“Ar labu nakti, Ines.” Pāris vārdi no Toma Grēviņa salauž sirdi daudziem 0
Pēc traģēdijas Denali kalnā, kur dzīvību zaudēja alpīniste un radio personība Inese Pučeka, sociālajos tīklos turpina parādīties aizkustinoši piemiņas vārdi no cilvēkiem, kuri viņu pazina un ar viņu strādāja. Ar īpaši personisku un emocionālu vēstījumu dalījies arī Toms Grēviņš, atceroties kopā piedzīvoto Latvijas Radio un ārpus tā.
Sociālo mediju platformā “Facebook” Grēviņš raksta, ka nav iespējams sagatavoties tik pēkšņai traģēdijai, un atmiņās atgriežas laikā, kad viņš un Inese kopā strādāja radio.
“Ar ko lai sāk? Ar to, ka nav nekādu veidu, kā sevi sagatavot pēkšņai traģēdijai? Vai varbūt sāksim visu no sākuma?
Inese Pučeka, tāpat kā Daira Zīle, Anete Bertholde, Katrīna Cinberga un Karlis Zarins, studiju laikā nepieciešamo mediju praksi ieguva “Radio 101”, precīzāk, rokenrola tempļa ziņu pulciņā, kuru vadīja Karlis Dagilis. Otru tik dedzīgu un radio maģijas pārņemtu praktikantu komandu vēl būtu jāpameklē!
Pēc radiostacijas beigām Inese visai drīz bija redzama “Latvijas Radio” gaiteņos un darbojās jauniešu žurnālistikas laboratorijā “39. Kabinets”, kas bija tieši saistīta ar tolaik topošo Radio Pieci. 2014. gadā Inese veidoja arī iesildīšanās video pašam pirmajam labdarības maratonam “Dod pieci” (https://www.youtube.com/watch?v=zJ9uNUD1U_4), no 2016. līdz 2021. gadam bija atbildīga gan par maratona ziedotāju apzināšanu tiešajam ēteram, gan arī katru rītu kopā ar mani un Uldi Ziediņu bija viena no trim rīta pārraides “Pieci rīti” balsīm.
Ar Uldi bijām strādājuši jau divarpus gadus, kad uzradās ticami draudi, ka paliksim drīz ēterā bez trešās dāmas balss, un tad Inese pēkšņi vienā jaukā rītā atvēra mūsu “ofisa” durvis un paziņoja, ka grib strādāt kopā ar mums.
Neko daudz no šīs situācijas neatceros, tik zinu, ka pirmajā izbrīna mirklī viņai teicu, ka tā šis nenotiek un šis nav darbiņš, uz kuru var tā vienkārši pieteikties! Maijā Inese kļuva par mūsu ziņu enkuru, un absurdā teātra pulciņš “Pieci rīti” beidzot bija nokomplektējis sastāvu.
Ko tik mēs ik rītu nedarījām – skatījāmies un analizējām Tvinpīku, spēlējām visādas spēles, izspēlējām mini ludziņas. Es pastāvīgi uzmanīgi analizēju kādus 30 amerikāņu runājošos “morningšovus” un to struktūru pirmo un vienīgo reizi Latvijas mediju vēsturē pa visiem ieviesām dabā.
Šorīt uzliku rītu pirms precīzi deviņiem gadiem un tur Inese un Jānis Jubalts “Radio teātra” stilā spēlē Elīnu un Aleksi no “Skroderdienām Silmačos”! Inese, tāpat kā es, nezināja dziesmu par Maskarponi, taču no sākta gala zināja, ka “Sudden Lights” reiz būs Latvijas vispopulārākā grupa (es par džeku eksistenci uzzināju tieši no viņas).
Inesei visvairāk garšoja Haribo gumijas lācīši un āža nadziņi (man ir aizdomas, ka tas nav īsts ēdiens un to sauc citādi, bet viņa reiz Spānijā kaut ko tādu pagaršoja un pēc tam ik reizi spīdēja, par to runājot).
Reiz Inesi ar klausītāju palīdzību pirmdienas rītā aizsūtījām uz Mamfordu koncertu Stokholmā – nākamos rītus viņa lasīja ziņas visu LR darbinieku labākajā draudzenē “Lusijā” no prāmja Baltijas jūrā, un mēs ar Uldi priecājāmies kā mazi bērni.
Visi par šo gadījumu labi dabūjām pa kaklu, jo tā taču darīt nav pieņemts! Inese mani burtiski tiešraidē pierunāja izskriet vienu riņķi pa Ventspili, kad tur viesojāmies “rītu” turnejā, lai arī nekad iepriekš savā dzīvē nebiju skrējis. Inese bija arī gadžetu trendsetere un mani iepazīstināja ar tolaik patiešām atbaidoši skanošām pirmajām “bone conduct” austiņām.
