VIDEO. “Latvija ir kā komanda — un šīs vienmēr būs manas mājas!” Ārste Annamarija Linaresa par atgriešanos no Amerikas
0
Kas Tev ir Latvija? Ārste, geriatre Annamarija Linaresa, dzimusi un augusi ASV, Detroitā, šobrīd veido Latvijā hospis sistēmu
Latvija man nozīmē iespēju palīdzēt cilvēkiem, rūpēties par cilvēkiem un to darīt komandas vidē. Un mans uzskats atspoguļo to, ka esmu dzimusi un uzaugusi diasporā – Latvijas kopienā, latviešu kopienā, Amerikas Savienotās valstīs, un tikai pirms trim gadiem pārvācos uz dzīvi Rīgā.
Cienīt un rūpēties par visiem cilvēkiem – tas bija iemesls, kāpēc es pārvācos uz Latviju. Stāsts sākās jau 2022. gadā Mineapolē, kad bija Dziesmu svētki Amerikā, un tur es uzzināju, ka Latvijā sāk attīstīties paliatīvās aprūpes mobilās komandas pieaugušajiem. Tas bija lauks, kurā es strādāju Amerikā. Tad es sapratu, ka es Latvijā varētu vairāk palīdzēt nekā Amerikā, jo Amerikā tas lauks ir jau labi attīstīts, jau sen ir attīstīti paliatīvās aprūpes un hospisa pakalpojumi. Bet Latvijā tas tikai sāk attīstīties, vismaz paliatīvā aprūpe pieaugušiem cilvēkiem un mājas aprūpe. Tā nu vīrs piekrita pārvākties uz Latviju, un tad lēmums bija pieņemts. Un tad, pēc dažiem mēnešiem, kādā aukstā, sniega un decembra dienā mēs pilnībā pārvācāmies uz Latviju. Un tagad es strādāju kā virsārsts paliatīvās aprūpes mobilajā komandā, un mums ir pacienti, kuriem ir neārstējamas slimības, un viņiem ir visādi simptomi, ar kuriem mums ikdienā ir jāpalīdz tikt galā. Piemēram, viņiem visiem ir kaut kādas sāpes – vai nu tās ir fiziskas sāpes, vai psihoemocionālās sāpes vai eksistenciālās, vai garīgās sāpes. Tad tām nāk līdzi visādi simptomi – gan aizdusa, gan slikta dūša, gan klepus, gan visādi citi simptomi.
Un tur, pie tiem pacientiem, mēs rūpējamies arī par viņu ģimenēm. Ģimenes nāk pie mums ar bailēm, nāk ar izmisumu. Un ģimenes bieži nesaprot, ko nākamās dienas un nākamās nedēļas nesīs, kas notiks. Un ir ģimenes, kas nevar aptvert to, ka mammas dzīves pēdējais posms ir šeit, kas dusmojas par to, ka slimība ir neārstējama. Ir tādas ģimenes, kas var, un ir tādas ģimenes, kas nevar pieņemt to, ka nāve jau klauvē pie durvīm un ģimenes jau sēro pirms un arī ilgi pēc tam, kad cilvēks aiziet.
Latvijā kapu kultūra ir labi attīstīta, bet miršanas kultūra nav attīstīta, un cilvēki bieži ir vientuļi ar savām ģimenēm, kad viņi iet cauri tam dabiskajam miršanas procesam. Un šis process ir dabisks, bet tomēr cilvēki ir nodalīti no sabiedrības. Viņi ir vientuļi, un cilvēki čukst. Viņi negrib runāt par to, ka notiek miršana. It kā cilvēki domā, ka, ja mēs runājam par to, tad varbūt tas notiks arī ar mums. Un tas notiks arī ar mums. Mēs visi mirsim.
