VIDEO – pirms 85. gadiem – 1940. gada 16. jūnijā Padomju savienība okupēja Baltijas valstis. Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim
0
Tieši pirms 85 gadiem – naktī no 1940. gada 16.. uz 17. jūniju Padomju armija okupēja Latviju. 17. jūnija rītā Latvijas iedzīvotāji pamodās pavisam citā realitātē. Tiesa, Latvijas teritorijā jau atradās Padomju savienības militārais kontingents 25+ tūkstošu vīru sastāvā. 25 tūkstoši bija tikai sauszemes karaspēks, kas atradās sauszemes bāzēs. Nenosakāms skaits kara jūrnieku atradās Liepājas un Ventspils ostās, bija iesūtīti arī militārie celtnieki, kam celtniecība bija blakusnodarbe.
14. jūnijā krita Parīze. Vācieši iegāja Parīzē, Hitlers nofotografējās pie Eifeļa torņa, Latvijai palīdzību nebija no kā gaidīt. Naktī no 14. uz 15. jūniju Padomju armija iegāja Lietuvā. Un no Lietuvas 16. jūnija vēlā vakarā sākās Padomju armijas virzība uz Latviju – caur Jonišķiem uz Jelgavu.
Kārlim Ulmanim tika piestādīts Padomju savienības ultimāts, kurā cita starpā bija – nomainīt valdību, izbeigt pretpadomju darbību utt., kā arī bija norādīts, ka Padomju savienības karaspēks ienāk Latvijā. Naktī trijās kolonnās – caur Daugavpili, no Pleskavas puses caur Veclaiceni Padomju armija virzījās Latvijā.
Ienākošās armijas skaitliskais sastāvs bija ievērojami lielāks par Latvijas armiju, Latvijas armija bija gatava pretoties, bet pavēli “pretoties” nesaņēma. Latvijas valdība Kārļa Ulmaņa radiorunā paziņoja, ka “es palieku savā vietā, jūs palieciet savā vietā”, un vārdiem, ka Padomju karaspēks ienāk Latvijā ar stingru valdības atbalstu, ka tas ir draudzīgs karaspēks. Ulmanis deklarēja, ka mūsu neatkarība ir saglabāta, ka šis svešais karaspēks nav nekas briesmīgs. Krievi šeit ienākot kā draugi, gluži kā drons, kas pērn, 7. septembrī nokrita pie Gaigalavas, arī ielidoja kā draugs.
Padomju savienības militārā vadība šo operāciju plānoja kā iebrukumu, kā militāru akciju, pieļaujot, ka tiks izrādīta bruņota pretošanās. Viņiem jau bija pieredze Somijā, kur somi nepaļāvās draudzības aicinājumiem, izrādīja bruņotu pretestību, kas izvērtās Ziemas karā. Somija zaudēja daļu teritorijas, Somijas armija faktiski bija uz iznīcības robežas, bet somi saglabāja savu neatkarību, arī savu cieņu pasaules valstu acīs.
Latvijas valdība izvēlējās nepretoties. To, ka krievi gatavojās militārai cīņai, var saprast ieraugot baltus krustus uz tiem tankiem, kas ienākuši Rīgā 1940. gada 17. jūnija rītā. Šis baltais krusts ir domāts, lai tankus atpazītu no gaisa, respektīvi – lai padomju lidmašīnas nesāktu bombardēt savējos. Vizuāli Latvijas un Lietuvas tanki bija ļoti līdzīgi padomju tankiem.
interesanta detaļa no toreizēja pulkveža, vēlāk – ģenerāļa Oto Ūdentiņa atmiņām, kurš kā Latvijas armijas štāba pārstāvis tika sūtīts sagaidīt padomju karaspēku pie Jonišķiem. Viņš pie Jonišķiem sagaidīja padomju tanku kolonu, apstādināja pirmo tanku. No lūkas parādījās tanku kolonas komandieris. Pulkvedis Ūdentiņš teica, ka viņš ir atsūtīts sniegt palīdzību ienākošai kolonai. Padomju komandieris teica, ka palīdzība viņam nav vajadzīga, jo viņš pilda kaujas uzdevumu. Krievi bija sagatavojušies dot militāru triecienu.
17. jūnija agrā rītā tanki ienāca Rīgā un Stacijas laukumā tankus sagaidīja krietns komunistiski noskaņots pūlis ļaužu, kas metās pie tankiem ar ziediem. Tā nebija padomju organizēta akcija, tā bija pašmāju komunistu spontāni izsaukta reakcija. Šo pūli mēģināja savaldīt nelieli policijas spēki, kuri to nespēja izdarīt, policijas patruļas tika vienkārši aizslaucītas. Pūli izdevās nomierināt tikai policijas jātnieku patruļām un militārajām patruļām. Krievu tanki izvietojās visā Rīgā, tajā skaitā Doma laukumā.
Pēc tam šie krievu militārie grupējumi izvietojās pa visu Latviju, galvenokārt Latvijas armijas izvietojuma bāzēs. Krievi ieņēma bijušās Latvijas armijas kazarmas. Citur padomju militāristi izvietojās skolās, lauku slimnīcās. Vietējām pašvaldībām tika uzdots izdalīt telpas. Praktiski uzreiz Padomju armija izvietojās pa visiem novadiem. Līdz novembrim Latvijas armijai bija savas telpas pilnībā jāatbrīvo, lai tur varētu izvietoties Sarkanās armijas vienības. Latvijas armija nonāca ēkās, kas nebija militārpersonām piemērotas, galvenokārt skolās un tautas namos.
Objektīvai vērtēšanai šodien mēs varam pētīt cilvēku atmiņas. Cilvēki bija šokā, jo valdība teica vienu, bet uz ielām darījās pavisam kas cits. Valdība, kura aicināja ne-panikot, stāstīja, ka viss notiek ar valdības ziņu, ātri tika nomainīta. Valdības maiņu pavadīja masīva propaganda – tipa – neuztraucieties, neviens Latviju nelikvidēs. Tika solīts, ka padomju varas šeit nebūs, represiju nebūs, mēs jūs sargāsim, mēs jums mieru nodrošināsim. Solīja atjaunot demokrātiju, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Uzsaukumos valdīja saukļi, ka gāzīsim veco plutokrātisko iekārtu, izdzīsim “veco sakārni” no Rīgas pils. Mēneša laikā tika ievēlēta un sanāca jaunā Saeima.
Latvijā nomainījās politiskā iekārta. 1940. gada 21. jūlijā sanākot steigā savēlētai Tautas Saeimai, kur vēlēšanās pielaida tikai vienu sarakstu – Maskavas apstiprināto sarakstu, kuru sastādīja Padomju savienības vēstniecībā Latvijā. Vēlēšanu organizēšanai bija pat atbraucis speciāls cilvēks – Padomju savienības Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks un ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Viņš uzstādīja, ka tieši komunistus šajā saraksta likt nevajag, bet likt cilvēkus, kas ir pielabināti, piebaroti, piemēram rakstnieki Vilis Lācis un Jūlijs Lācis. Bija noteikts – neaģitēt par pievienošanu Padomju savienībai, noliegt to, ka tiks likvidēta Latvijas neatkarība.
Tā pirms 85 gadiem Latvijā sākās Baigais gads.
