– Pētot nomenklatūru, agrāk vai vēlāk nonāksiet pie Pētera Strautmaņa. Viņš, šķiet, bija stipri nacionāls, karojis, inteliģents, reprezentabls izskatā un pēc izturēšanās. Un raksturīgi, ka viņu nekādi nelaida pie “pirmajiem” amatiem. Viņu turēja par MP priekšsēdētāja pirmo vietnieku. Tāpat Vilim Samsonam it kā vajadzēja virzīties “uz augstākiem plauktiem” – latvietis, PSRS varonis. Bet viņš nekur netika. Tāpat kā Arnolds Deglavs. 19
– Jā, Strautmanis ir interesanta persona. No kalpu ģimenes, vecāki kreisi noskaņoti, gājuši bojā vācu laikā koncentrācijas nometnē, pats bijis komjaunatnes aktīvists, bijis padomju armijā un partizānos. Viņa karjera attīstījās strauji, turklāt ļoti strauji tieši pēc Berklava padzīšanas un nacionālkomunistu “tīrīšanām”. Strautmanis arī varēja tikt pieskaitīts nacionālkomunistiem, tomēr viņa karjeru tas neietekmēja. Viņš piederēja tam nomenklatūras tipam, kas strauji gāja uz augšu un nevienā amatā ilgi neuzkavējās. Tādi bija arī Jānis Vagris un Anatolijs Gorbunovs.
Arnolds Deglavs savu karjeru sabojāja jau 1940. gadā, kad bija “Tautas Saeimas” vēlēšanu komisijā un it kā gribēja atļaut arī alternatīvos sarakstus. Deglavam atņēma partijas stāžu par to, ka Ulmaņa laikā cietumā rakstiski atteicies no politiskas darbības, kas skaitījās ļoti nopietns pārkāpums. Viņam paredzētajā deputāta vietā ielika Frici Deglavu, kam tamdēļ mainīja uzvārdu, jo viņš bija Deklavs. 50. gadu sākumā vēl bija skandāls, ka pieminēto savas biogrāfijas faktu viņš slēpis. 1951. gada janvārī Arnoldu Deglavu izslēdza no partijas, atcēla no Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amata un pārcēla uz Jūrmalu. Samsons bija ass pēc rakstura. Viņš varēja kādam arī pateikt, “ko nevajadzēja”.
Taisnība, lai izvirzītu, vajadzēja būt reprezentablam. Acīmredzami netikumi – aizraušanās ar alkoholu, sievietēm – nedrīkstēja piemist. Vēl bija svarīgi, lai kandidāts, kā raksturojumos rakstīja, “poļzujetsa avtoritetom” (“bauda autoritāti”), lai sadzīviskā līmenī ievēro mērenību. Jo atlase notika visu laiku un vadītāja īpašības varēja būt pat svarīgākas par biogrāfiju. Atklātus karjeristus un cilvēkus, kas atklāti izrādīja lielu savtīgumu, agri vai vēlu nobīdīja malā. Nomenklatūristam bija jābauda privilēģijas, kas viņam pēc amata pienācās, taču, ja viņš gribēja ko vairāk, tas bija jādara ļoti uzmanīgi. Bet no privilēģijām atteikties un izrādīt pārliecīgu pieticību arī nedrīkstēja. Izlēcējus ne uz vienu, ne otru pusi nemīlēja. Cilvēkam bija ar pateicību jāpieņem, ko partija viņam deva. Pretējā gadījumā uzskatīja, ka tiek grauts partijas prestižs. Un vēl ļoti svarīgi bija radīt labu iespaidu Maskavā. Kas taisīja ātru karjeru tur, ļoti ātri to taisīja arī Latvijā. Iespējams, tas palīdzēja izvirzīties Krievijas latviešiem. Pieredze darbā Krievijā, pazīšanās Maskavā bija ar lielu nozīmi.
