Vai Latvijā aizvien vairāk jābūvē sabiedriskās ēkas no koka? Viens no labajiem piemēriem ir Carnikavas pamatskola Ādažu novadā 11
Kārlis Vasulis, žurnāls “Baltijas Koks”
Ādažu novada Carnikavas pamatskolā notikušas pamatīgas pārvērtības – mācību iestāde ieguvusi jaunu koka fasādi, radot estētiski pievilcīgu un mājīgu skatu. Arī iekštelpas ir rekonstruētas, un skolēni varēs mācīties mūsdienu prasībām atbilstošā vidē.
Pēc rekonstrukcijas projekta Carnikavas pamatskolā izvietotas 30 klases 660 skolēniem, 43 kabineti, bibliotēka ar kluso lasītavu, gaiteņi ar plašām atpūtas zonām. Skolas iekšpagalmā atrodas āra klase mācībām un rotaļu laukums, pie skolas – velonovietnes un elektroskūteru uzlādes vietas. Carnikavas pamatskolā tagad ir arī multifunkcionālā zāle, eksakto mācību priekšmetu korpuss ar dabaszinātņu mācību kabinetiem, mācību virtuvi, darbnīcu, divām datorklasēm, fizikas un ķīmijas laboratoriju un mācību kabineti, kuros ar nelielām skolēnu grupām darbosies logopēds, karjeras konsultants un speciālais pedagogs. Kabineti skolas ēkā aprīkoti ar interaktīviem ekrāniem, gaiteņos izbūvēts displeju tīkls, un katram skolēnam ir slēdzams individuāls skapītis. Būvdarbus veica SIA NEWCOM Construction, un tie notika Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda līdzfinansētā projekta ietvaros. Kopējās projekta izmaksas ir 11,6 miljoni eiro.
Priecē katrs sakopts īpašums, ēka vai nostūris, bet īpašu prieku rada arvien biežāka dabisku materiālu izvēle sabiedrisko ēku būvprojektos Latvijā. Žurnāla Baltijas Koks lappusēs teju katrā izdevumā varam lasīt par kādu sabiedrisku būvi, kas celta vai arī ir izrotāta ar mūsu nacionālo resursu – koku. Pašlaik viens no kavējošajiem faktoriem, kas bremzē pilnvērtīgu koka apbūves izplešanos, esot nesamērīgi augstas ugunsdrošības prasības, kas pasūtītājiem nereti liek atmest ideju par koka karkasa būvi. Carnikavas pamatskolas pārbūves projekts ir viens no šādiem piemēriem.
Abilstoši vizuālajai identitātei
Carnikavas pagastā iepriekš tika izstrādāta vizuālā identitāte, kas apkopota speciālā stila grāmatā un noteica vizuālas vadlīnijas būvprojektiem pilsētvidē. Stila grāmatā bija iekļauti vairāki mērķi, ar ko carnikavieši vēlas identificēties. Daudzas pašvaldības cenšas sevi pasniegt par zaļi domājošām, un Carnikava nav izņēmums. Pašlaik Carnikava pēc novadu reformas ir iekļauta apvienotajā Ādažu novadā. Lielu daļu Carnikavas teritorijas aizņem piejūras dabas parks. Ir skaidrs, ka tālab prioritāte ir vides daudzveidības saglabāšana – zaļais domāšanas veids. Strādājot pie projekta ieceres, bijusi vēlme rekonstruēto skolu padarīt energoefektīvu. Iepirkumā tika saliktas daudz un dažādas prasības, kas saistās ar zaļo domāšanas veidu, tomēr tā sanācis, ka visas šīs inovatīvās un jaunās lietas maksāja ļoti dārgi, līdz ar to sākotnējais projekts bija jāpārplāno, kā rezultātā ieilga iepirkuma procedūra. Tā kā stila grāmatā dominēja koks, tad arī skolas apdarei tika izvēlēti kokmateriāli. Ir arī pagaidu skola, kuru carnikavieši nākotnē vēlas pārvērst par dažādu pakalpojumu centru. Tur arī viss ir ar koka apdari – dabisks, neslīpēts koks. Uzsvērti pelēcīgi zilganīgie toņi, kas ir atrodami viscaur dabā. Jūras tuvums, priedes, zaļganīgie toņi. Tādēļ izvēlēts koks, kas varbūt ir nedaudz dārgāks apdares materiāls, bet būtībā tas ļoti harmonizē ar dabu un lieliski iekļaujas vides ainavā.
Vai Latvijā būtu arvien vairāk jābūvē sabiedriskās ēkas no koka? Ir pašvaldības, kas izvēlas sintētiskos fasādes apdares elementus, kuri ir ļoti ilglaicīgi, un no ekonomiskā viedokļa tas, iespējams, ir pareizi. Bet toreizējā Carnikavas pašvaldība gājusi nedaudz citu ceļu. Koka siltums un dzīvā materiāla efekts ir tik ļoti acīm un sajūtām tīkams, un Carnikavas pamatskola tagad ir kā maza pērle.
Ne bez šķēršļiem
Skolas rekonstrukcijai bija paredzēts 1,2 miljonu eiro liels ES līdzfinansējums. Tomēr laikā, kad bija jāapstiprina projekts, rezonansi sabiedrībā bija raisījuši skandāli ar ES naudas atmazgāšanu būvprojektos, vienlaikus aizsākās pandēmijas krīze, kas situāciju sarežģījusi vēl vairāk. «Mums vajadzēja cīnīties, lai mūsu projekts vispār tiktu īstenots. Mūsu kopējā vīzija bija ļoti skaista, ka blakus skolai būtu tikpat skaista mūzikas un mākslas skola, kurā atrastos arī bibliotēka un telpas mūžizglītībai. Dažādu iemeslu dēļ līdzfinansējumu varēja saņemt tikai skolas ēkas rekonstrukcijai. Projekts tika samazināts līdz minimumam. Līdz pēdējam nezinājām, vai skolu uzbūvēsim tā iemesla dēļ, ka mainījās noteikumi un visas mācību iestādes, kuras tika būvētas vai rekonstruētas, varēja turpināt projektu realizāciju tikai ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) rakstveida atļauju. Vajadzēja pierādīt IZM un VARAM, ka mums vitāli nepieciešama šī skolas pārbūve un ka visa nauda ir attiecināma,» paskaidro tā laika vēl Carnikavas novada vadītāja Daiga Mieriņa.
Skolai, protams, bija nepieciešama rekonstrukcija, jo klases jau kļuvušas par mazu, daudzi aspekti neatbilda pieņemtajām higēnas prasībām. Tomēr iesaistītos izdevies pārliecināt, līdz ar to sekoja iepirkums, par kuru konkurēja astoņi pretendenti ar ļoti līdzīgiem cenu piedāvājumiem, kas vērtējams kā labs rādītājs.
Sākotnējā iecere bijusi ēku būvēt no koka karkasa. Sākuši šo iespēju pētīt un bijuši absolūti par to. Rēķinājuši, ka tas varētu būt arī lētāk. Arhitekts visādi gudrojis un visādi mēģinājis to izdarīt, bet atdūries pret vienu būtisku lietu – ugunsdrošības prasībām. Tagad ir skaidrs, ka šīs normas ir jāmaina – tās ir neadekvāti stingras. Tomēr, neraugoties uz sarežģījumiem, Latvija ir kļuvusi par vēl vienu skaistu ēku bagātāka, kuras fasādi rotā mūsu iecienītais koka materiāls.