Latvijā mēs varam piedzimt. Mēs varam dzīvot labu dzīvi. Bet es arī domāju, ka mēs varam mirt labi un cieņpilni. Un ko nozīmētu cieņpilna nāve Latvijā? Varētu būt dažādu veidu atbilde, bet visbiežāk tas nozīmē, ka cilvēki mirst ģimenes vidū, mājās un ar visu nepieciešamo atbalstu – gan medicīnisko, gan psihoemocionālo, gan garīgo, gan sociālo. Un tas viss tiek piedāvāts mūsu pakalpojumā. Pirms diviem gadiem valsts nolēma apmaksāt šo pakalpojumu, un tagad šis mobilais paliatīvās aprūpes pakalpojums ir pieejams ikkatram Latvijas cilvēkam tad, kad viņam tas visvairāk ir vajadzīgs. Tad, kad tā stunda pienāk, kad viņš ir izmisumā un kad vajag, tas vajadzīgs kā atbalsts. Un atbalstu varam sniegt pacientu mājās. Un tas ir ļoti būtiski, jo mājas ir tā kā svēta vieta. Mājas ir tur, kur mēs esam kopā ar tuviniekiem un dārgiem draugiem. Mājas ir tur, kur mūs saprot, kur mēs varam priecāties, kur mēs varam bēdāties. Mājas ir, kur mēs svinam svētkus un arī – kur mēs ceram.
Bet mājas ir ļoti svarīgas. Bet mājas nav viss, kas ir svarīgs Latvijā. Ģimenes ir svarīgas. Un Latvija ir tā kā tāda liela ģimene. Visos pasaules krastos ir latvieši. Un tās ģimenes ir daudzveidīgas. Ģimenes sastāv no senčiem, no vecmātēm, no vectēviem, no mātēm, no tēviem, no pusaudžiem, no bērniem, no zīdaiņiem. Un tās ģimenes tur ir visādas ģimenes Latvijā – gan daudzbērnu ģimenes, gan netradicionālās ģimenes. Bet visas ģimenes ir
cienījamas un visas ģimenes ir vajadzīgas Latvijai. Un visas ģimenes ir tādas, kas mums ir jāciena.
Un ne tikai ģimenes ir svarīgas Latvijai, bet komanda. Latvija ir kā komanda. Un manā darbā mēs strādājam komandā. Mums ir vairāki ārsti no vairākām medicīnas specialitātēm, mums ir ārstu palīgi, mums ir medicīnas māsas, mums ir sociālie darbinieki, mums ir aprūpētāji, fizioterapeiti, uztura speciālisti, tehniskie palīglīdzekļu speciālisti, brīvprātīgie un mēs visi strādājam kā komanda pacientu labā un pacientu ģimenes labā. Un tā mēs varam, tikai tā mēs varam veikt šo pakalpojumu, strādājot kā multidisciplināra komanda. Un vai sportā, vai darbā, kur ir komanda, ir svarīgi, ka visi cilvēki strādā komandas labā, ka neviens nestrādā tikai priekš sevis, bet lai komandas mērķis būtu sasniegts. Un tā Latvijā arī.
Latvija ir kā komanda. Mēs esam visdažādākie. Mēs visi nesam kaut ko īpatnēju vai kaut ko unikālu Latvijai, un mēs esam daļa no tās komandas, ko mēs saucam “Latvija”. Un tā komanda uzvarēs, un tā komanda būs sekmīga. Un, kad tā komanda ir sekmīga, tad mēs katrs būsim sekmīgi. Un mana cerība ir tā, ka mēs uzskatīsim sevi kā vienu ģimeni, kā vienu komandu, ka dzīvojam vienās mājās un ka mēs palīdzēsim tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs sastopamies, jo tā ir Latvija.
Man liekas, ka manas izjūtas pret Latviju kā valsti, zemi un tautu, dzīvojot Amerikā un šeit, Latvijā, ir tās ir tās pašas, kādas bija. Man vienmēr bija vēlēšanās atgriezties Latvijā, un tad, kad nāca tā iespēja, ka viss sagāja kopā un bija tā iespēja, tad man bija liels gandarījums par to. Un man liekas, ka es jūtu, ka šīs ir manas mājas un ka šīs ir vienmēr bijušas manas mājas, pat tad, kad es neesmu te dzīvojusi. Šīs ir bijušas manas mājas, un šīs vienmēr būs manas
mājas. Neskatoties uz to, vai es fiziski esmu te vai ne – šīs ir manas mājas.
