“Lieliski zināja, kur dodas…” Ziņa par Aļaskā bojā gājušajiem Latvijas alpīnistiem “uzplēš” diskusiju par riskantiem hobijiem 0
Nesen jau vēstījām, ka Aļaskā, kāpjot Denali kalnā, bojā gājuši trīs Latvijas alpīnisti, bet vēl viens ekspedīcijas dalībnieks tika smagi ievainots. Traģēdija notikusi vienā no bīstamākajiem Ziemeļamerikas augstākās virsotnes posmiem, kur pat pieredzējuši kāpēji var nonākt dzīvībai bīstamā situācijā.
Šis gadījums sociālajos tīklos raisījis diskusijas ne tikai par alpīnisma riskiem, bet arī par cilvēku izvēli nodarboties ar hobijiem, kuros kļūda, laikapstākļu maiņa vai vienkārši neveiksmīga sakritība var maksāt dzīvību.
Daļa komentētāju uzsver, ka katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu ceļu un piepildīt sapņus, pat ja tie saistīti ar lielu risku. Citi savukārt jautā — kurā brīdī aizraušanās kļūst par pārāk bīstamu izaicinājumu?
Soctīklā “Threads” šo tēmu aizsākusi Solvita, kura raksta: “Esmu satraukta, un mani pavada dziļas skumjas par tiem 3 cilvēkiem, kuru dzīvības aprāvās kalnos, Aļaskā. Cilvēki, kuri lieliski zināja, kurp dodas, plānoja atgriezties. Tas noteikti nebija viņu domās pēdējais piedzīvojums… Ļoti daudz pārdomu par dzīvi, tās jēgu un izvēlēm. Kas ir svarīgāk? Nodzīvot mierīgu, neizaicinošu dzīvi, bez liekiem stresiem un labākajā gadījumā sasniegt cienījamu vecumu, vai tomēr dzīvot pilnasinīgi, bezbailīgi, izaicinoši un nebaidīties/nedomāt par – mirt jaunam?”
Kā viens no pirmajiem savu komentāru pievienojis arī alpīnisma instruktors Kristaps Liepiņš, viņš raksta: “Vislabāk ir dzīvot ilgi un laimīgi, piepildot savu dzīvi ar to, ko vēlies – mīlēt, riskēt, izzināt, piedzīvot, pieņemt izaicinājumus, smaidīt, radīt, būt ceļā, apstāties un ieklausīties, saskatīt, just, satikt, runāt un dziedāt, priecāties, atdot citiem daļu no sevis… Tas viss ir vissvarīgāk!”
Nora uzskata, ka ir svarīgi būt laimīgam: “Manuprāt, dzīves augstākais novērtējums ir nomirt, esot laimīgam, procesā, ko dari un vēlies.”
“Ļoti daudz šajā vienādojumā no svara tas, ir vai nav bērnu- vai esi par vēl kādu atbildīgs,” raksta Ilze, jo nenoliedzami bērnu piedzimšana maina mūsu atbildības sajūtu.
Sintija uzskata, ka risks, piemēram, alpīnismā ir pārāk augsts: “Izsaku tikai savu viedokli, no judgment: es uzskatu, ka tas risks ir pārāk liels, lai piekoptu tādas nodarbes. Cilvēkam ir jāciena sava dzīve, kura tam ir dota un jāsargā nevis ar to jāriskē. Kādēļ riskēt, ja zini, ka vari visu pazaudēt? Tas nav tikai par šo gadījumu, tādu ir daudz.”
Arī Ilze ir par mierīgāku dzīvošanu: “Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kurš neizaicina likteni. Nedomāju to sakarā ar sevi, bet domājot vairāk par tuvajiem, mīļajiem… viņi paliek dzīvot sāpēs zaudējot.”
Māris savukārt ļoti labi saliek tēmu “pa plauktiņiem”: “Arī esmu par šo aizdomājies. Bet cilvēki ir dažādi, nav vienas atbildes, receptes. Ja tas bija viņu dzīves prieks, aizrautība, piepildījums, tad tā tas ir un tur nav nekas jāmaina.
Esam pieraduši pārdzīvot, skumt par to kas atņemts, bet nepriecājamies par to kas dots. Šiem cilvēkiem tika dota dzīve šādā garumā, tas ir maz vai daudz? Ņemot vērā nodarbes specifiku, tas iespējams varēja notikt arī ātrāk. Traģiskas lietas var notikt arī šķietami drošās situācijās un arī otrādi. Tā ir ilūzija, ka kontrolējam šo dzīvi, varam ieplānot, kaut ko ietekmēt. Pretējā gadījumā nekas šāds nenotiktu. Lūdzu, uztvert šo vairāk filosofiski, nevis pragmatiski.”
Vēl kāds interesants skatupunkts: “Ir cilvēki, kuri vairāk par nāvi baidās no tā, ka nebūs pa īstam dzīvojuši. Jautājums nav par to, vai mirt jaunam vai vecam, bet par to, cik ļoti mēs esam klātesoši savā dzīvē. Nodzīvot 90 gadus neizkāpjot no savas komforta zonas un nejūtot dzīves pulsu man nešķiet nekas ideāls. Izvairoties no riskiem, cilvēki palaiž garām savu patieso potenciālu un vēlāk izjūt nožēlu par neīstenotiem sapņiem.”
Kristīne atgādina par dzīvības trauslo robežu: “Cilvēki, kas nodarbojas ar šādām aktivitātēm, ļoti labi apzinās, ka mājās var arī neatgriezties. Ūdens, kalni ir nežēlīgi… tur nav vietas kļūdām… Dažkārt robeža starp veiksmīgu iznākumu un traģēdiju ir ļoti trausla. Katram sava dzīve un savas izvēles. Live and let die.”
Stella uzskata, ka kalnos kāpēji risku apzinās: “Neesmu cilvēks, kurš klausās podkāstus, bet tieši dēļ šī notikuma, sāku klausīties Retinātā gaisā. Iesaku. Viņi ļoti labi apzinās risku, kāpjot kalnos. Noklausījos interviju ar Olgu Kotovu, Kristīni Kravcovu, Valdi Puriņu. Tiešām iesaku, būs gan izpratne, kāpēc viņi to dara, gan ieskats par riskiem, organizēšanu un daudz ko citu. Protams, ka ir žēl bojāgājušie, bet viņi uz šīs zemes dzīvoja, nevis eksistēja, un tā bija viņu pašu izvēle. Līdzjūtība tuviniekiem.”
Un atkal – nav jau vienas pareizas receptes, kā ir pareizi dzīvot. Katram no mums pareizākā ir sava, to atgādina arī šis komentārs: “Es labāk nodzīvoju mierīgu, neizaicinošu dzīvi bez lieka stresa. Ļoti vēlos sasniegt cienījamu vecumu, jo gribu redzēt, kā mani bērni izaug, gribu piedzīvot mazbērnus. Negribu mirt jauna. Līdz šim man dzīve apmēram tāda arī ir (nu labi, stress ir) un nav nekāda vaina šādai dzīvei. Līdzjūtība mirušo tuviniekiem.”
