VIDEO. “Daži tūkstoši apņēmīgu cilvēku var uzbūvēt valsti!” Lato Lapsa par latviešu strēlniekiem, brīvības cenu un Latvijas garu
0
Kas Tev ir Latvija? Publicists, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks Lato Lapsa
Pamēģināšu pastāstīt par latviešu strēlniekiem un kā viņi radīja Latvijas valsti.
Tātad, mums visiem, ikvienam no mums šķiet, ka mēs esam absolūti unikāli un vienreizēji; un tas, kas ar mums notiek, un tas, kas ir mūsos, ir kaut kas tāds, kas nekad iepriekš nav bijis un nekad arī nebūs. Mēs esam tādi. Un arī tas viss, kas mums ir apkārt, nekad tā nav bijis. Un tas, ka jau Gilgamešam (Urūkas pilsētvalsts piektais valdnieks ap 2500. gadu p.m.ē..) lielos vilcienos viss tas pats vien atgadījās, nu, tas mūs neinteresē, mēs esam unikāli. Patiesība ir nedaudz cita. Mēs pašlaik dzīvojam valstī, kuras vara ir tieši tikpat, ja ne vairāk, sapuvusi, kāda tā bija cariskajā Krievijā 1914. un 1915. gadā. Un vēl vairāk.
Latvijas tagadējās teritorijas iedzīvotāji pēc 1905. gada notikumiem bija tieši tikpat, ja ne vairāk, sagumuši un pagļēvi, un ne uz ko šķietami nespējīgi, tāpat kā tagadējā Latvijas atlikusī populācija vai tās lielākā daļa. Tikko ir runa par savu personisko brīvību aizstāvēšanu, par savām tiesībām, pastāvēšanu un citām lietām, kuras nav tik svarīgas kā kredīts, līzings, divreiz mēnesī pie kases lodziņa un tamlīdzīgi; un reizi gadā uz Dubaiju.
Nu lūk. Un tad, kad sākās karš (un bija vajadzīgs ārējs trieciens), ārēja katastrofa, kas tajā gadījumā bija Pirmais pasaules karš, Lielais karš, jo toreiz šķita, ka nekas tāds nav bijis un nekad vairs nebūs. Un desmiti tūkstošu latviešu četrpadsmitajā gadā un piecpadsmitā gada sākumā darīja to, ko viņiem lika darīt. Viņiem lika – ej, cīnies par ķeizaru! Viņi arī gāja, nu kas jādara – jādara.
Nu ko tur Ķeizars, Ķeizars tak no Dieva? Un ko tur, – tāda kārtība. Un kas noteikti mūs no mūsu oficiālās vēstures viedokļa plaši zināms, ka ne jau Ziemassvētku kaujas bija tās, kurās krita visvairāk latvieši. Ziemassvētku kaujās krita daži tūkstoši. Polijā, Augustovā krita desmit, piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši latviešu, kuriem neviens slavas dziesmas nedzied, kurus neviens īpaši neatceras, kuri šeit brāļu kapos neguļ, kuri lielākoties turpat purvos arī palika.
Nu lūk.
Tad nāca sava veida, nu droši vien var teikt, divi lūzumi. Pirmais lūzums bija strēlnieku bataljonu dibināšana piecpadsmitā gada augustā.
Atkal uz to mēs varam skatīties dažādi. Bija jūsmīga, daļēji nepatiesa, daļēji dezinformējoša propaganda. “Pulcēties zem Latvju karogiem”. Labi. Tūkstoši cilvēku – brīvprātīgie, lielākoties astoņpadsmit, deviņpadsmit gadīgi puikas (bet ne tikai) gāja. Jo atkal lielā mērā nu tā. Nu, ja jāiet, tad ejam. Bet tā jau bija cita veida iešana.
Pēc tam Aleksandrs Čaks pilnīgi pamatoti teica “Mūžības skartajos”, protams, kā nu tur bija, ka no zemes jums tauta ceļas, bet bez asinīm tai neuzcelties. Mēs visi zinām par šīm asinīm.
Tā vēsture iekārtota. Bez asinīm neko uzbūvēt paliekošu nevar. Bija vajadzīgas visas bezjēdzīgās sešpadsmitā gada marta kaujas, sešpadsmitā gada jūlija kaujas. Protams, lielā mērā bezjēdzīgās Ziemassvētku kaujas, kurām sekoja vēl bezjēdzīgākās septiņpadsmitā gada
janvāra kaujas.
Bija vajadzīgi visi šie tūkstoši kritušie, šie te asiņu plūdi un viss pārējais lai mostos šis te šķietami vienmēr padevīgais, vienmēr pagļēvais, vienmēr pakalpīgais vidusmēra latvietis, kurš visās šajās te kaujās bija gājis tāpēc, ka vajag. Vajag – jādara. Un tad uz šiem asiņu plūdiem un rūgtuma radās tas, ko es teiktu – par spītu un brīvības garšu. Izrādījās, ka nav tā, ka (tāpat kā mūsu dienās, astotajā – devītajā gadā pēc banku krīzes visi uzņēmīgie cilvēki ar gribu un uzņēmību un spītu ir aizbraukuši, bet visi nav aizbraukuši), izrādījies, ka arī piektajā gadā ne jau visi ir apšauti, un arī ne visi tie, kas bija gatavi uz visu brīvības dēļ. Nu un tad sagadījās vairākas lietas. Tātad septiņpadsmitā gada februārī bija revolūcija. Vienīgais demokrātiskais laiks Krievijas vēsturē. Jā, un ko mums tas tagad mūsdienās atgādina? Ne jau Ļeņins nogāza caru. Ļeņins nogāza tos glupos, tos gļēvos liberāļus, kas nogāza caru. Es esmu izgājis cauri simtiem un tūkstošiem vēstuļu no tā laika un, mēs, protams, no oficiozās vēstures viedokļa zinām, ka tur cilvēki bija apstulbināti. Cilvēki nezināja, ko viņi dara, viņus apstrādāja propagandisti un tā tālāk, un tā tālāk.
