būt mans tēvs, interesē dzīve. Tomēr uzrakstīt, ka esmu no “auKstiem” plauktiem nebija prātīgi. Ja domāti “augsti” plaukti, tad es cilvēkus neiekārtoju nekādos plauktos, visi esam vienādi, lai kas ar mums būtu noticis.
Kāds uzrakstīja, ka man jāmaina mans stils un jākļūst sievišķīgai. Es pat nesāku izteikties, atbildēju – “paldies par konsultāciju, palikšu pie sava stila”. Šis tak sadusmojās un nosauca mani par “ģerevņu”. Nu, taisnība vien ir un lepojos ar to.
Tad sekoja neparedzēts pavērsiens. Kāds sasūtīja man savas mantības bildes. Astoņas gabalas. Dzēsu laukā neskatoties, bet nelabums acīs palika. Ja es gribētu uz to skatīties, varētu saglabāt, atrast viņa sievu un pārsūtīt. Iespējams, nav redzējusi, ja jau svešiniecēm jāizsūta. Jā, nepārlasījāties, esot precējies.
Bet ir arī labi gadījumi. Kāds pajautāja, vai ar mani var iepazīties. Atbildēju, ka nevar. Viņš arī mierīgi piekrita “ka nevar, tad nevar”.
Ar šo īso, bet spilgto pieredzi man atkal kādam laikam pietiks. Droši vien, ka arī normāli un jauki vīrieši meklē iepazīšanos internetā. Bet tāpat kā dzīvē man neizdodas viņus tur satikt. Un, kā jau sākumā rakstīju, nav arī vajadzības, jo randiņam man ir brīvs laiks oktrobra otrajā nedēļā dažas stundas.
Parasti uzsveru, ka ikdienā mani neuzmeklē dīvainas sievietes. Tās, kuras raksta, ir ļoti jaukas un patīkamas, bieži parunājamies par dzīvi un savstarpēji atbalstām viena otru arī vēlāk ik pa laikam. Šī nedēļa man pierādīja pretējo. Uzrakstīja kāda Rita – vajagot konsultāciju. Es arī godīgi atbildēju, ka nekonsultēju cilvēkus, tam ir domāti speciālisti dažādās jomās, kāda nu viņai nepieciešama. Tad kundze pavēstīja, ka mēs varot brīvā gaisotnē iedzert kafiju un viņa man visu pie kafijas izstāstīšot.
Vizualizēju, kā es pametu savus darbus sezonas laikā, braucu divas stundas uz Rīgu, klausos absolūti sveša cilvēka vajadzības un tad divas stundas braucu atpakaļ. Iztērēju kaudzi naudas, visu dienu un pazaudēju namiņa viesus tajā dienā. Tā arī uzrakstu, ka man nav laika un ja būtu, es labprāt pavadītu to ar kādu no draugiem, ko sen neesmu satikusi. Pieklājīgi. Lai gan varētu ignorēt šādas ziņas, ko atrodu savas pastkastītes spamos. Domājat, kundze saprata? Nē, viņa uzsprāga un paziņoja, ka es esmu zaudējusi cilvēcību, kā jau visi politiķi un esmu bezgala nekaunīga. Nekaunīga es? Ne viņa. Kundze turpināja lamāt mani, es viņu nobloķēju, bet slikta sajūta palika.
Es joprojām mācos, ka cilvēki ir dažādi. Un šie dažādie cilvēki uzmeklē mani, jo esmu atpazīstama un arī par to nesūdzos. Tomēr man šķiet, ka ir taču kādas likumsakarības – ko drīkst no manis gribēt sveši cilvēki, kuriem es neko neesmu parādā.
Es bieži palīdzu arī svešiniekiem ar padomu, ja viņi uzraksta un es saprotu, ka cilvēkam nav neviena cita, kam pajautāt. Bet mans pienākums ir palīdzēt vispirms pašai sev, saviem tuviniekiem, draugiem un namiņa viesiem. Un tikai tad – ja man ir spēks, arī kādam, kam to vajag. Ja tas kāds nav nekaunīgs un paģērošs.
Ļoti novērtēju tos, kas pamana bez teikšanas, ka mani vajag pabalstīt vai pabakstīt. Jā, ir arī tādi pavisam sveši cilvēki, kas no attāluma ir tuvi. Un zina, ka man vienai bieži visa kā ir par daudz. Nesūdzos par dzīvi. Tā ir manējā, pašas veidota un pašas lēmumu organizēta. Ar smagu darbu un pādzīvojumiem. Jā, arī ar prieku un mīlestību. Bet bez viegluma gan. Tāpēc zinu, ko maksā mans laiks un kam es to veltu.
