„Vēstule zemessardzei.” Recenzija par iestudējumu „Milžu cīņas” Jaunajā Rīgas teātrī 6
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Marija Linarte savu režijas debiju “Milžu cīņas” Jaunajā Rīgas teātrī formatē kā “mīlestības vēstuli”. Kam? Saviem draugiem Zemessardzē, ar kuriem kopīgi piedzīvotais ir ļāvis viņai nonākt pie patiesu vērtību dziļākas izpratnes un izmainīt savu dzīvi, bet ne tikai viņiem. Mākslā piedāvājot tamlīdzīgas vēstules publiskam vērtējumam, tajās lielākoties tiek atspoguļotas ne vien kopīgi pārvarētās grūtības, bet arī šaubas par savas izvēles vai rīcības pareizību, dažādu mirkļu izjūtas, intīmākas atklāsmes un – galvenais – pārdomas par jautājumiem, kas neatlaidīgi grauž mūsu apziņu, jo līdz šim blakus nav bijis cilvēka, ar kuru varētu tajās dalīties. Iestājoties Zemessardzē, ieroču brāļi gribot negribot kļūst par daļu no cilvēka apziņas un ekstrēmajās situācijās kopīgi pārdzīvotais spēcīgi ietekmē katra indivīda apziņas dzīvi, dodot iespēju mainīt savu apkārtējo pasauli vai vismaz savu attieksmi pret lietām, kas mūsu dzīvē pa īstam ir svarīgas.
Veidojot dramaturģisko materiālu savam iestudējumam, Marija Linarte ir izvēlējusies līdzīgu pieeju. Caurviju darbību izrādē viņa veido kā Zemessardzes ikdienas atainojumu: fiziski treniņi, praktiskas nodarbības, izturības pārbaudes, ieroču apguve, taktiskas mācības, reglaments, disciplīna, psiholoģiskā noturība utt. Vārdu sakot, viss, ko Anna ir fiksējusi savā dienasgrāmatā un tagad grasās atklāt publikai. Inga Tropa kopā ar savu partneri Jāni Grūtupu, paši būdami zemessargi, dinamiskā tempā, enerģiski un pārliecinoši uz smilšu maisiem piekrautās skatuvītes izspēlē virkni dienestā piedzīvotu situāciju, neslēpjot, kādas pūles tas prasa no iepriekš nesagatavota jaunpienācēja. Annas tēla nosacītā sadalīšana divos pretējos “es” ir ļoti veiksmīgs režisores atradums, kas palīdz uzturēt Annas iekšējo dialogu un caur abu aktieru jūtīgo saspēli padarīt to emocionāli tveramāku publikai. Piemēram, tā saucamā izdzīvošanas skola Zemessardzē nav nekāda joka lieta, mūsu komforta izlutinātajiem ķermenīšiem tas ir šoks, kura pārvarēšana prasa milzīgu gribasspēka koncentrāciju. Ir nepieciešama nesatricināma motivācija, lai pie tās tiktu, bet dažas prasmīgi piemeklētas aktierizpausmes uz skatuves ne vien nodemonstrēs, ka saņemoties pie tādas var tikt, bet arī parādīs, kā to izdarīt.
Visu atainoto darbību nozīme izrādē ir izfiltrēta caur režisores personisko pieredzi, un caur Annas stāstījumu režisore cenšas aizvest skatītāju līdz jautājumiem, uz kuriem šajā zemē katram ir jāatrod atbilde. Sensitīvie identitātes un nacionālās piederības jautājumi reālajā dzīvē ir grūti risināmi, jo prasa izdarīt izvēles, kas ar prātu vien nav paveicamas. Piederība vienai vai otrai kopienai mūsu sašķeltajā sabiedrībā formējas tikai caur kultūrtelpu, kurā dzīvojam un elpojam, un iesakņošanās kādā no tām ir garīgi dvēselisks process, kas sākas ar valodu, jo esamība mājo valodā un beidzas ar neizbēgamu iekšējo vērtību revīziju. Ja mūsu mazdūšīgie politiķi būtu sākuši par to laikus domāt, šodien nebūtu jālauza galva, cik tad īsti to Latvijas aizstāvju agresijas gadījumā būs. Valoda pati būtu pateikusi priekšā, kāpēc mēs tautasdziesmā dziedam: “Pati māte savu dēlu/ karavīru audzināja…”
Ja izrādes laikā uzmanīgi ieklausīsimies Annas saraustītajā domu plūdumā, kas pinas un vijas dvēseles pretrunu mudžeklī, ātri vien sataustīsim pavedienu, kas skatītāja uztveri ievelk augšminēto jautājumu kamolā un varbūt pat kādam pēcāk ļaus sasiet vienu otru mezgliņu savai atbildei. Teātra pieskaršanās ar patriotismu saistītām tēmām parasti ir visai riskants pasākums, jo mūsu pieredze ir saglabājusi dabiskas aizsargbarjeras pret ideoloģiska rakstura straumēm, taču Marijai Linartei ir veiksmīgi izdevies atrast formu, kas ļauj tās pavērt un iekļaut savu iestudējumu kopējā patiesu vērtību briedināšanas procesā.
Kas attiecas uz iestudējuma mākslinieciskajām kvalitātēm, jāteic, ka Linartes veikumā pagaidām ir samanāma krietna deva izplatītāko “aktierrežijas” trūkumu. Vairākas ainas izrādē ir nepamatoti izstieptas, izvēlētajās siluetu un pozu kombinācijās nereti iezogas ilustratīvisms, atsevišķi motīvi mizanscēniski dublējas, jūtama zināma nerēķināšanās ar uztveres likumsakarībām utt. Var jau saprast, ka ir grūti atteikties no asprātīgi sastrādātām skatuviskām epizodēm, taču tā ir viena no profesionālas režijas pamatprasībām – viss, kas atšķaida un izplūdina ieceres ideju, ir jāsvītro. Lakonisms un precizitāte, lai cik tas dīvaini arī izklausītos, mākslā ir ļoti spēcīgs izteiksmes līdzeklis, kuru nedrīkst ignorēt, kaut gan, godīgi sakot, to bieži nenovērtē pat pieredzējuši režisori. Ja režisore izrādes koptēlu nedaudz attīrītu un darbību mazliet saspiestu laikā, iespaids nenoliedzami būtu spēcīgāks, jo blīvāks kļūtu iestudējuma pamatmotīvs un grodāk izceltos dramaturģiskā materiāla vērtīgākā daļa – Annas lielās cīņas pašai ar sevi. Garais profesionālās sevis pilnveidošanas ceļš topošajai režisorei gan vēl būs jāmeklē, taču viņas atzīstamie centieni izrādes smaguma centru ievietot Annas iekšējās pasaules virpuļos ļauj cerēt, ka viņa to atradīs, tāpat kā Marija Linarte atrada ceļu uz Zemessardzi.
UZZIŅA
“Milžu cīņas”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
* Autore: Marija Linarte, režisore – Marija Linarte, māksliniece – Paulīne Kalniņa, videomākslinieks – Sandijs Ruļuks, gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko, kustību konsultante – Jette Loona Hermanis, mūzika/skaņa – MINSKA.
* Lomās: Inga Tropa un Jānis Grūtups.
* Nākamās izrades: 6., 14., 28., 29. oktobrī.
