“tu esi tā darva, kas paliek kolbā”. Jaunā dzejnieka Džonatana Melgalvja dzeja 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Džonatans Melgalvis ir Inženierzinātņu vidusskolas abiturients ar ambīcijām studēt ķīmiju: “Ķīmija, manuprāt, ir mākslai vistuvākā no eksaktajām zinātnēm. Gribētos domāt, ka orientēšanās arī eksaktajās jomās palīdz sniegt vispusīgāku perspektīvu uz pasauli. Nezinu, vai tas tā tiešām ir. Laiks rādīs.”
Ar dzeju viņš esot ķimerējies diezgan ilgi, bet kaut ko puslīdz nopietni likt uz papīra sācis vien pirms pāris gadiem. Tikai pagājušogad pirmoreiz iesūtījis dzeju literārajam semināram “Aicinājums”, līdz ar to šajā jomā Džonatans ir jaunpienācējs. Viņš atklāj, ka joprojām jūtas mazliet apmaldījies, lietojot šo vārdu labā nozīmē.
Jautāts par brīvo laiku, Džonatans stāsta: “Laiku pavadu pie dabas vai pie industriālā un urbānā mantojuma, gandrīz patoloģiski aizraujos ar sabiedrisko transportu. Latvija ir pietiekami kompakta, lai varētu atļauties neizbaudīt visu, kas pieejams, – vilciena ceļu pa ziedošu ieleju vai pamestas rūpnīcas tuneļus.” Par dzeju un eksakto pasauli viņš stāsta šajā nelielajā intervijā.
– Vai tu spēj saskatīt vilcienu kustības skaistumu?
Dž. Melgalvis: – Jebkurai kustībai tāds piemīt. Sistēma, kuru veido ļoti daudz atsevišķu, teiksim tā, būtņu – vai tās būtu dzīvas radības, transportlīdzekļi vai vēl kas –, sāk uzvesties kā vienots organisms, kaut kas vairāk par tā daļu summu. Piemēram, bišu spiets, kuru veido simti vai tūkstoši kukaiņu, nereti kustas kā viena radība.
Tāpat arī daudzu detaļu kustība virza vilcienu, daudzu vilcienu kustība veido kustības sarakstus, daudzi kustības saraksti veido satiksmes plānu, kurā ir savas sakarības, jau daudz lielākas par atsevišķajām detaļām, un tā tālāk.
Līdz ar to stāvēt autoostā vai dzelzceļa stacijā un vērot cilvēku kustību, transportlīdzekļu pienākšanu un atiešanu ir tāpat kā vērot skudru pūzni, vienīgi mērogs ir nevis mazāks, bet lielāks par cilvēku. Es teiktu, diezgan skaisti.
– Kurš ir tavas dzejas galvenais lasītājs/kritiķis šobrīd?
– Man ir ļoti paveicies ar to, ka daudzi mācību biedri arī raksta. Kaut gan varbūt “paveicies” nav tas labākais vārds – maz kas tomēr ir sagadīšanās, līdzīgi apstākļi rada līdzīgus cilvēkus.
Man ir kolēģis, kurš vienmēr daudz labāk par mani prot nolasīt un formulēt teksta jēgu. Rādu, klausos reakciju, un atliek tikai māt ar galvu un teikt: jā, jā, loģiski, droši vien tā es arī to būšu domājis, taisnība.
– Pastāsti sīkāk, kā tu izproti dzejas un, piemēram, ķīmijas saistību!
– Ķīmija atšķiras no citām dabaszinātnēm ar to, ka tā tik viegli nepakļaujas vienkāršajam zinātnes modelim, ko mēdz mācīt skolās, – hipotēze un eksperiments. Piemēram, fiziķis vai biologs pētot bieži uzdod jautājumus: kā šis darbojas? – vai: kāda ir saistība starp šiem diviem lielumiem? – toties ķīmijā viens no galvenajiem pētījumu virzieniem ir jaunu vielu sintēze, kura pamatā nepakļaujas vienkāršajai “hipotēze – pārbaudīšana” shēmai.
Jā, bieži pamato, sakot, ka tādējādi tiek izzinātas vielu struktūras vai radīti potenciāli jauni medikamenti, materiāli utt., bet ķīmiķa sintētiķa galvenais uzdevums tomēr galu galā ir tāds pats kā māksliniekam: radīt.
