Latvijā
Vēsture

Uzcelts – par spīti intrigām. Pirms 80 gadiem atklāja Brīvības pieminekli3


Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī. Monumentu ceļā no idejas līdz tapšanai pavadīja gluži latviska ķīvēšanās un vilcināšanās, taču okupācijas gadi tautas apziņā to padarīja par neapstrīdamu valstiskuma simbolu.
Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī. Monumentu ceļā no idejas līdz tapšanai pavadīja gluži latviska ķīvēšanās un vilcināšanās, taču okupācijas gadi tautas apziņā to padarīja par neapstrīdamu valstiskuma simbolu.
Foto no LNB krājuma

18. novembris Latvijas vēsturē saistās ne tikai ar valsts dibināšanu, bet arī ar Latvijas galvenā brīvības simbola – Brīvības pieminekļa – pamatakmens ielikšanu un paša pieminekļa atklāšanu. Kopš Brīvības pieminekļa atklāšanas brīža šogad aprit 80 gadi.

Toreiz, 1935. gadā, Brīvības pieminekļa atklāšanai vajadzēja simbolizēt ne tikai Latvijas brīvību, bet arī tā saucamo “vadonības laikmetu” vai “vienības laikmetu”, kura iestāšanās tika pasludināta pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Gan atklāšanā, gan arī tā laika rakstos tika uzsvērts, ka tieši partiju iekšējās cīņas un savstarpējās nesaskaņas bijušas galvenais iemesls, kamdēļ pieminekļa celšana ievilkusies. Šis ir tas gadījums, kad teiktais nebija tālu no patiesības.

No “staba” līdz “piemineklim”

Ideju, ka Latvijas brīvības cīņās kritušos karavīrus vajadzētu godināt ar pieminekli Rīgā, var datēt aptuveni ar 1921. gadu. Viens no pirmajiem Brīvības pieminekļa vēstures pētniekiem Jānis Siliņš min, ka šādu ideju “ierosinājusi kāda karavīru brīvības cīnītāju grupa Z. Meierovica [vadītā ministru] kabineta laikā 1921. gadā” un “šī doma tika cilāta arī sabiedrībā”. Kādas idejas un kādā formā tolaik “cilātas sabiedrībā”, šodien jau spriest grūtāk, taču praktiski pie pieminekļa celšanas valdība nolēma ķerties 1922. gadā. Šā gada 27. jūlijā Ministru kabinets uzdeva “apsardzības ministram saziņā ar izglītības ministri izstrādāt un iesniegt [Ministru] kabinetam priekšlikumu par piemiņas staba celšanu Rīgā Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem kareivjiem”.

Neliela atkāpe: nosaukums “Brīvības piemineklis”, kas mums šodien šķiet pašsaprotams, arī neradās uzreiz. Kā redzams no iepriekšējā citāta, 1922. gadā Ministru kabineta dokumentos ir runa par “piemiņas staba” celšanu. Citos tā laika materiālos var atrast arī nosaukumu “Uzvaras piemineklis”. Savukārt jēdziens “Brīvības piemineklis” vairāk vai mazāk stabili apritē iegāja tikai 1923. gada rudenī, kad valdība pieņēma “Noteikumus par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību”.

Pieminekļa nosaukums bija mazākā bēda. Daudz vairāk laika paņēma diskusijas, kādam vispār jābūt šim piemineklim. Sākumā viss šķita vienkārši un likās, ka pieminekli varēs uzbūvēt gada laikā. Pēc jau minētā valdības lēmuma 1922. gada 27. jūlijā izsludināja konkursu, kurā piedalījās vairāki latviešu tēlnieki. Iesniegtos projektus izskatīja Ministru kabinets. Tā paša gada 12. oktobrī valdība nolēma, ka piemineklis ceļams pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Laubem tika uzdots pieminekļa projektu izstrādāt sīkāk, kā arī aprēķināt paredzamos celtniecības izdevumus. Visu prasīto Laube iesniedza valdībai 1923. gada 5. aprīlī. Šķita – ja valdība iesniegtos aprēķinus akceptēs, atliks tikai iecerēto uzbūvēt. Taču lielai daļai Latvijas tā laika inteliģences projekts nepatika. Jau 25. aprīlī (20 dienas pēc tam, kad Laube iesniedza aprēķinus) valdība saņēma iesniegumu, kurā par Laubes piedāvājumu bija teikts: “Projekts nav nekas cits kā parastā kapu pieminekļa materiāls palielinājums; tanī nav gluži nekādas garīgas vērtības un līdzīgu tam ir izkaisīts pa Eiropas pilsētu kapsētām. Šāds piemineklis nedotu nekādu liecību mūsu nākamām paaudzēm, ne arī ārzemniekiem – sveštautībniekiem par mūsu varoņu pagājušām cīņām.” Ja iesniegumu būtu parakstījuši kādi “ierindas pilsoņi”, iespējams, tas nogultu Valsts kancelejas arhīvos un šodien par tā eksistenci neviens pat neatcerētos. Taču to bija parakstījuši 57 tā laika Latvijas radošās inteliģences “smagsvari”. To vidū Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns, Kārlis Skalbe, Emilis Melngailis, Arveds Švābe, Milda Brehmane-Štengele un daudzi citi, pat tādi politiskie pretstati kā nacionāli noskaņotais Edvarts Virza un vēlākais komunists Linards Laicens. Ja parakstītāju vidū būtu tikai tēlnieki vai viena politiskā virziena pārstāvji, tad vēl varētu domāt, ka te notiek dažādu tēlotājas mākslas grupējumu vai politisko partiju savstarpējās ķildas, taču tik daudzu un dažādu mākslas nozaru un politisko virzienu pārstāvju vienotu viedokli valdība demokrātijas apstākļos nevarēja neņemt vērā. 1923. gada 16. augustā tika nolemts “darbus kritušo karavīru un uzvaras pieminekļa celšanai pēc prof. Laubes projekta neuzsākt, bet izsludināt jaunu konkurenci pieminekļa skices izstrādāšanai”.

