“Man ir bail…” sieviete ar lieko svaru pastāsta smagu stāstu, kam gājusi cauri un ko daudzi pat iztēloties nespēj 0
Tievie apaļīgos nesapratīs. Un otrādi. Vai ne? Bet patiesībā lielākoties tomēr tā ir nevis cilvēka izvēle, bet mūsu svaru ietekmē gēni un veselība. Tāpēc, pirms kādam aizrādi, ka viņš ir par tievu/resnu/īsu/garu vai citādi “nestandartīgu”, aizdomājies, ka varbūt tā patiesībā ir ļoti sāpīga tēma.
Tiesa gan, Latvijas statistika šajā jomā nav iepriecinoša. “Eurostat” 4. septembrī publicēja 2025. gada datus: Latvijā aptaukošanās bija 24,6% iedzīvotāju vecumā no 18 gadiem. Augstāks rādītājs bija tikai Maltā — 26,6%. Trešajā vietā ir Somija ar 23,2%. ES vidēji aptaukošanās skar 16,3% pieaugušo.
Šveices medijs publicējis plašu stšastu par kādu sievieti – Elali un viņas grūto cīņu ar lieko svaru. Iespējams, šo stāstu ir vērts izlasīt arī Latvijā. Lai aizdomātos.
“Cilvēki nemaz nezina, kam esmu izgājusi cauri,” 25 gadus vecā Elali savu stāstu sāk šādi.
Viņa ar lieko svaru cīnījusies kopš bērnības. Ievērojusi diētas, regulāri trenējusies un izmēģinājusi arī svara samazināšanai paredzētas injekcijas, tomēr ilgstošu rezultātu nav izdevies panākt. Vienlaikus visu dzīvi nācies sadzīvot ne tikai ar fiziskām grūtībām, bet arī apkārtējo aizspriedumiem un mobingu. Tagad jaunā sieviete izlēmusi par kuņģa šuntēšanas operāciju, cerot, ka mainīsies ne tikai viņas svars, bet arī dzīves kvalitāte, vēsta Šveices sabiedriskais medijs SRF.
Elali kopā ar savu suni dodas pastaigā pa meža ceļu, taču pat neliels kāpums liek viņai ātri aizelsties. “Es vairs nevaru ilgi staigāt. Mani ceļgali visu laiku krakšķ, nevaru uzkāpt pa daudzām kāpnēm. Kad ir karsts, svīstu kā ūdenskritums,” viņa stāsta.
Izšķirošais brīdis pienāca pēc ārsta apmeklējuma. Analīzēs tika konstatēts paaugstināts glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā, kas var liecināt par paaugstinātu diabēta attīstības risku.
“Man no tā ir bail. Es nevēlos saslimt. Man priekšā vēl ir tik daudz,” saka Elali. Viņas ķermeņa masas indekss pārsniedzis 40, kas atbilst smagai aptaukošanās pakāpei.
Tomēr diagnoze sievietei kļuvusi par emocionāli ļoti smagu brīdi. “Es sapratu – es vairs nevaru. Es jau tik daudz ko esmu mēģinājusi.”
Cīņa ar svaru Elali sākusies jau bērnībā. Ārsts viņu savulaik nosūtījis gan pie bērnu psihologa, gan uztura speciālista. Vēlāk viņa mēģinājusi samazināt ēdiena daudzumu, apmeklējusi fizioterapiju, kādu laiku galvenokārt pārtikusi no proteīna kokteiļiem, atteikusies no ogļhidrātiem un regulāri trenējusies sporta zālē.
Viņa izmēģinājusi arī svara samazināšanas injekcijas, taču spēcīgu baiļu no adatām dēļ ārstēšanu nav spējusi turpināt tā, kā paredzēts.
Liekais svars Elali dzīvē bijis klātesošs tik ilgi, cik vien viņa sevi atceras. “Tev šeit ir pieci mēneši,” mamma Daniela rāda uz fotogrāfiju ģimenes albumā. “Jau tad biju kā Michelin bērniņš,” pajoko Elali, norādot uz izteiktajām krociņām uz rokām un kājām.
Taču skolas gados par savu augumu viņai smieties vairs negribējās. Jau sākumskolā Elali piedzīvoja mobingu svara dēļ. “Es vairs negribēju iet uz skolu. Man bija pilnīgs sabrukums,” viņa atceras. Elali mamma Daniela, meitas iebildumiem par spīti, vērsās pie skolotājas. “Es ļoti labi spēju viņai just līdzi,” saka mamma.
“Slepus raudāju, jo man tas tik ļoti sāpēja.” Pēc skolotājas sarunas ar klasi mobings esot beidzies, taču kaitējums Elali pašapziņai jau bija nodarīts.