Bet realitāte ir tāda, ka cilvēkiem tie bija Brīvības svētki. Un izrādījās, ka šīs te brīvības dēļ, pirmām kārtām, izrādījās, ka daži desmiti tūkstošu bruņotu cilvēku, kas ir apņēmīgi, kas ir pietiekami daudz asiņu izlējuši un gatavi to darīt vēl, var pagriezt pasauli citādā virzienā. Tie bija latviešu Sarkanie strēlnieki. Kur viņi un ko viņi tur pagrieza; un ja ne – kas būtu citādāk? Mēs to neviens nezinām, mēs to neviens nevaram pateikt. Bet ir, nu, vairāk kā skaidrs, ka bez viņiem, visticamākais, nekādas Latvijas valsts nebūtu. Jo, jā, Ļeņins, protams, bija, vurdalaks un vampīrs, un visādi citādi, bet, ja latviešu Sarkanie strēlnieki nebūtu nosargājuši Ļeņinu vienu reizi, otrreiz, trešo reizi, tad sekotu notikumi kā rezultātā monarhisms tādā vai citādā veidā plūstu atpakaļ; cik tālu tas aizplūstu, tikai līdz Baltijai vai arī līdz Polijai, Somijai, kas nu to var zināt. Jā, mēs to nekad nevaram patiesi pateikt, nu ko tie trakie, trakie cilvēki, viņi nezināja, ko viņi atbalsta. Ar mūsdienu zināšanām mēs esam ļoti gudri viņus pamācīt.
Tie pamācītāji esam tie paši mēs, kas balso par progresīvajiem un visādiem citādiem mūdžiem. Kur mums atkal pēc piecdesmit gadiem, ja vēl tāda Latvijas valsts pastāvēs, tad cilvēki no turienes piecdesmit gadu tālā nākotnē teiks: “Ko šitie te sadarīja? Jēzus, kā viņi nesaprata, ko viņi dara?”.
Nu lūk, vārdu sakot, visu to es, protams, stāstu tādā sakarā, ka, gatavoju kaut ko grandiozu par strēlnieku tēmu, kas ir trīs sējumu strēlnieku grāmata. Bet nu tas varbūt nav būtiski. To visu var internetā izlasīt. Bet burtiski dažas lietas, tā teikt – kopsakarā. Tātad pirmā lieta – daži desmiti tūkstošu cilvēku var mainīt pasauli. Vēl vairāk, latviešu strēlnieki parādīja, ka arī vis, vis, šķietami gļēvākajā, padevīgākajā, izpildīties gatavākajā nācijā, var atrasties cilvēki, kas ir gatavi uz visu, lai tādu šķietami bezjēdzīgu lietu kā brīvība, personiskās tiesības un tamlīdzīgu dēļ nogalinātu visus, kas tam stāv ceļā. Bez žēlastības. Un mēs atkal nonākam pie tā, ka bez asinīm nekas nesanāk.
Vēl viena lieta, ka jau astoņpadsmitajā, deviņpadsmitajā gadā pierādījās, ka pilnīgi pietiek ar dažiem desmitiem motivētu cilvēku – motivētu, apņēmīgu cilvēku, kas ļoti ātri pārvēršas par daudziem tūkstošiem motivētiem, bruņotiem cilvēkiem. Daudzi tūkstoši motivētu, bruņotu cilvēku var uzbūvēt un var dabūt savu valsti. Kamēr var, protams, skatīties apkārt un sūroties – apstākļi tādi, tas tur to, to tas tur.
Bet visa pamatā vienmēr ir daži tūkstoši bruņotu, apņēmīgu cilvēku. Un tur nav nekādas starpības, vai gads ir 1915. vai 2020., vai kaut kāds. Līdz ar to es domāju, ka topošā grāmata par strēlniekiem, visi šie te sējumi var sanākt pašreizējai sapuvušajai valsts varai daudz bīstamāki nekā visādas tur manas grāmatiņas par mentu zaņķiem un tamlīdzīgi.
Kopā grāmatās tiks trīstūkstoš lapu iesietas, četrarpus tūkstošu bilžu, dokumentu, vēstuļu. Fantastisks, fantastisks materiāls. Jā, ir izcili apstrādātas bildes, jā, ir bildes arī digitāli uzlabotas. Autentiskās bildes ir tādas, kādas viņas ir, bet būs 120 krāsainas bildes. Pirmo reizi latviešu strēlnieki krāsās. Nu kapteinis Briedis pelnījis būt krāsās!
Jo dzīve notiek krāsās un galvenais tajā grāmatā – tās personīgās vēstules, ko cilvēki personīgi sūtījuši.
Protams, protams, tā nebūs ne vēstures grāmata, ne akadēmisks pētījums. Es mēģināju kaut kā pats sev to noformulēt. Kas tas ir? Tas būs vienkārši – visiem tiem cilvēkiem, kam ir dzīvē grūti, kam šķiet, ka viss ir nekā – valsts pagalam, viss pagalam, dzīve pagalam un tā tālāk. Tur būs trīstūkstoš lapu atšķirība. Kur katra lapaspuse rādīs, ka bija cilvēki, kas pierādīja, ka var stāvēt pretī visam.
Lai grāmatai zelta mūžs!
