Valsts valodas dienai par godu 10
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā sestdienā, 15. oktobrī, notika VIII Pasaules diktāts latviešu valodā – par godu Valsts valodas dienai.
Šogad tajā piedalījušies mazāk dalībnieku – ap diviem tūkstošiem no 29 valstīm, aptuveni 1500 rakstīja tiešsaistē un 380 klātienē, kopumā 14 rakstīšanas vietās un 11 Latvijas pilsētās, “Latvijas Avīzei” teica diktāta idejas autore un galvenā organizatore Olga Sukonnikova.
“Mums bija svarīgi rakstīt diktātu tieši Valsts valodas dienā, kas tika svinēta pirmo reizi. 2021. gadā bija 2500 dalībnieku, un, ja diktāts notiktu, kā ierasts, novembrī, pieņemu, ka šogad būtu vēl vairāk, bet mums bija jāpieņem lēmums, kas ir svarīgāk – Valsts valodas diena vai dalībnieku skaits. Toreiz, kad sākām, lauku cilvēki mums pārmeta, ka viņi nevar piedalīties, jo rudens brīvdienās jāpabeidz lauku darbi,” viņa atceras.
Izgudrota unikāla lietotne
Diktātu, tāpat kā iepriekšējos gados, tiešajā ēterā translēja Latvijas Radio, Latvijas Televīzija un arī vietne “raksti.org”. Diktāta rakstīšanai jau vairākus gadus ir pievienojusies arī Latvijas Neredzīgo bibliotēka, kur ar speciālajām Braila rakstības mašīnām diktātu iespējams īstenot neredzīgiem un vājredzīgiem dalībniekiem. Katru gadu kāds Latvijas rakstnieks īpaši diktātam sacer tekstu un aktieri to lasa. 2022. gada diktāta translācija tika vadīta no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles, un rakstnieka Osvalda Zebra tekstu diktēja aktieris un režisors Gerds Lapoška, savukārt Neredzīgo bibliotēkā to runāja aktrise Liene Šmukste. Ir jau izveidojusies tradīcija, ka autors un aktieris iesaka nākamā gada autoru un aktieri.
Jautāta, kas dalībniekus varētu uzrunāt piedalīties diktāta rakstīšanā, Olga atbild, ka, viņasprāt, cilvēkiem patīk, ka tas nav obligāts pasākums, ka tā ir tiešām unikāla iespēja pārbaudīt, kas piemirsies kopš skolas vai augstskolas laikiem, iespēja šo diktātu rakstīt anonīmi un arī tas, ka netiek dots vērtējums – proti, “neliekam atzīmes, tikai izlabojam kļūdas”.
Šī gada Pasaules diktāts latviešu valodā gan bija īpašs tehnoloģiju sasniegumu jomā – vasarā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Kristiāns Vinters, Rihards Kauliņš un ģimnāzijas programmēšanas kluba vadītājs Pāvils Jurjāns izstrādāja unikālu rīku – lietotni “Diktify”, ar kuras palīdzību uzrakstītajiem tekstiem tiek nodrošināta labošanas un labojumu publicēšanas automatizācija. Puiši esot teikuši, ka darbs bijis interesants un izaicinošs. “Es pat nevaru iedomāties, cik šāda programmēšana varētu izmaksāt, viņi to paveica brīvprātīgi, uzskatīdami, ka tas būs labs ieraksts viņu CV,” diktāta idejas autore Olga Sukonnikova vēl joprojām jūtas iedvesmota un gandarīta. Ar unikālās lietotnes palīdzību darbus iespējams izlabot krietni ātrāk un izvairīties no pieļautajām neuzmanības kļūdām. Līdz šim diktātus laboja brīvprātīgie palīgi – latviešu valodas skolotāji. Olga Sukonnikova vēl precizē: “Diktify” lietotne ļaus veidot plašu kļūdu statistiku, kategorizāciju un uzskaiti, kā arī rezultātu interpretāciju, proti, būs zināms, cik reižu un cik cilvēku kļūdījušies konkrētajā divdabja teicienā – gan skaita, gan procentu ziņā. Turklāt rakstītāji varēs redzēt savas pieļautās kļūdas un to skaidrojumu. Ar roku rakstīti diktāta ierasti tiek izlaboti nedēļas laikā, tikai Liepāja tos izlabojusi uzreiz pēc pasākuma. Starp citu, Liepāja bijusi pati pirmā pilsēta Latvijā, kur jau savulaik organizēts līdzīgs diktāts “Rakstīšanas svētki”.