SRF norāda, ka cilvēki ar aptaukošanos sabiedrībā joprojām bieži tiek stigmatizēti. Viņiem tiek pārmests, ka viņi pārāk daudz ēd, pārāk maz kustas vai viņiem vienkārši trūkst gribasspēka.
Mēnnedorfas slimnīcas viscerālās ķirurģijas galvenais ārsts Marko Bīters stāsta, ka ar šāda domāšanas veida sekām saskaras regulāri. Priekšstats, ka cilvēkam vienkārši nepieciešama lielāka disciplīna, esot tik dziļi iesakņojies, ka daudzi pacienti pat ierašanos pie ārsta uztver kā atzīšanos personīgā neveiksmē.
“Viņi domā – ja vien man būtu vairāk gribasspēka, es nebūtu aptaukojies,” saka ārsts. Taču, pēc viņa teiktā, slimības būtība bieži tiek pārprasta.
“Cilvēki ar aptaukošanos ēd nepareizi vai pārāk daudz tāpēc, ka viņiem ir aptaukošanās,” skaidro Bīters. Viņš uzsver, ka ēšanas paradumi var būt slimības izpausme, nevis vienkārši tās vienīgais cēlonis.
Kad pacientiem tiek izskaidrots, ka aptaukošanās ir hroniska slimība, nevis vienkārši rakstura vājums, daži kabinetā sākot raudāt. “Neviens pats neizvēlas būt slims,” uzsver ārsts.
Elali daudzreiz sev jautājusi, kādēļ viņai jāpacieš apkārtējo aizskarošie komentāri. “Cilvēki taču nezina, kāpēc man ir liekais svars vai kam visam esmu izgājusi cauri.”
Viņas situāciju labi saprot ilggadējais draugs Miroslavs Višņičs. Abi pazīstami kopš sākumskolas. Arī Miroslavs agrāk bijis izteikti aptaukojies, bet pirms diviem gadiem veicis kuņģa šuntēšanas operāciju.
Kopā ar Elali viņš šķiro drēbes, kuras pēc svara zaudēšanas varētu vairs nebūt vajadzīgas. Miroslavs atceras kādu pārsteidzošu pārmaiņu savā dzīvē pēc notievēšanas. “Cilvēki pēkšņi sāka man smaidīt uz ielas.” Sākumā viņš pat nesapratis, kāpēc. “Domāju – varbūt man kaut kas ir uz sejas.”
Pirms operācijas šāda attieksme bijusi daudz retāka. Piemēram, publiskajā peldvietā viņš bieži saņēmis dīvainus skatienus.
Elali doma, ka arī pret viņu pēc svara zaudēšanas cilvēki varētu sākt izturēties citādi, sadusmo. “Es taču joprojām būšu tas pats cilvēks ar tādu pašu raksturu.”
Ārsts Marko Bīters uzsver – lai gan kuņģa šuntēšana ir atzīta un standartizēta aptaukošanās ārstēšanas metode, pacientiem jāapzinās, ka tā nav ātrs un vienkāršs risinājums.
Patiesais darbs sākas pēc operācijas. Uzturs, fiziskās aktivitātes un regulāra medicīniskā uzraudzība paliek svarīgas visu atlikušo dzīvi. Operācija var palīdzēt samazināt svaru, taču pati hroniskā slimība nepazūd.
Sākotnēji šķiet, ka Elali atveseļošanās rit veiksmīgi. Viņa sociālajā tīklā “TikTok” regulāri publicē video par savu pašsajūtu un dzīvi pēc operācijas. Taču pēkšņi ieraksti apstājas.
Elali sāk mocīt stipras sāpes vēderā. Slimnīcā ārsti konstatē zarnu nosprostojumu, un nepieciešama neatliekama atkārtota operācija. “Zarnu nosprostojums ir ļoti reta komplikācija pēc kuņģa šuntēšanas,” skaidro Bīters.
Desmit dienas pēc neatliekamās operācijas Elali jau spēj atgriezties darbā. Sešu nedēļu laikā viņa zaudējusi aptuveni 10,5 kilogramus.
Uz īsu brīdi komplikāciju laikā viņa esot nožēlojusi savu lēmumu par operāciju, taču tagad priecājas, ka apģērbs jau kļuvis brīvāks. Visvairāk Elali lepojas ar to, ka nav padevusies arī pēc sarežģījumiem.
“Es mazajai Elali pateiktu, ka viņai šie smagie soļi ir jāiziet, lai viņa šodien varētu būt šeit un justies labāk.”
