– Cik LKP CK sekretāru bija iesūtītie Krievijas latvieši? 19
– Tur ir tā pati likumsakarība, kas ar CK nodaļu vadītājiem. Krievijas latviešu un krievu bija vairākums. Vietējo latviešu bija daudz mazāk, un viņu vidū augsts latgaliešu īpatsvars. Ja par nodaļu vadītājiem, tad vidēji laikā no 1940. līdz 1990. gadam Krievijas latviešu šajos amatos ir gandrīz 36%, krievu apmēram 32%, vietējo latviešu nedaudz mazāk par 21% un tad vēl ir daži ukraiņi, baltkrievi, armēņi, poļi. Ar CK sekretāriem tas pats – dominē Krievijas latvieši un krievi. Turklāt tie nav vietējie krievi. Kāpēc tā, grūti pateikt. Varētu šķist, ka viņi prata latviešu valodu, motivācija varēja būt lielāka, bet…
– Tātad Latvijas kompartijas priekšgalā bija pārkrievotie latvieši.
– Paskatoties statistiski, redzams – jo zemāks nomenklatūras līmenis, jo vairāk vietējo latviešu. Īpaši lauku rajonu komitejās. Rīgā šis īpatsvars bija jau mazāks, bet CK sastāvā vēl mazāks, kaut CK instruktoru līmenī latviešu bija diezgan daudz. Taču varēja būt 20 gadu instruktors un nekur uz augšu netikt. Tiem, kas kļuva par nodaļu vadītājiem, nākamais līmenis jau bija sekretāri. Interesanti, ka nodaļu vadītājus tomēr ļoti vētīja. Skatījās gan morālās īpašības, gan politiskās. Grūti ir pateikt par tiem, kuri CK aparātā ienāca 80. gados, bet 50. – 60. gados ienākušajiem biogrāfijās parasti ģimenē ir bijis kāds kreisi noskaņots. Ne obligāti komunists. Protams, biogrāfijai bija nozīme, ja vēlējās virzīties uz augšu. Tas ir tikai mans pieņēmums, bet, domāju, šādi ļaudis bija labāk motivēti. Nez vai var taisīt partijas karjeru mūža garumā, ja nav tādas īstas pārliecības. Starp tiem, kas 1990. gadā palika ar Rubiku, patiesībā bija diezgan daudz vietējo latviešu – tāds Zigurds Osmanis, Inarts Skujiņš. Acīmredzot viņi tur bija pārliecības dēļ. Vēl viena interesanta detaļa, ka diezgan daudziem Krievijas latviešiem, kas 40. – 60. gados ieņēma amatus CK, vecāki bija 1937./1938. gadā represēti. Teiksim, CK sekretāram Aleksandram Drīzulim, LKP CK Zinātnes un mācību iestāžu nodaļas vadītājai Leontīnei Lapiņai (Lapinai), Liepājas pilsētas LKP komitejas pirmajam sekretāram un vēlāk CK nodaļas vadītājam Ēvaldam Krimam. Viņu izvirzīšanos tas nekavēja, jo Krievijas latviešu deficīts acīmredzot bija pietiekami liels, lai tādus biogrāfijas faktus neņemtu vērā.
– Komunistu ar pirmskara stāžu Latvijā pie varas tika ļoti maz. Varbūt tikai Eduards Berklavs, Fricis Deglavs, Pēteris Plēsums.
– Tādu secinājumu var izdarīt. To var redzēt, kā apriņķu un rajonu komiteju līmenī viņu karjeras kļūst aizvien… Rodas iespaids, ka viņus nobīdīja malā. Piemēram, vispirms iecēla par kāda apriņķa komitejas pirmo sekretāru, pēc tam par rajona, bet pēc tam seko pārcelšana amatā par Ērgļu vai Elejas rajona pirmo sekretāru (50. gadu sākumā rajoni dalījās divās kategorijās. Ērgļu un Elejas rajons skaitījās 2. kategorijā). Tas pats, ja paskatās, kā 1940. gadā mainījās CK locekļi. Vispirms tie bija pagrīdnieki. Pēc tam masveidā ieradās Krievijas latvieši un Krievijas krievi un pamazām vietējos izspieda uz arodbiedrībām, ministrijām, izpildkomitejām, līdz viņi pazuda no aprites. Pēc kara tas ir īpaši labi redzams. Lasot tās biogrāfijas, dažkārt rodas iespaids kā spēlē “Cirks”. Tikai spēlē, nobraucot ar kazu lejā, pēc tam var tikt atkal augšā. Partijas nomenklatūrā lejup nobraukušie augšā praktiski tikt vairs nevarēja. Interesanti, ka, ja vien ziepes nebija ļoti lielas, parasti ar nomenklatūras pārstāvju sodīšanu pārkāpumu gadījumā nesteidzās. Un sodi bija maigi. Tādus gadījumus, kad cilvēku CK sekretāra vai nodaļas vadītāja līmenī par pārkāpumu atcēla no amata, piecdesmit gadu laikā var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Bet attiecībā uz vietējiem komunistiem 50. gados rodas iespaids, ka tika izmantota katra iespēja, lai viņus atceltu no amatiem.