Finansējumu nepiešķir
Interesanti, ka Pasaules latviešu valodas diktāts vēl joprojām balstās uz brīvprātīga darba principiem un, lai arī tehniskajiem izdevumiem rasti privāti atbalstītāji, ne valsts iestādes, ne pašvaldības ar šo mūsu valsts valodas popularizēšanas iniciatīvu līdz šim nav izdevies ieinteresēt. Pasaules latviešu valodas diktāta organizatoru lūgtais atbalsts nav piešķirts, tikai atrasts iemesls, kāpēc to, vismaz pagaidām, nevar piešķirt. “Astoņu diktāta pastāvēšanas gadu laikā no Izglītības un zinātnes ministrijas finansiālu atbalstu joprojām ne reizi neesam saņēmuši,” ar zināmu rūgtumu teic Olga. “Pēc vairākkārtējiem lūgumiem un Valsts prezidenta Egila Levita aicinājuma šī gada sākumā ministrija mūs uzrunāja, solot finansiālu atbalstu un ko tik vēl ne. Taču septembra sākumā saņēmām ziņu, ka neesot juridiska risinājuma, kā Izglītības ministrijas pakļautībā esošā Latviešu valodas aģentūra var piešķirt ziedojumu 1500 eiro apmērā mūsu nodibinājumam ar sabiedriskā labuma statusu.”
“Kaut kas ir jādod pretī!”
Olga Sukonnikova ir Pasaules latviešu valodas diktāta idejas autore Latvijā, tomēr citās valstīs līdzīgas aktivitātes radušās jau agrāk, piemēram, Lietuvā Nacionālais diktātu konkurss notiek jau kopš 2006. gada un to atbalsta Lietuvas valsts prezidents. Pagājušajā gadā Lietuvas konkursā piedalījušies ap 33 000 dalībnieku. Plaši publiski valodu diktāti jau sen notiek arī Francijā, Beļģijas flāmu zemē, Ukrainā un Igaunijā.
Interesanti, ka pati Olga, kura ikdienā strādā sabiedrisko attiecību jomā un runā tīrā un labskanīgā latviešu valodā, latviski iemācījusies tikai skolā: “Mans tēvs tagad lepni visiem stāsta, ka 1984. gadā bijis ļoti tālredzīgs un ielicis krievu bērnu, precīzāk – krievvalodīgo bērnu, jo esmu ebrejiete, latviešu skolā. Viņš tikai aizmirsa pateikt, ka 30 kilometru rādiusā nebija krievu skolu. Es teiktu, ka tas bija neapzināti, jo viņš nebija gatavs mani vadāt pulksten astoņos katru rītu uz Rīgu. Un tā es apguvu latviešu valodu.” Jautāta, kas viņu, kurai, liekas, gan nesagādā grūtības ne komati, ne divdabja teicieni, aizrauj latviešu valodas diktāta organizēšanā, viņa atbild to, ko savulaik dzirdējusi sakām rakstnieku, arī kāda gada diktāta teksta autoru Andri Akmentiņu: “Ja tu kaut ko mīli, tu to nedrīksti vienkārši izmantot. Kaut kas ir jādod pretī!”
Uzziņa
Rakstīja arī par marinētiem gurķiem
Evita Lisovska, tulkotāja, ilggadēja Pasaules latviešu valodas diktāta dalībniece: “Ikdienā strādāju ar valodu un Pasaules diktāts ir interesants pasākums, kā sevi pārbaudīt. Tekstu grūtības pakāpes ir dažādas, šogad tas bija sarežģītāks nekā iepriekšējos gados, un kļūdas jau vēl tikai redzēšu. Protams, dažas kļūdas pamanos pieļaut pati, savukārt par dažām vietām varētu strīdēties – koli, komati vai domuzīmes droši vien ir atbilstoši autoru iecerēm. Ir interesanti, ka katru gadu teksti tiek rakstīti īpaši diktātam. Atceros, pagājušajā gadā rakstījām par marinētiem gurķiem un aizpagājušajā – par sēnēm, tie teksti bija izcili!”