Neapšaubīsim iesnieguma parakstītāju patieso vēlmi Brīvības pieminekli uzcelt pēc iespējas mākslinieciski augstvērtīgāku, taču to, kas sākās pēc tam, var salīdzināt ar “ziepju operu” astoņu gadu garumā – netrūka ne ķīviņu, ne intrigu, ne savstarpēju apvainojumu. Tā visa rezultātā agrāk labie draugi Kārlis Zāle un Teodors Zaļkalns kļuva par nesamierināmiem ienaidniekiem.

Rīdzinieku spēles

Lai aprakstītu visas ķildas un domstarpības, kas laikā no 1923. gada līdz 1931. gadam notika Brīvības pieminekļa sakarā, sanāktu vesela grāmata. Ilustrācijas labad aplūkosim daļu no viedokļu apmaiņas, kas šajā laikā notika starp Brīvības pieminekļa komiteju un Rīgas pašvaldības institūcijām. Jau 1923. gadā valdības pieņemtie “Noteikumi par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību”, kā arī noteikumu vēlākie grozījumi nepārprotami noteica, ka piemineklis ceļams Brīvības bulvārī starp Raiņa bulvāri un kanāla tiltu, tieši tajā vietā, kur šodien monuments reāli arī atrodas. Tomēr Rīgas pilsētas pārstāvjiem bija cits viedoklis. Viņuprāt, pieminekļa celšana būtu savienojama “ar tīri praktiskas nozīmes būvi”. Šī praktiskā būve būtu tilts pāri Daugavai, kura fasādi varētu veidot tādējādi, lai tā būtu “piemērota Brīvības pieminekļa nozīmei”. Kādu laiku šķita, ka tas būs tikai viens no daudzajiem viedokļiem, kādi 20. gadu vidū te parādījās, te pazuda bez tālāka turpinājuma. 1928. gada janvārī Rīgas pilsētas valde nolēma ierādīt piemineklim vietu valdības prasītajā vietā. Atlika tikai iegūt Rīgas domes akceptu priekšlikumam. Tomēr pilsētas domes 16. februāra sēdē atsākās diskusijas par pieminekļa “sabiedrisko derīgumu” un domes vairākums priekšlikumu par pieminekļa celšanu Brīvības bulvārī noraidīja. Jūnijā un jūlijā Rīgas domē notika atkārtoti balsojumi un atkal Brīvības pieminekļa komitejas ierosinājumu noraidīja.

Tad, 1929. gada septembrī, Rīgas pilsētas valde piedāvāja komitejai pieminekļa celtniecībai izvēlēties četras citas vietas: Esplanādē, J. Čakstes laukumā (iepretim Rīgas pilij), Daugavmalā vai Uzvaras parkā. Brīvības pieminekļa komiteja izrādīja gatavību kompromisam un ziņoja pilsētas valdei – ja jau nav iespējams būvēt Brīvības bulvārī, tad no piedāvātajiem variantiem pieņemamākā būtu Daugavmala. Taču Rīgas pilsētas izbūves komisijas locekļi tobrīd laikam jau bija paspējuši aizmirst, ka Daugavmala ir pašas pilsētas valdes ieteiktais risinājums, jo 1929. gada 7. novembra sēdē atkal sāka spriest, ka piemineklis Daugavmalā “aizsprostos satiksmi”, bet celt pieminekli pašā ūdens malā esot “pavisam neiespējami”, turklāt blakus ēkām piemineklis neizcelšoties. 1930. gada 3. janvārī Rīgas pilsētas valde darīja zināmu Brīvības pieminekļa komitejai, ka vieta “Daugavas malā nav piemērota pieminekļa celtniecībai”. Tagad kā vienu no piemērotākajām celtniecībai norādīja Ķīpsalu…

