VIDEO. “Mēs salikām guļammaisos katru no vēl uz to brīdi dzīvajiem mūsu draugiem…” Alpīnists Valdis Puriņš ar asarām acīs sniedz pirmo TV interviju pēc traģēdijas 0
Kalni, tāpat kā dzīve, ir vienlaikus gan brīnišķīgi, gan biedējoši. Un šoreiz noticis pats ļaunākais. Tā savā pirmajā publiskajā ierakstā kopš traģēdijas Aļaskas kalnos pauda viens no alpīnistu komandas dalībniekiem Valdis Puriņš.
Viņu uzskata par pieredzējušāko komandas pārstāvi, jo reiz pēc vairākiem mēģinājumiem viņš jau sasniedzis Denali virsotni. Latvijas Televīzijai viņš sniedza ekskluzīvu interviju, kurā atklāj notikušā detaļas, arī par komandas gatavošanos nopietnajam kāpienam, un dalās savos pārdzīvojumos.
Tuvākajā laikā trīs bojāgājušos Latvijas alpīnistus varētu nocelt no kalna, operācija aizvien turpinās, bet šobrīd laikapstākļu dēļ tas vēl nav iespējams, vēsta Latvijas televīzija.
“Mēs ar Edgaru izglābām dažus cilvēkus kalnos. Es esmu redzējis arī nāvi kalnos, bet nekad savā komandā. Es komandā biju ar vislielāko pieredzi, līdz ar to manas sajūtas ir… [viņš dziļi ievelk elpu] es nevaru norakstīt uz to, ka es kaut ko nezināju vai nesapratu, vai nebiju pietiekami gudrs,” stāsta Valdis Puriņš alpīnistu grupas vadītājs.
Inesi un Edgaru Valdis pazinis jau sen, Viju un Renāru, Mārtiņu un Gunti iepazina vēlāk.
“Inese, Edgars un es, mēs bijām komandas kodols.
Pārējie piepulcējās. Inese bija ar Mārtiņu kāpusi kopā, Vija piepulcējās un uzrakstīja epastā, vai viņu ņems komandā, viņa aizgāja īpaši trenēties un mācīties. Vija bija ārsts, kas komandai bija liels ieguvums,” alpīnists stāsta.
Ja mēs ejam nopietnā ekspedīcijā, kas ir ārpus zonas, kur neviena var nebūt, kas tev palīdzēs, es teiktu, ka augstkalnu ekspedīcijā seši cilvēki ir labs cipars, astoņi – jau ideāls. Ja kādam kaut kas notiek, lai tu vienu cilvēku aiznest prom, ja kāds salauž kāju, ir vajadzīgi seši cilvēki. Mums bija komandā septiņi cilvēki, bet četri cieta. Mēs trijatā izdarījām, ko varējām, lai viņiem palīdzētu.
Viņš pastāsta arī par pašu traģēdijas brīdi. “Sākumā bijām izgājuši bīstamāko ceļa posmu, sākām iet mazliet ātrāk, ievērojām, ka mēs drukstu aizsteidzamies pa priekšu otrai sasaitei un apmēram 50-100 metru attālumā apstājāmies viņus sagaidīt.
Dažas minūtes gaidījām un tad mēs ieraudzījām, kā viņi krīt! Edgars pirmais ieraudzīja un sāka kliegt, bet viņi viens pēc otra jau aizgāja lejup pa nogāzi 300 metrus apmēram.
Mēs redzējām vietu, kur viņi nokrīt un kāpām pēc iespējas ātrāk lejā palīdzēt,” alpīnists atceras.
Pēc pusstundas mēs viņus atradām. Trīs cilvēki bija pie dzīvības. “Edgars aizgāja pēc vēl guļammaisiem un mēģināja vēl kādu pamodināt tajās dažās teltīs, kas bija augšējā nometnē, bet pēc stundas viņš atgriezās ar diviem guļammaisiem, mēs salikām katru no vēl uz to brīdi dzīvajiem mūsu draugiem…” šajā brīdi alpīnists, atceroties traģēdiju, sāk raudāt un intervija pārtrūkst.
Viņš skaidro, ka nav zināms, kādēļ sasaite izslīdēja un, kamēr visi alpīnisti nav mājās, lūdz nedalīties komentāros un soctīklos ar konspirācijas teorijām. “Apturiet visādus skaidrojumus stulbus un gudrus sociālajos tīklos un dodiet mieru ģimenēm!” viņš lūdz, valdot asaras.
