VIDEO. “Latviju mums neviens nav dāvinājis — tā ir izcīnīta ar asinīm un upuriem!” Majors Slaidiņš par tēvzemi
0
Kas Tev ir Latvija? Zemessardzes majors, militārpersona Jānis Slaidiņš, cilvēks, kas vienmēr ir gatavs runāt un domāt par Latvijas armiju
Tas ir jautājums, ko es varētu atbildēt šādā veidā – Latvija, tā ir mana tēvzeme. Kur ir dzīvojuši mani senči, kur ir senču kapavietas. Vēsture, kā mēs esam gājuši cauri šiem dažādiem grūtajiem periodiem, kad pārņem domas, kā mēs vispār vēl esam? Bet tā laikam ir tā mūsu tautas sīkstā dvēsele. Un tā ir tā mūsu Latvija, ka mēs esam visus šos gadsimtus atradušies krustcelēs, kā rokoperā “Lāčplēsis” dziedāja – “kā mazs bērniņš krustcelēs”.
Un tādi mēs esam vienmēr bijuši, bet esam spējuši pārvarēt grūtos laikus. Un galvenais, ka tas mums ir jānovērtē, jo reizēm pārņem sajūta, ka mēs nemākam novērtēt to, kas mums ir dots. Un tas nav labi.
Tāpēc gribētos, lai mēs būtu tomēr daudz vienotāki, daudz atbildīgāki par savu zemi, par savu Tēvzemi, par Latviju, kuru mums nav neviens dāvinājis, bet tā ir izcīnīta ar asinīm, ar kaujām, ar lieliem upuriem. Tā man ir Latvija.
Par latviešiem parasti saka, ka viņi ir zemnieku tauta. Bet es gribētu arī pievienot, ka latvieši arī tomēr ir karavīru tauta, jo visos karos, kad mēs jau sākām apzināties, ka latvieši ir atsevišķa tauta, mēs redzam, ka arī latviešu karavīrs ir spējis ierakstīt savu vēstījumu Pasaules kara vēsturē. Sāksim kaut vai no mūsu senlatviešiem, tālāk jau zviedru laiki un kari, kas ir nākuši mums pāri. Arī tur bija latvieši.
Tā kā latviešiem ir arī karavīra gēns, ne tikai tas zemnieka. Un par to es domāju, ka mēs varam būt lepni. Un es domāju, ka mēs esam šo latviešu karavīru tradīciju ļoti labi turpinātāji, un galvenais to neatlaist un būt vienmēr gataviem aizsargāt savu zemi, mācīties,
uzņemt visas nepieciešamās zināšanas, lai mēs būtu efektīvi, tāpat kā mūsu senči.
Kā mums pastāvēt par ukraiņu tautas cīņu un darīt visu, lai viņi uzvar?
Kas šajā gadījumā ir Ukrainas uzvara? Tas ir svarīgi. Ir skaidrs, ka Ukraina vairs nebūs tāda, kādu mēs to zinājām, kāda tā bija līdz 2000.–2014. gada robežām. Būs savādāk. Bet Ukraina bija, ir un būs. Bet, kā es saku, nedaudz var būt savādāk. Gribētos jau ticēt, ka Ukraina kaut kad spēs atgūt savas teritorijas, bet šobrīd nav vērts tik tālu skatīties. Svarīgākais ir tas, ka ukraiņu karavīrs šobrīd turas, spēj apturēt šo Krievijas invāziju. Šo krievu, kā teica Putins,
kas ir šobrīd galvenā Krievijas ideoloģija – krievu pasauli. Un lai tā krievu pasaule nepaliek Ukrainā. Un tas ir mūsu pienākums būt pateicīgiem Ukrainas Bruņoto spēku karavīriem, ka viņi spējuši apturēt šo ordu, ka tā ir iesprūdusi Donbasa dubļos. Mēs tikai varam iedomāties, kas būtu, ja būtu Krievijai sanācis šis lēciens 2022. gadā. Es domāju, ka tā situācija būtu daudz, daudz sarežģītāka nekā tā ir tagad. Un es domāju, ka mums ir ar visiem spēkiem jāatbalsta Ukraina šajā karā, jo – ja mums būs grūti, ukraiņi mūs neatstās. Viņi to ir novērtējuši, viņi to ir pateikuši man daudzreiz, kad būdams Ukrainā, šad tad esmu diskutējis par šo. Un viņi saka, ja vajadzēs mūsu palīdzību – mēs būsim.
Ja mēs salīdzinām Latvijas bruņotos spēkus ar tiem, kad es 1992., 1993. gadā iestājos Zemessardzē, tad tās ir divas pasaules, varētu teikt. Tā tolaik bija tāda mazattīstīta pasaule, bet tagad mēs redzam šo attīstību. Bet tas ir pilnīgi normāli. Mums arī jāiet uz priekšu. Lai mēs būtu noturīgs ķēdes posms šajā NATO struktūrā. Jāsaprot šobrīd, ka šajā ķēdē nedrīkst būt pārrāvumu. Lai gan ir cilvēki, kas mēģina šo ķēdi raustīt, lai viņa pārtrūktu.
Tāpēc mums, es saku, jābūt vienotiem, jāturpina attīstīties, uzkrāt zināšanas un jākļūst spēcīgākiem. Jo zinām, ka Krievija nekad neuzbrūk spēcīgajām valstīm, tikai vājākām. Un, esot šajā aliansē, mēs esam būtiski stiprinājuši savas spējas. Un te man, es vienmēr to esmu
uzsvēris: “paldies mūsu bijušajai Prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai”, kura darīja visu, lai mēs šajā aliansē būtu. Gan NATO, gan Eiropas Savienībā.
NATO karavīri, kas šobrīd atrodas Latvijā, pirmkārt, ir profesionāli karavīri ar augstu motivāciju un gatavi pildīt savu pienākumu tur, kur tas ir nepieciešams. Un tas ir svarīgākais, jo militārie panākumi lielā mērā balstās uz karavīru motivāciju. Ja tā motivācija ir zema, mēs
nevaram runāt par kaut kādiem panākumiem. Lai šī motivācija būtu augsta, ir nepieciešams ekipējums, ir nepieciešami ieroči, ir nepieciešama kaujas tehnika un viss pārējais. Jā, tas arī motivē karavīru, ka viņš būs gatavs iet un darīt. Bet mēs, latvieši, esam arī ar pastalām izkarojuši un, ja vajadzēs, mēs arī savu zemi aizstāvēsim.
Savai dzimtenei 107. dzimšanas dienā: novērtēsim to, kas mums ir dots! Esam vienoti,
esam stipri, būs priekšā grūti laiki. To arī rāda visa šī ģeopolitiskā situācija, jā, un tikai vienotībā un apzinoties, ka mēs esam liela daļa no Eiropas, no Rietumu pasaules, mēs esam stipri un mums jābūt stipriem. Lai ko arī darītu svešie spēki, viņi mūs mēģinās šūpot, mēģinās ietekmēt.
Būsim kopā un turam buru!