Pirms astoņiem gadiem… Mums divatā bija ļoti mazs piedzīvojumu klubiņš “šito mēs Uldim nekad nestāstīsim”, un jau pēc rītu fināla, kad reiz vērsos pie Ineses diezgan izmisuma pilnā situācijā, viņa mani žēlošanas vietā tik labi izlamāja no panckām un lika paraudzīties uz sevi tik precīzi no malas, kā līdz tam mirklim šķita, ka spēj izdarīt tikai miesīga māsa.
“Piecu rītu” ģimeni, kā daudzas citas ģimenes, visticamāk, nogalināja pandēmija – mēs pusotru gadu strādājām, viens otru redzot monitoros, un pie tam regulāri bija pamatotas aizdomas, ka to neviens īsti neklausījās, jo nekāda dzīve no sešiem līdz deviņiem no rīta nenotika.
Taču katram no mums trijiem rīta radio, lai arī viena no foršākajām lietām dzīvē, nebija īstais, lielais aicinājums. Uldim bija jāspēlē trombons, man aizvien vairāk vajadzēja lielas skatuves un pastrādāt ar nedaudz nopietnāku mūziku par top 40 grāvējiem, kas uz riņķi priecēja ļaudis ik rītu, bet Inesi vienmēr sauca kalni un klintis.
Reiz tiešajā ēterā Inese uzprasījās, lai viņai uztaisu pleilisti, ko klausīties viņas vientuļajā “Kungsleden” takas šķērsošanā, un tā nu pa gadiem beigās uztapa veselas četras pleilistes četriem dažādiem karaļa takas etapiem. Ar mūziku, kas viņai patika vai man šķita, ka viņai varētu patikt. Pleilistes nevienam nedošu un nepubliskošu, bet izlasi no Ineses Kungsladen melodijām varēsiet dzirdēt otrdienas, 2. jūnija, “Grēviņa kabinetā”, LR5, 22:00.
Pēc kopīgām, gadiem ilgām mocībām nakts vidū lielākā daļa ētera rītu komandu uzreiz izšķiras, tiklīdz noslēdzies pēdējais raidījums. Ar Inesi un Uldi trijatā patiešām pēc 2021. gada 10. septembra vēl tikai reizi satikāmies labdarības maratona “Dod pieci” ietvaros, kad uz dažām stundām atkal kopīgi pamuļķojāmies…
Nekad nepazaudējām fantastiski reto spēju saprasties starp rindiņām un no pusvārda. Dzīvs un bieži vien ļoti lieliskām muļķībām pilns palika arī mūsu pārraides WhatsApp čats, kurš mūs trijatā kopā noturēja līdz 22. maijam, kad Inese pēdējo reizi mums rakstīja no Denali.
Kopīgi ņēmāmies par to, ka viņiem līdzi uz kalna ir jānes arī izkārnījumu tvertnes, un Uldis dikti gribēja zināt, vai līdz ar to cilvēka lielo darīšanu lietiskie pierādījumi pa dienu saulē tiek kaltēti, lai būtu vieglāka nešana…
Uldis Ziediņš piektdien pēc sešiem vakarā pirmo reizi, kopš viņu atceros, atzina, ka nezina, ko teikt. Es teicu, ka neko nevajag teikt. Vajag turpināt čatot un būt visādi kopā. Mums visiem. Vienam ar otru, citam ar citu. Kamēr vien esam joprojām šeit.
Mirkļus iesaldēju atmiņā, tiem blakus noliekot kultūras notikumus. Dullā Inese to vietu, kur zeme ar debesīm satiekas, sasniedza brīdī, kad skotu klasiķi “Boards Of Canada” izdeva pirmo albumu 13 gadu laikā, un tā mūzika ieskanējās teicamā “arthouse” šausmu filmā “Backrooms”.
Gan albuma, gan filmas tematika atsvieda atmiņās atpakaļ uz kādu radio rītu, kad runājām par to, ka mākslā gana bieži tiek izmantota relativitātes teorijas interpretācija, kurā viss laiks ir vienlaicīgi kopā esoša struktūra, nevis plūstoša līnija – tas, ka cilvēks to nespēj tā uztvert, uzreiz nenozīmē, ka tās ir muļķības.
Mūsu jestrā satikšanās ir kopā esoša struktūra un vienmēr būs pieejama ikvienam “Latvijas Radio” arhīvā. Kad paliek pavisam grūti, atliek nospiest “play”.
Ar labu nakti, Ines.”