Nav zināms, vai Brīvības pieminekļa komiteja paspēja izskatīt priekšlikumu par Ķīpsalu, kad tā paša gada janvāra beigās Rīgas pilsētas valdes loceklis Jānis Jagars (tas pats, kurš 1940. gadā Kirhenšteina valdībā ieņēma satiksmes ministra amatu) atcerējās variantu ar tiltu pār Daugavu. To “varētu izveidot par monumentālu celtni ar arkām un citiem izgreznojumiem, kas noderētu kā brīvības cīņu piemiņas zīmes”. Idejas atbalstam pat noorganizēja parakstu vākšanu un savāca 440 parakstus. Taču Rīgas pašvaldības nekonsekvence jau bija sasniegusi tādus apmērus, ka ne valdība, ne Brīvības pieminekļa komiteja idejas par tiltu vairs nopietni neuztvēra.

1930. gada decembrī beidzās konkurss, kurā par labāko atzina Kārļa Zāles izstrādāto metu. Vairākums speciālistu atšķirībā no Rīgas pašvaldības atzina, ka Brīvības bulvāris ir vispiemērotākais celtniecībai un 1931. gada 18. novembrī svinīgos apstākļos, piedaloties valsts augstākajām amatpersonām, kā arī pašam pieminekļa autoram Kārlim Zālem, tika iemūrēts pieminekļa pamatakmens. Vēl pēc četriem gadiem, 1935. gada 18. novembrī pieminekli atklāja.

“Apmest trosi”

Pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Latvijas neatkarībai bija lemts turpināties tikai četrus gadus un septiņus mēnešus. Tomēr izrādījās, ka tieši okupācijas ap­stākļos piemineklim ir ļoti liela simboliskā nozīme. Cilvēki, bieži paslepus, centās pie tā nolikt ziedus. Sevišķi riskanti tas bija 18. novembrī, kad par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa varēja iedzīvoties nepatikšanās. Staļina laikā par to varēja arestēt. Un arestēja. Bija gadījumi, kad Brīvības monumentu izmantoja par fonu publiskām akcijām. Atcerēsimies 1969. gada 13. aprīli, kad tieši pie Brīvības pieminekļa LVU students, vēlākais matemātikas profesors Iļja Ripss mēģināja pašsadedzināties, tādā veidā protestējot pret Čehoslovakijas okupāciju. Tuvumā dežurējošie čekisti piesteigušies apdzēsa liesmas, bet pašu Ripsu arestēja. Cita starpā notikums ļoti uzskatāmi apliecināja, ka “attiecīgo orgānu” darbinieki Brīvības pieminekļa apkārtni novēroja pastāvīgi. Ne velti bēdīgi slavenais Arvīds Pelše esot izteicis nožēlu, ka piemineklis kara laikā netika sagrauts. Eduards Berklavs atmiņās apraksta gadījumu, kad no Maskavas atsūtītais LKP CK otrais sekretārs un faktiskais politiskās dzīves noteicējs Latvijā Ivans Ļebedevs viņam atklāti pateicis: “Ja tu būtu īsts komjauniešu vadonis (“vožak”), tad tu uz kādu nakti sarunātu traktoristu, kurš strādā ar lieljaudas kāpurķēžu traktoru, lai tas paņem līdzi garu trosi un atbrauc pie Brīvības pieminekļa, apmet trosi ap pieminekli un to nogāž. Mēs te spriedelējam un nezinām, ko ar to pieminekli iesākt. Ja tu to izdarītu, mēs, protams, tevi publiski pabārtu, bet tu būtu paveicis vērtīgu darbu.”

Varam tikai priecāties, ka tāds komjaunatnes “vožaks” Latvijā tā arī neatradās.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Ceļā uz Saulkrastiem izveidojies sastrēgums vairāku desmitu kilometru garumā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
No nākamās nedēļas bruņotie spēki sargās valsts austrumu robežu
6 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Metas ar nazi pie kakla: Šampēterī iedzīvotājus veikalā pārbiedē neadekvāts vīrietis
7 stundas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
55 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
VID saņemti jau 498 iesniegumi dīkstāves pabalsta izmaksai
43 minūtes
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
2 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
19 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
9 stundas