VIDEO. “Ja nebūs Latvijas, nebūs arī mūsu!” Cipule par sirdsdarbu un Latvijas spēku
0
Kas Tev ir Latvija? Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule
Mana Latvija šodien ir mana atbildība par to, lai 24/7 visā Latvijā cilvēki varētu uz dienestu paļauties; nelaimē, ja būs noticis kaut kāds negadījums vai pēkšņa slimība, vai trauma, lai viņiem būtu uz ko paļauties, lai viņiem būtu, kur piezvanīt.
Mana atbildība ir par to, lai nepārstāj pukstēt dienesta sirds – Operatīvās vadības centrs, kurš ik minūti pieņem vairākus desmitus zvanu no Latvijas iedzīvotājiem, kuriem katram kaut kas ir noticis un katram ir vajadzīga kaut kāda palīdzība. Un mums ir ļoti svarīgi, lai tas viss notiktu pietiekami ātri, lai mums būtu uz līnijas visas brigādes, kas mums ir ieplānotas, lai mūsu mediķi būtu gatavi, lai viņiem būtu ar benzīnu uzpildīta, izremontēta mašīna, lai viņiem būtu viss nepieciešamais.
Faktiski tā ir ārkārtīgi svarīga misija – glābt un saglabāt Latvijas iedzīvotāju dzīvības. Pēdējie gadi ir aizritējuši arī tādā gatavības zīmē, un man gribas teikt, ka, jā, šodien mana Latvija un mana atbildība ir arī par to, lai jebkādu krīžu gadījumā, kas varētu Latvijai nākt priekšā, mēs būtu gatavi pastāvēt par Latvijas cilvēku dzīvībām. Tas ir ļoti atbildīgs uzdevums.
Man liekas, ka šobrīd ir jādzīvo tā, ka katrs tajā vietā, kur atrodas viņš, izdara savu darbu izcili. Tas ir tas, ko es mācu saviem cilvēkiem – mediķiem, kas strādā, autovadītājiem, kas darbojas dienestā. Visai manai komandai. Mēs, iespējams, nevaram mainīt visu, kas ir Latvijā. Varbūt mums šķiet, ka birokrātijas ir par daudz un vēl kaut kādas lietas nav labas, bet mēs noteikti varam darīt tā, lai dienests, kurā mēs visi kopā strādājam, darbotos izcili.
Man ir ļoti svarīgi, lai Latvija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta tēlu ierakstītos arī Eiropas lielajā glābēju saimē. Lai mēs startētu starptautiski, lai mēs dotos smelties pieredzi. Tikko atgriezāmies no starptautiskajām sacensībām Polijā, nākamgad plānojam piedalīties sacensībās Čehijā.
Mēs gribētu, lai Latvija ar mums lepotos, lai Latvijas iedzīvotāji ar mums lepotos, lai faktiski mēs būtu arī tādas lielas Eiropas kopienas daļa, un tas ir ļoti, ļoti svarīgs uzdevums. Man pašai jāsaka, ka es tiešām savu darbu šajos gados, ko esmu dienestā un turpināšu vēl kādu laiku, daru ar ārkārtīgi augstu misijas apziņu, un uz to aicinu katru Latvijas mediķi, katru manu darbinieku, katru manu cilvēku, jo misija ir kaut kas vairāk par amata pienākumiem. Misija ir kaut kas, ar ko mēs varam kalpot savai Latvijai.
Ukrainā man ir bijusi iespēja smelties pieredzi, un ne tikai to pieredzi, kas saistās ar darba organizāciju militāra apdraudējuma gadījumā, ar uzdevumiem, kuri parādās cilvēkiem kara laikā. Visvairāk ar to, kādas emocionālās kvalitātes man ir sevī jāstiprina, lai spētu saglabāt sevi kā vadītāju dienestam ļoti sarežģītās situācijās. Un ir lietas, ko nevar izlasīt grāmatās, ko nevar redzēt prezentācijās, ko var skatīt tikai aizbraucot uz vietas un saprotot, paskatoties cilvēkiem acīs. Un es esmu to darījusi – ieskatījusies acīs realitātei, kuru ir ārkārtīgi grūti saprast cilvēkiem, kas ir pieraduši dzīvot miera laikos. Daļu no šīs pieredzes man ir jāspēj nodot saviem cilvēkiem.
Es vienmēr dienestā savai komandai saku tā: “Mums ir jābūt vienmēr par pakāpi gatavākiem nekā citiem Latvijas iedzīvotājiem”. Un tā ir arī ļoti, ļoti svarīga misijas sadaļa. Tāpēc šodien, kad Latvija dzīvo kara ēnā un daudzi varbūt pat uzskata, ka pat ir jau sācies ļoti nopietns apdraudējums mūsu valstij, mums katram ir jāsaprot, ka mums ir par ko cīnīties, jo, kā Čakste teica: “Ja nebūs Latvijas, nebūs arī mūsu”; un man ir savs pienākums šai sakarā.
Rezerves ir viens no būtiskākajiem gatavības priekšnoteikumiem, jo, lai kāda būtu tava pārliecība un apziņa par to, ka vari strādāt un cīnīties jebkuros apstākļos, ja tev nav resursu, tad tev nav iespēju, tad, protams, šī cīņa un pastāvēšana par cilvēku dzīvībām nav iespējama. Pēdējos gados mums dienestam ir izdevies piesaistīt finansējumu valsts materiālo rezervju stiprināšanai. Faktiski mēs pašlaik jau varam runāt par noteiktu dienu un nedēļu skaitu, par kurām mēs zinām, ka mums ir teju viss nepieciešamais, lai mēs varētu noturēties. Protams, ka mums ir ārkārtīgi svarīgi, ka mums ir sabiedrotie, ka mums ir plāni, kā mēs strādāsim tālāk ar pārapgādes lietām. Bet tas, ka mēs jau stundas laikā varam tikt pie visa nepieciešamā, lai, nodrošinātu neatliekamo palīdzību iedzīvotājiem, tiklīdz ir iestājusies
nopietna krīze, tas ir tas, ar ko es šodien lepojos.
Es lepojos ar to, ka mēs šodien spējam Eiropas ātrumā un Eiropas kvalitātē nodrošināt iedzīvotājiem neatliekamo medicīnisko palīdzību visā Latvijā divdesmit četri – septiņi režīmā. Es teikšu – mēs varam palīdzēt gan pilī, gan būdiņā, gan mežā, gan sporta laukumā, gan ielā, gan viensētā. Mēs vienlīdz ātri, vienlīdz kvalitatīvi visā Latvijā spējam nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību, un es lepojos ar to.