Šī nav mana ideja, te es piesaucu izcilo ķīmiķi un ķīmijas filozofu Roaldu Hofmani, bet grūti viņam nepiekrist. No atomu izkārtojuma vielās var gūt tāda paša veida baudu kā no zilbju, vārdu, attēlu izkārtojuma dzejā, un ar to man ķīmija izceļas starp pārējām zinātnēm.
– Kāpēc ķīmija, nevis, piemēram, fizika un bioloģija?
– Ķīmijā “iebūvētais” radošuma elements, kā arī tas, ka ķīmija ir vizuāli skaista nodarbe, turklāt bieži (bet ne vienmēr) kļūst vēl skaistāka, ja izprot pamatā esošos procesus.
Arī manu draugu un paziņu lokā ir daudzi, kas aizraujas ar ķīmiju. Un tas ir priekšnoteikums visam pārējam, jo esmu nonācis pie secinājuma, ka privāti, sēžot kā eremītam kaktā un savā nodabā ar kaut ko ķimerējoties, nav iespējams neko attīstīt, vismaz man tas tā ir.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Nāk atmiņā kāzuss padomju dzīvē 60. gados – “fiziķu un liriķu” kultūru sadursme un saplūsme poētikas pasaulē un ar politisko “atkusni” fonā. Toreiz tā bija tiekšanās pēc jauna tipa cilvēka. Šodien – grūti iedomāties tik utopiskas diskusijas, jo jaunā pasaule atnākusi neglābjami. Un tomēr katru jaunāko paaudzi gribas nostalģiski skatīt kā ideālu, kas darīs pasauli gaišāku arī ar vārdiem, kuru vairāk nekā jēgas.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Džonatana Melgavja dzejā.
***
mēs sēžam
verandā un dzeram
tēju
ar nedaudz cukura no svina traukiem
un nedaudz dzīvsudraba
lai aizmirstu viņus
mēs dzeram tēju tukšumā
primordijā ar cukura garšu
šeit pasaule var tikai rasties
virs mūsu pārogļotiem ķermeņiem
ģeoloģiskiem reaktoriem
cukuru par ogli par iežiem
pasaules ir nestabili izotopi
īsos apziņas uzliesmojumos rodas
un sabrūk
un vienā no tām
es pazīstu demiurgu
kurš ražo cukuru no ogles
mēs sēžam
verandā un dzeram
tēju
ar labu nakti
***
tā tam arī būtu jābūt –
ludvik svoboda
burukuģi peld kausētā parafīnvaskā
un es neļaušu citādāk
tamirīds
eļļa atstāta pašplūsmā
es varētu izskaitļot visu
ja gribētu
špicbergena
laiva pamesta dienvidrietumu vējā
bet ko tas man dotu
izņemot kaudzi aprēķinu
un piecus dažādus rezultātus
kontinentu dreifs
pagriezties par deviņdesmit grādiem
un arī sinoptiķi nevar paredzēt
vai rīt vēl būs laiks
ofēlija
es pārrakstu savu naidu gaišzilā tintē
***
Mēs esam šeit,
un šie ir mūsu māli, sarkani māli,
balti māli. Mēs vācam mālus spaiņiem,
viens labajā rokā, viens kreisajā, tad atgriežamies,
mūžīgi spaiņi, mūžīgi māli,
garš ir ceļš līdz ceplim.
Mēs esam šeit,
tiesnesis, bende un cirvis,
dārgmetāls un ordeņa kapituls.
Mēs esam šeit,
ķieģeļi, rindām un kārtām. Šī ir pietura,
vilcieni atiet ik minūti. Atiet un nepienāk.
Kustības sarakstā ir pagātne un nākotne. Bet tagad
esam mēs. Lasām sarakstu un smejamies
par vieniem vilcieniem, raudam par citiem.
Mēs esam šeit,
un zvaigznes kāpj debesīs. Debesu jātnieki,
karapulki, zvaigznāji sastājas rindās.
Vilcienu jumti nesniedzas līdz tiem, bet
arī tie kāpj debesīs.
Mēs esam šeit.
Biļete kabatā
un rokas netīras ar māliem.
